Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/15/9076717t1h7cda.jpg)
Sen izpētīts, cik cilvēkam uz galvas ir matu, kāds to augšanas ātrums un kad tie izkrīt. Bet tikai tagad, šķiet, zinātnieki beidzot atklājuši, kāda ir matu funkcija.
Dzīvnieku pasaulē tikai mums, cilvēkiem, ir mati, kuri nekad nepārstāj augt. Tātad esam kaut kas īpašs, un to vajadzētu atcerēties tad, kad no rītiem pie spoguļa neapmierināti kārtojam frizūru. Mūsu tuvākajiem radiniekiem dzīvnieku pasaulē – orangutāniem un šimpanzēm – friziera pakalpojumi nav nepieciešami.
Mati klāj gandrīz visu cilvēka ādu, kurā ir apmēram pieci miljoni matu sīpoliņu. Cilvēkam ir trīs veidu mati: garie, īsie jeb saru un pūku mati. Pie garajiem pieskaita galvas, bārdas, ūsu, padušu matus un apmatojumu dzimumorgānu rajonā. Īsie jeb saru mati ir uzacis, skropstas un mati, kas veciem cilvēkiem, galvenokārt vīriešiem, aug degunā un ausīs. Pūku mati klāj visu ķermeni.
Apmatojums dažādu rasu un tautību pārstāvjiem ir ļoti atšķirīgs. Matu resnuma un formas atšķirības izskaidrojamas ar komplicētu hormonālās regulēšanas sistēmas darbību. Līdzīgi mehānismi darbojas arī dzīvnieku pasaulē, tomēr ir atšķirības matu augšanā. Gandrīz visiem dzīvniekiem katrs mats aug stingri noteiktu laiku; kad mats sasniedz ieprogrammēto garumu, tam sākas miera periods, kas ilgst, līdz mats izkrīt, un to nomaina jauns. Tādēļ dažādiem dzīvniekiem apmatojuma garums ir atšķirīgs, bet tiem nav jāuztraucas, ka varētu nejauši uzkāpt uz pašu pāraugušas spalvu šķipsnas.
Toties mūsu galvas mati aug nepārtraukti, ar pastāvīgu ātrumu – apmēram 1–1,5 cm mēnesī. Savukārt apmatojums pie dzimumorgāniem nesasniedz lielu garumu, jo tur mati biežāk izkrīt, nevis vienkārši pārstāj augt. Padusēs mati dzīvo pusgadu, bet uz kājām saglabājas apmēram divus mēnešus, šajā laikā turpinot augt. Taču visus rekordus pārspēj galvas mati. Teorētiski atsevišķs mats tur var dzīvot pat sešus gadus, un tas nozīmē, ka mata garums varētu pārsniegt metru. Ir zināmi gadījumi, kad mati saglabājušies vēl daudz ilgāk, bet pasaules rekords pieder kādai sievietei Ķīnā, kuras matu garums bijis vairāk par pieciem metriem.
Dabiskā galvas rota
Zinātnieki jau sen pētīja, kādēļ cilvēkam ir tik neparasts galvas apmatojums. Tam varētu būt kāds evolūcijas gaitā radies iemesls.
Ģenētiķi secinājuši, ka matu augšanas ātrumu regulē daudzi gēni. Mati sastāv no keratīna, par kura veidošanos ir atbildīgs desmit DNS fragmentu komplekss. Cilvēkveidīgajiem pērtiķiem visi šie gēni darbojas vienmērīgi, bet cilvēkam ir novērojamas to darbības svārstības. Valda uzskats, ka šīs atšķirības varētu būt iemesls, kādēļ mūsu mati nereaģē uz bioķīmisku, augšanu bremzējošu signālu, kā tas notiek dzīvniekiem. Varbūt kādas mutācijas rezultātā mūsu ķermeņa apmatojums ir nabadzīgs, bet galvu klāj kupli mati. Vācu zinātnieki izpētījuši, ka šī mutācija varētu būt radusies pirms apmēram 240 000 gadu – tajā pašā laikā, kad cilvēki sāka izmantot uguni. Vai tā ir apstākļu sakritība?
Kaut arī apmatojums ir nepieciešams ķermeņa siltuma saglabāšanai, tomēr tā augšanai un saglabāšanai tiek iztērēts daudz enerģijas. Biezā apmatojumā labprāt apmetas dažādi kukaiņi parazīti. Turklāt apmatojums traucē, kad cilvēks pārceļas dzīvot uz siltāku apvidu. Tātad uguns dāvājusi mūsu senčiem lielisku iespēju atbrīvoties no bieza kažoka. Bet kā izskaidrot uz galvas pastāvīgi augošu matu saglabāšanos?
