T 2.12.2020.

26. sērija. Biedēšana ar ārzemniekiem…

FOTO: AFI

Zemes reformu juceklis. 3. daļa

Pie zemes iegādes ārzemnieki ķerties tātad var – taču tobrīd vēl lāga neķeras vis. Oficiāli 1995.-1996. gadā ārvalstu kompānijas kopā noslēdz tikai 28 līgumus par zemes iegādi, turklāt galvenokārt tās ir degvielas kompānijas, kas iegādājas zemi zem uzpildes stacijām, turklāt tikai trīs gadījumos zeme tiek nopirkta lauku apvidos. Ko darīt? Skaidrs – padarīt tirgu vēl brīvāku, un jaunās batālijas par šo jautājumu risinās faktiski visu 1996. gadu. Vienā pusē ir, gan tēvzemieši, gan Vienības partijas vadītājs un zemkopības ministrs Alberts Kauls, kurš pavasarī kategoriski paziņo, ka nepieļaus Latvijas izpārdošanu, gan viņa domubiedri: piemēram, partijas Saeimas frakcijas vadītājs Edgars Bāns saka, ka ārpilsoņiem zemi varētu ļaut iegādāties, izvērtējot, vai konkrētajā gadījumā Latvijai no tā ir labums, deputāts Leopolds Ozoliņš rūpējas, vai pēdējo svētumu – tēvuzemi neiztirgos izbadējušies, nodzērušies un izmisušie īpašnieki, bet viņa kolēģis Jānis Mauliņš biedē, ka līdz ar zemes tirgus atbrīvošanu no pudeles tiks izlaists vairs nenoķerams džins.

Tiesa, daži politiķi gan ir kļuvuši «prātīgāki» – piemēram, tas pats Aleksandrs Kiršteins, kurš vēl 5. Saeimas laikā ir slavējis zemes ilgtermiņa nomas priekšrocības salīdzinājumā ar tās nodošanu īpašumā, nu ir īsts brīvā tirgus aizstāvis un bažas par ārzemnieku finansiālajām iespējām zemes iegādē ironiski teic: «Vai mēs baidāmies, ka Holivudas aktieri brauks izpirkt mūsu kūdras purvus un akačus?» Paradoksāli, ka tieši ASV Hārvardas universitātes pensiju fonda līdzekļu izvietotāji nepilnus desmit gadus vēlāk kļūst par vieniem no lielākajiem Latvijas zemes uzpircējiem, taču arī 1996. gada sākumā brīvā zemes tirgus aizstāvju plāni iesprūst – Andra Šķēles valdībai neizdodas ieplānotos likumdošanas grozījumus pieņemt Saeimas brīvdienu laikā Satversmes 81. panta kārtībā.

Pats premjers gan par šādu iznākumu ir ne mazums saniknots un publiski uzstājas ar vienu no savām visu laiku visniknākajām tirādēm: «Man ir žēl, ka vēl aizvien ir tādi politiķi, kuri cīnās pret brīvā tirgus izveidi un tātad par komunismu, kuri cīnās pret labklājību un tātad – par stagnāciju un atpalicību. Šis ir gadījums, kad vēl vienu reizi uzvarēja tie, kuru darbība apzināti vai neapzināti vērsta uz to, lai pasaules kartē Latviju atkal krāsotu sarkanā krāsā. Tajā pašā laikā es neturu ļaunu prātu uz šiem cilvēkiem, jo esmu pārliecināts, ka tie nezina, ko dara. Ir jāveic liels pārliecināšanas un skaidrošanas darbs, jo mums vēl aizvien nākas pārliecināties par to, cik dziļi boļševistiskā propagandas, izglītības un pseidokultūras mašinērija ir deformējusi mūsu pasaules redzējumu sev vēlamā virzienā un cik grūti ir atbrīvoties no šī mantojuma pat tiem, kas sevi uzskata par antikomunistiem un dziļi ienīst sarkano mēri. Zemes tirgus izveide ir jumtveida problēma, kas ir priekšnosacījums visu citu problēmu risināšanai…»

