Ir tāds teiciens: kā no acīm prom, tā no sirds laukā. Nu tā jau nu nav gan. Kad divi kaut kādu iemeslu dēļ pavada laiku šķirti un pieklājīgā attālumā, vismaz sākumā jau nu visi mēģina kaut kā saglabāt dzirkstelīti, uzkurināt kaisli, uzturēt interesi vienam par otru — arī seksuālo.
Saprast to nevar
Kad jāšķiras uz ilgāku laiku un, iespējams, jūs abus šķir arī laika joslas un pāris jūras vai okeānu, tad ir tā, ka...
Kas to nav piedzīvojis, tas nezina.
Pirmkārt, sirdssāpes. Ir nenormālas sirdssāpes.
Otrkārt, sekss. Nu jā, šausmīgs seksa trūkums. Ar laiku. Es teiktu — bads.
Treškārt, vienkārši gulēšana kopā. Tās pietrūkst tik ļoti. Nu neiedomājami, cik ļoti mēs esam pieraduši viens pie otra ķermeņa tur naktī, tumsā, blakus.
Ceturtkārt (kaut gan lietu kārtībai te, domājams, nav īpaši lielas nozīmes) — emocionālais tukšums. Nav kam pajautāt kaut kādas stulbas, nenozīmīgas lietas, nav kam pajautāt svarīgo, nav kam pastāstīt lielos dienas notikumus, galu galā — nav ar ko kopā paklusēt. Kas, izrādās, ir tik svarīgi.
Piektkārt, seškārt un simtkārt ir vēl visādi. Katrs gadījums jau ir individuāls.
Kā zināms, ne visi iztur pārbaudi ar laiku un attālumu. Bet vismaz sākumā visi gan laikam cer, ka viņi jau nu gan būs tie, kas izturēs.
Kāda draudzene man pastāstīja savu pieredzi.
Sākums
«Sākumā nemaz tik traki nav. Kad mans draugs aizbrauca strādāt uz ārzemēm, man tiešām sākumā likās — nu nav nemaz tik traki! Protams, ir jau bēdīgi un tā, bet to var izturēt. Nav nemaz tik traģiski, kā visur stāsta par to atšķirtību. Man likās, ka tas ir gluži paciešami!
Sākumā pat bija tāds kā... prieks, brīvības sajūta. Varēju mājās tā nepucēties, varēju beidzot atkal brīvi izpļāpāties ar draudzenēm, cik vien vēlējos un vispār tā — padzīvot brīvi! Un par to, ka attālums mūs varētu izšķirt — tāda doma man pat prātā nenāca! Lai nu kuru, bet ne jau nu mūs!
Un tad... Tās šķiršanās šausmas pienāca tā pēkšņi, pēc kādiem trim četriem mēnešiem kādu rītu man pēkšņi uznāca histērija. Varētu teikt, ne no šā, ne no tā. Es pamodos un pēkšņi manī bija tāds tukšums un izmisums, un gulta tukša, un viņa nav — pilnīga bezcerība. Es sāku raudāt un nespēju apstāties.
Biju totālā izmisumā — pirmo reizi pa īstam sapratu, ka viņš ir prom, otrā pasaules malā. Un pirmo reizi šo atšķirtības mēnešu laikā sapratu, cik nenormāli, cik šausmīgi man viņa pietrūkst.
Nu jā — un pēc tam sākās tas, ko narkomāni laikam sauc par lomkām. Tāda ilgošanās un ņemšanās, miljoniem e–pastu, runāšanās «skaipā»... Tā gan mums lāgā nesanāca, jo parasti es sāku raudāt. Vai arī sākām strīdēties. Par niekiem. Bet nē, tas bija vēlāk. Sākumā bija ilgas, nenormāls maigums vienam pret otru, tādas mīlestības vēstules viens otram rakstījām, un visas dienas gaitas tika izklāstītas sīkumos...
Un tad — nu jā, tad nāca nākamā fāze. Kad sāk pietrūkt seksa. Nenormāli.»
(Kā seksot no attāluma — par to Leonarda mums pastāstīs rīt.)