Te laikam atbilde meklējama nevis bioloģiskajā attīstībā, bet kur citur. Jaunākā zinātnieku hipotēze ir šāda: frizūra ir tādēļ, lai par to varētu rūpēties.
Pērtiķu sabiedrībā savstarpējās attiecībās svarīga ir ieskāšana un atbrīvošana no parazītiem. Hierarhiju šo dzīvnieku grupā atspoguļo ieskāšanas tiesības. Vadonim ir vesels bars ieskātgribētāju, un viņš izvēlas favorītus, kuriem žēlīgi uztic šo goda pienākumu. Zinātnieki uzskata, ka savulaik tieši frizūra liecinājusi par indivīda stāvokli pirmatnējo cilvēku sabiedrībā. To varam secināt arī no izrakumos atrastām skulptūrām, kurās attēlotajiem cilvēkiem vienmēr ir rūpīgi veidots matu sakārtojums.
Interesanti, ka arī mūsdienās nopietni politiķi nav iedomājami bez rūpīgi koptas galvas rotas, bet gari, izplūkāti un izspūruši mati parasti ir raksturīgi brīvmāksliniekiem vai klaidoņiem.
Vīrieši un blondīnes
Ievērojamas izmaiņas cilvēka apmatojumā notika apmēram pirms vienpadsmit tūkstošiem gadu. Pirms tam gandrīz visiem bija tumši mati. Matu krāsu nosaka divu pigmentu melanīnu saturs matos, un tie ietekmē arī cilvēka ādas un acu krāsu. Tumšmatainiem cilvēkiem organismā pārsvarā ir eumelanīns, bet gaišmatainiem – sarkanais feomelanīns.
Laiku pa laikam veidojas mutācijas, kuru rezultātā piedzimst cilvēki ar neparasti gaišu ādas un matu krāsu. Tādas mutācijas vērojamas gan melnādainajiem afrikāņiem, gan aborigēniem un dzeltenās rases pārstāvjiem. Tomēr tas notiek ārkārtīgi reti, jo gēns, kurš nosaka, ka mati un āda būs tumši, ir spēcīgāks (dominējošs), salīdzinot ar gēnu, kurš nosaka gaišus matus un ādu (to sauc par recesīvo gēnu). Lai piedzimtu blonds bērns, abiem vecākiem šūnās jābūt blondā gēna kopijām un tās jānodod pēcnācējam. Tomēr tas var notikt arī tad, ja abi vecāki ir tumšādaini, un tas ne vienmēr liecina par sānsoli. Tāpēc desmitiem tūkstošu gadu gaišmataini cilvēki bija dabas dīvainība un retums. Bet pirms 11 tūkstošiem gadu Eiropā notika negaidītas izmaiņas, un gaišmatainu cilvēku skaits strauji pieauga. Kādēļ?
Zinātnieki uzskata, ka tas saistīts ar ledus laikmeta izraisītajām pārmaiņām, kad vīriešiem nācās veikt garus un bīstamus pārgājienus pārtikas meklējumos. Daudzi no viņiem gāja bojā, tādēļ sabiedrībā izveidojās sieviešu pārsvars. Vīrieši varēja izvēlēties pašas pievilcīgākās sievietes, un, tā kā blondīnes bija retums, tieši viņas biežāk piesaistīja pretējā dzimuma pārstāvju uzmanību. Gaišo matu gēns tika nodots aizvien lielākam pēcnācēju skaitam, un jau pirms pieciem tūkstošiem gadu Eiropas ziemeļos un vidienē gaišmatainu un gaišādainu cilvēku bija vairāk. Sākumā tas galvenokārt bija vērojams mūsdienu Baltijas valstu un Skandināvijas teritorijā.
Tomēr kopumā blondi cilvēki veido tikai 1,8% no visas pasaules iedzīvotāju kopskaita. Savukārt mierinājuma labad var teikt, ka šī procentuālā attiecība nemainās un recesīvais gēns saglabājas pastāvīgā līmenī. Ja nu tomēr tas samazinātos, tad varam būt droši, ka vīriešu gaume atkal atjaunos tumšmatainu un gaišmatainu cilvēku līdzsvaru.