Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Lienes Bondares un Ivonnas Zīles izstāde Parfīms izstāžu zālē Arsenāls
Tā vismaz ļauj iedomāties grafiķe Liene Bondare un gleznotāja Ivonna Zīle, kuru darbu kopizstāde Parfīms Latvijas Nacionālā Mākslas muzeja izstāžu zāles Arsenāls radošajā darbnīcā ir skatāma līdz 13. maijam.
Patriks Zīskinds romānā Parfīms. Kāda slepkavas stāsts lika varonim spriest par smaržu – tā esot pārāka par visu citu, jo ir elpošanas māsa. Šis izteikums iezīmē vienu pusi no tās attieksmes, ar kādu būtu jāskatās Lienes Bondares un Ivonnas Zīles izstāde Arsenālā. Proti, smarža kā aromāts vai smaržas kā parfīms ir saistāmas ar ožu – vienu no piecām cilvēka maņām, caur kuru gaistošās vielas var iedarboties kā fizioloģiski, tā arī psihoemocionāli. Otro skaidrojuma pusi piedāvā pašas mākslinieces, par galveno tēmu nosaucot mīlestību, t. i., alkas pēc »... tās sniegtā mierinājuma un pilnvērtības sajūtas. Lai kā mēs liegtos, mūsu karstākā vēlēšanās ir mīlēt un tapt mīlētiem». Saliekot abas puses kopā, rodas stāsts par smaržu kā daļu no «mīlestības ķīmijas», kā arī stāsts par smaržu kā mīlestības rašanās–plaukšanas–zušanas procesa vaininieci, pavadoni un liecinieci.
Lienes tehnika
Izstādē tās materiālajā formā redzamas piecas Lienes Bondares «gleznasgrafikas» un deviņas Ivonnas Zīles gleznas.
Liene Bondare pēc izglītības un arī radošās darbības dēvējama par grafiķi. Tiesa, Latvijas mākslas ainā viņa sevi pieteikusi un nu jau arī pierādījusi kā talantīgu laikmetīgu domātāju, kombinējot grafiku ar dažādām citām, arī audiovizuālām, mākslas tehnoloģijām, tādējādi paverot it kā vecmodīgajai grafikai jaunus attīstības ceļus. Arī šajā izstādē ar saviem darbiem, vērtējot tos no formālā aspekta, viņa izjautā par klasisko mākslas mediju klasifikācijas robežām – vai grafika ir tikai melnbalta un uz papīra? Vai audekls ir tikai glezniecības prerogatīva? Un ko darīt, ja audeklu apdrukā sietspiedes tehnikā? No pirmā acu uzmetiena viņas darbi šķiet ļoti smalka glezniecība – audekls, krāsas, sižeti, noskaņas–, bet, no otras puses, sietespiedes tehnika lieto trafaretus, kas nekādi nav savienojami ar glezniecības viena autentiskā eksemplāra ideju. Lūk, tieši to ar savu darbošanos vēlas panākt māksliniece – mudināt cilvēkus domāt, iedziļināties, paplašināt savu redzējumu par mākslu un tās izpausmēm.
Lienes stāsti
Lai gan lielā mērā par, tomēr ne jau tikai par formu vien vēsta Lienes Bondares darbi. Piecas gleznas katra par sevi var piedāvāt kādu stāstu, piemēram, Projekcija par iemīlēšanās sākotni, kad domas nodarbina tik viena cilvēka tēls, kurš ir visu ilgu un cerību piepildījums, ideāls bez nevienas sliktas īpašības. Tikpat labi visas gleznas kopā var veidot kādu garāku stāstu. Kamdēļ Lienes Bondares Parfīma lieliskums slēpjas apstāklī, ka jēgu šiem darbiem piešķir skatītāja iztēle un personīgā pieredze. Proti, ir nolasāma kāda noskaņa, ko māksliniece privāti vēlējusies paust ar tehniski ekselento darbu starpniecību, taču tas nebūt netraucē sajust pašam; pat otrādi – pusizteiktie mājieni kļūst par efemeru satvaru telpai, kurā brīvi var maldīties pats skatītājs, par ceļvežiem un pieturas punktiem izmantojot jūtu, sajūtu un atmiņu pieredzi.
Šādā aspektā Lienei Bondarei piemīt talants uz cilvēku siržu zvejošanu. Radot pašai savu mazo gleznasgrafikas valstību, viņai vienlaikus izdodas uzburt pasauli, kurā ikvienam no mums atradīsies vieta – mirklī, kad skatītājs kļūst līdzradītājs gandrīz tikpat lielā mērā kā mākslinieks, nav iespējams iedomāties nepareizās, nesaprotamās, muļķīgās vai neatbilstošās interpretāciju versijas. Rezultātā skatītājs aiziet no izstādes apmierināts un ar sajūtu, ka redzējis labu mākslu.
Kā viņai tas izdodas? Sava artava ir talantam, mākslinieces personībai, kas diktē stāstu, sižetu, pavēstāmo tēmu izvēli, kā arī nosaka tehniskos parametrus, paņēmienus, ar kādiem šo stāstu iedzīvināt gleznas vai grafikas plaknē, lai tas būtu nolasāms arī citiem. Tā ir konstruēšanas māksla, kuras pamatā radošās personības īpatnības, kam jāpievieno formālās kvalitātes – krāsu izvēle, līnija, nospiedums, kompozīcija, kas izriet no amata prasmes. Lienei Bondarei šajā jomā problēmu nav, darbi ir nostrādāti tīri, pārdomāti, brīžiem pat pedantiski un skrupulozi.
