Parasti par iekaisuma sākumu liecina pietūkums, sasārtums un paaugstināta temperatūra — parādības, ar kurām cīnāmies visiem spēkiem. Tomēr, izrādās, bez iekaisuma procesiem mēs nemaz nevarētu dzīvot.
Iekaisums? Cik labi!
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Iekaisuma izpausmju cēlonis ir palielināts asiņu pieplūdums vietās, kur sākusies infekcija vai radies fizisks bojājums. Imūnšūnas un plazma no asinsvadiem nonāk audos, un iekaisuma skartajā vietā parādās sāpes, pietūkums, sasārtums, paaugstinās temperatūra.
Tas liek mūsu organismam sarosīties, jo ir dots trauksmes signāls. Tātad imūnšūnām, kuras atrodas audos, bez kavēšanās jāķeras pie savu pienākumu pildīšanas. Jau dažas minūtes pēc inficēšanās tās aktivizējas un sāk darboties. Tieši tajā brīdī rodas pietūkums sasistā loceklī vai parādās nepatīkama sajūta ausīs, kaklā — pazīmes, ka sācies iekaisums. Vēl nesen zinātnieki nespēja vienoties, vai iekaisums ir organismam labvēlīgs vai nelabvēlīgs. Izrādās, ka tas tomēr ir nepieciešams, lai mēs varētu izdzīvot traumu un inficēšanās gadījumos. No katra simta slimību izraisītāju, ar kuriem ikdienā ir saskare un kuri nonāk mūsu organismā, asinīs, par laimi, nokļūst tikai viens. Un tas ir organisma imūnsistēmas darbības izpausmes — iekaisuma — nopelns.
Mēs labi pazīstam simptomus, kuri liecina, ka garās, tumšās un aukstās ziemas novājinātais organisms cīnās ar gripas vīrusiem un citiem slimību izraisītājiem. Taču tagad zinātniekiem izdevies izpētīt arī iemeslus, kuri reizēm mēdz izraisīt iekaisuma procesu ekskalāciju, kas jau var kļūt bīstama.
Par iekaisuma procesu ir atbildīgi šūnu leikocīti, kurus varētu nosaukt arī par organisma sensoriem. Visvairāk leikocītu ir bojājumu un infekciju apdraudētās vietās — ādā, gļotādā un plaušās, un, sajūtot, ka notiek kaut kas organismam bīstams, tie sāk izstrādāt specifiskas ķīmiskās vielas. Tādā veidā leikocīti informē par nepieciešamību sākt glābšanas akciju. Vispirms paplašinās un piepildās asinsvadi skartajā vietā, savukārt asinis no tiem aizplūst lēnāk. Šūnās ap šiem asinsvadiem samazinās spiediens. Tas izraisa plazmas nonākšanu bojātajos audos. Ar asinīm piepildās arī kapilāri — paši sīkākie asinsvadi, kuri veselos audos parasti ir tukši. Tas izraisa apsārtumu un temperatūras paaugstināšanos iekaisuma pārņemtajos audos. Vēlāk, bet ne katra iekaisuma gadījumā, var sākties drudzis — paaugstinās visa organisma temperatūra. Šūnu leikocīti aktivizē spēcīgāko organisma ieroci — iekaisuma leikocītus, kuri bojātajā vietā no asinsvadiem pāriet slimajos audos. Šie leikocīti ražo arī brīvos skābekļa radikāļus, kas nepieciešami vīrusu un baktēriju iznīcināšanai. Pietūkumu izraisa plazmas un leikocītu pieplūdums audos; tajā pašā laikā tiek kairināti nervu gali, un līdz ar to rodas sāpju sajūta. Par tās labvēlīgu vai nelabvēlīgu ietekmi pagaidām vēl gan nav īstas skaidrības. Daļa zinātnieku uzskata, ka sāpes ir blakusefekts, bet citi apgalvo, ka šādā veidā organisms mūs informē par to, ka situācija ir bīstama. Tas nozīmē, ka traumētā vieta jāsaudzē un jāārstē. Akūts iekaisums parasti ilgst apmēram vienu nedēļu, bet pēc tam tā izpausmes pamazām izzūd.
Vai nepieciešams lietot zāles iekaisuma likvidēšanai? Zinātnieki uzskata, ka svarīga ir pastāvīga ārsta kontrole, jo pretiekaisuma zāles iedala divās grupās — ar steroīdiem un bez tiem. Pēdējās ir aspirīns, ibuprofēns, paracetamols un citi aptiekā bez receptes nopērkami preparāti ar sāpes mazinošu un temperatūru pazeminošu iedarbību. Tas ir ļoti svarīgi, jo, piemēram, zīdaiņiem un maziem bērniem ļoti augsta temperatūra var izraisīt krampjus.
Diemžēl, kā jau visām zālēm, arī tām mēdz būt nevēlama blakusiedarbība, piemēram, kuņģa gļotādas aizsargājošās darbības bloķēšana, kuras rezultātā varam iedzīvoties čūlā. Turklāt visiem labi pazīstamais aspirīns dažiem var radīt asiņošanu, bet bērniem — izraisīt reti sastopamu, bet nopietnu slimību, tā saukto Reja sindromu, kuras rezultātā rodas aknu un smadzeņu bojājumi. Savukārt paracetamola pārdozēšana var nelabvēlīgi iedarboties uz aknām.
Pretiekaisuma preparāti ar steroīdiem toties ir nopērkami ar ārsta recepti. Tos ārsta uzraudzībā galvenokārt lieto reimatisko un nieru saslimšanas, kā arī citu smagu slimību gadījumos.
Tomēr iekaisums var rasties arī traumu gadījumos, kad bojājumus nav izraisījusi infekcija. Tad tas nav tik bīstams, jo ātri izzūd, un sākas bojāto audu atjaunošanās. Reizēm šāds iekaisuma process var sākties arī pilnīgi bez fiziskiem bojājumiem vai infekcijas, kā, piemēram, reimatisku saslimšanu gadījumos, kad uztūkuma un sāpju parādīšanās organismam nedod nekādu labumu, jo par slimību jau zināms.
Tomēr visbīstamākā situācija ir tad, ja aizsargreakcija izpaužas kā pārmērīgi spēcīgs iekaisums. Tas var būt anafilaktiskais šoks alerģiskiem cilvēkiem vai sepse, kad mūs var nogalināt nevis baktērijas, bet gan pašu organisma reakcija. Tādā gadījumā ir svarīgi uzreiz lietot pareizos medikamentus.
Ļoti bīstami ir hroniski iekaisumi. Tie rodas, ja organisms nav spējis atbrīvoties no infekcijas, un laika gaitā tās iznīcināšanā tiek iesaistīts aizvien vairāk imūnšūnu, kuru izstrādātās vielas sāk iznīcināt pašus audus. Tādos gadījumos galvenās izpausmes ir pietūkums un stipras sāpes. Dažkārt hroniska iekaisuma rezultātā sāk veidoties audzēji, tomēr tas notiek salīdzinoši reti un tikai īpašos gadījumos.
Bet, ja audu bojājumu vai infekcijas gadījumos nesekotu tūlītēja atbildes reakcija, tiktu izjaukts mūsu organisma līdzsvars. Tātad iekaisums iznīcina slimības izraisītājus un palīdz sadziedēt brūces un ievainojumus, tādēļ tā ir labvēlīga un vajadzīga automātiskā reakcija, kura parasti notiek bez cilvēka apzinātas līdzdalības.