Paralēles
Pēc šīs izstādes apmeklējuma rodas vēlme vilkt paralēles starp Lienes Bondares darbiem un divdesmitā gadsimta otrās puses vienu no populārākajiem vācu māksliniekiem – Gerhardu Rihteru (Gerhard Richter). Viņš, līdzās tādiem māksliniekiem kā Eižens Šēnebeks, Georgs Bāzelics un Zigmārs Polke ir viens no tiem, kas mākslas vēsturē tiek slavēts par, vulgarizēti izsakoties, eiropeiskā pretspara došanu ASV radītā abstraktā ekspresionisma un popārta dominantei mākslā. Sešdesmitie un septiņdesmitie gadi lielā mērā pagāja Džeksona Polloka, Marka Rotko, Kliforda Stīla, arī Endija Vorhola, Raušenberga, Lihtenšteina u.c. zīmē, kas šo periodu nepārprotami saistot ar Amerikas mākslas tradīciju. Ko spēja likt pretī Eiropa? Īpaši nacisma vēstures apziņā mocītā Vācija? Un īpaši tās austrumu daļa, kurā, kā to mēdz pasniegt mākslas vēstures mācībgrāmatas, figurāli ekspresīvā glezniecības maniere vēl joprojām bija spēkā esoša un vadoša?
Pretī tika likta jaunā paaudze – iepriekšminētie vācu mākslinieki, kas, nenoliedzot laikmetīgās mākslas formālās valodas īpatnības, eventuālajā mākslas darbā meklēja iespējas atdzemdināt arī saturu. Rezultātā vispārinot tapa darbi, kuros tēlojošo formu ietekmē abstrakcija, Gerharda Rihtera gadījumā apvienojot realitātes redzamo un neredzamo, tikai domājamo daļu. Viens no populārākajiem ir viņa cikls 18. oktobris, 1977, kurā mākslinieks 15 gleznās risina vāciešiem sāpīgo Sarkanās armijas grupējuma (RAF) tēmu. Tehniski viņš pārglezno preses izdevumos un policijā pieejamās šī grupējuma teroristu dzīves un nāves fotogrāfijas, un tikai gleznas formālie parametri – konstanti pelēkais kolorīts, izpludinātās, miglainās kontūras – ļauj abstrahēties no tēmas aktualitātes un atklāt tās vispārīgo iedabu. Piedzīvojot bezskaņas, bezkrāsas, bezemocionālu traģēdijas notikšanas palēninājumu, skatītājs vairāk kontemplēs par traģēdijas iedabu, nevis par konkrēto cilvēku pašnāvību–slepkavību cietumā.
Lienes Bondares gleznas, protams, nav par traģisko, kur nu vēl politsociālā nozīmē. Tās ir par mīlestību, mīlestības radīto emocionālo pārdzīvojumu. Tomēr tehnoloģija, kādā šis pārdzīvojums tiek nodots skatītājam, kā arī no tā izrietošais daudzveidīgais un vienlaikus individuālais interpretāciju lauks neatturami rada vēlmi vilkt paralēles ar izcilo vācu mākslinieku.
Ivonnas daļa
Ļoti interesanta ir pieeja izveidot divu mākslinieku kopizstādi, kas ir gluži kā divas autonomas personālizstādes, izstādītas vienuviet, un nebaidīties, ka tēmas vienotības dēļ pašvērtīgie mākslas darbi tā vien uzprasīsies pēc salīdzinājuma. Pirmajā pietuvinājumā izstāde šķiet nevainojami viendabīga – klusināts, saskanīgs kolorīts, neuzbāzīgas variācijas par mīlestības, iemīlēšanās, ilgošanās un gaidīšanas tēmām, kas ievītas imagināru smaržu oreolā. Iekārtojums ir estētisks, līdz ar to – gaumīgs un vizuāli tīkams. Vienīgi grafika pati par sevi ir smalkāka tehnika nekā glezniecība. Un tas, kas smalkāks, tīri refleksīvi šķiet labāks, it īpaši, ja smalkākais un ne tik smalkais abi ir uz audekla un līdzīgos formātos. Šajā izstādē trūkst kontrasta momenta, kas ļautu darbiem atklāties to labākajās kvalitātēs un veidot savā starpā rosinošu saspēli.
Tādējādi ļoti cieš Ivonnas Zīles darbi. Gleznotājiem ļoti iemīļota ir krāsas gan kā vielas, gan arī kā izteiksmes nesējas iespēju pētīšana. Arī Ivonnas Zīles darbos redzami koloristiski meklējumi, kas paši par sevi un īpaši mākslinieces agrākās daiļrades kontekstā varētu būt ļoti saistoši. Tāpat arī redzams, ka stāsti, kas tiek iedzīvināti viņas audeklos, ir daudz privātāki un intīmāki nekā Lienes Bondares gadījumā. Jautājums tikai – kādēļ kopumā tas rada salonisku, pašmērķīgi estetizētu noskaņu, kas liedz viņas darbus uztvert pa īstam? Dusošs tēls ir tikai skaists dusošs tēls. Kails jauneklis dziļdomīgi raugās varbūt tikai uz savu autori, skatītājā veras vienkārši labi uzzīmēts kails jauneklis. Vai tā būtu tikai minētā kontrasta trūkuma vaina?
Varbūt šo misēkli rada tas, ka indivīda privātie piedzīvojumi un pārdzīvojumi automātiski nekļūst par visu cilvēku piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem? Šajā ziņā māksliniekam kā tulkam ir jāprot pārnest savas valodas formas citiem saprotamā izteiksmē. Ja tas kādu iemeslu (arī uztvērēja stulbuma) dēļ neizdodas, tad neatliek nekas cits kā vien tīksmināties par valodas, kurā nav saprotams ne vārds, daiļo un skanīgo burzguļošanu.