Jau 1996. gada rudenī zemes tirgus, jau pateicoties Saeimas mainīgajam noskaņojumam, kļūst vēl krietni brīvāks, taču… ārzemnieki vienalga īsti nenāk un nenāk. Tiesa, 2001. gada vidū Pasaules banka, izvērtējot tirgus attīstības, lauku finansēšanas un zemes reformas gaitu, Latvijai un vēl trim valstīm dod visaugstāko novērtējumu, kas oficiāli liecina par gandrīz pilnībā pabeigtām brīvā tirgus reformām lauksaimniecības nozarē. Taču, kad mūsu statistiķi tā paša 2001. gada vidū veic lielo lauksaimniecības skaitīšanu, izrādās, ka 96% no kopējā lauku saimniecību un zemes lietotāju skaita ir fiziskās personas kā vienīgie īpašnieki, savukārt juridiskās personas – tikai 1,2%. «Kaut gan no zemes reformas sākuma pagājuši gandrīz 10 gadi, vēl daudzi zemes saņēmēji nav noformējuši atgūtās zemes īpašumā, bet pagaidām izmanto zemes lietošanas tiesības. 57% lauku saimniecību rīcībā esošā zeme atradās šo saimniecību īpašumā, 34% — tikai lietošanā, 9% — nomāta,» pēc skaitīšanas rezultātu apkopošanas 2002. gada sākumā vēsta Centrālās statistikas pārvaldes priekšniece Aija Žīgure.
Tas vēl nav nekas – kļūst skaidrs, ka daudziem īpašniekiem zeme ir tikai un vienīgi apgrūtinājums, no kura labprāt atbrīvotos, ja vien būtu kāds gribētājs: saskaitītajās lauku saimniecībās kopējā lauksaimniecībā izmantojamā platība bija 2,27 miljoni hektāru – 92 procenti no visas valstī lauksaimniecības un mežsaimniecības mērķiem piešķirtās lauksaimniecībā izmantojamās zemes platības, taču… 468 tūkstoši hektāru jeb aptuveni piektā daļa šīs zemes vispār netika apstrādāta. Un arī tie nav visi «jaunatklājumi» par Latvijas lauksaimniecību. Pirmām kārtām jau izrādās, ka no viena grāvja – padomju laiku neefektīvajām kopsaimniecībām, kas nevēlējās un neprata apstrādāt savus hektāru tūkstošus, – ir iebraukts otrā: «1990. gada zemes reformas rezultātā pašlaik Latvijā galvenais saimniekošanas veids ir nelielas zemnieku, piemājas saimniecības un personiskās palīgsaimniecības. Vidēji vienas lauku saimniecības rīcībā ir 13 hektāri lauksaimniecībā izmantojamās zemes, tajā skaitā iedzīvotāju saimniecības — 11 hektāru lauksaimniecībā izmantojamās zemes,» ziņo A. Žīgure.

Tāpat izrādās, ka faktiski liela daļa Latvijas lauku dzīvo naturālās saimniecības apstākļos – apjomīgais pētījums par gandrīz 200 tūkstošiem lauku saimniecību parāda, ka vairāk nekā divās trešdaļās no tām lauksaimniecības produkciju ražo tikai pašu patēriņam – t.i. apēšanai, bet ne pārdošanai. Savukārt tikai nožēlojami sīki 1,2 tūkstoši lauku saimniecību – tas ir 0,6% no saimniecību kopskaita – pārdod visu savu saražoto lauksaimniecības produkciju. Un nav jau arī nekāda pamata brīnīties – tāpat izrādās, ka gandrīz pusē lauku saimniecību vispār nav mājlopu vai mājputnu, 74% apsekoto saimniecību vadītājiem vispār nav nekādas speciālas lauksaimnieciskās izglītības, bet ar augstāko lauksaimniecības izglītību ir tikai katrs divdesmit sestais lauku saimniecību īpašnieks vai vadītājs.

Protams, gan pirms, gan pēc šo datu publiskošanas neskaitāmas augstas personas izsaka šaubas par Latvijas sīkās lauksaimniecības nākotni un sniedz viedus padomus – kas pareizi būtu jāaudzē, kāds būtu pareizais saimniecības lielums un kā vispār pareizi saimniekot mūsdienīgam fermerim. Šo tradīciju 1993. gadā aizsāk tas pats O. Kehris, lauksaimniekiem liekot pie sirds, ka, piemēram, «saglabājot līdzšinējās cenu un izmaksu attiecības, Latvijā ir izdevīga augkopība un nav izdevīga lopkopība», savukārt «intensīvās broileru, cūku un piena lopkopības sistēmas, kādas tās ir tagad, nes zaudējumus galvenokārt rūpnieciski ražotās lopbarības augsto cenu dēļ».

Savukārt attiecībā uz lauku saimniecību lielumu cīkstas divu pretēju viedokļu pārstāvji – vieni, izsakoties Latvijas Zemnieku federācijas priekšsēdētāja Pētera Kalniņa īsi pēc saimniecību skaitīšanas datu publicēšanas, ir svēti pārliecināti, ka «1500 saimniecību, kas nodarbojas ar graudkopību vai cukurbiešu audzēšanu, varēs iekļauties ES apritē, bet pārējie būs kalpi savā zemē», savukārt otrie – piemēram, zemkopības ministra padomnieks Jānis Lapše – ir pārliecināti, ka «Eiropā būs vieta gan lieliem, gan vidējiem, gan maziem zemniekiem. Lielie ražos pienu, graudus vai cukurbietes. Vidējās saimniecības – ap 30 hektāru lielas – būs liellopu gaļas audzētājas. Savukārt mazie audzēs, piemēram, augļus, ogas».

Bet, kamēr teorētiķi strīdas un lauksaimnieki vienkārši mēģina izdzīvot (vismaz tā viņi visus deviņdesmitos gadus regulāri atgādina valdībai un Saeimai, kaut zināms slānis dzīvo visnotaļ pārtikuši un ap 2003.–2004. gadu parādās pat pirmie zemnieki–miljonāri – viņu vidū, piemēram, zemnieku kustības aktīvists Valters Bruss un Gunvaldis Sproģis), cīniņš par zemes tirgus pilnīgu un galīgu atbrīvošanu turpinās. Deviņdesmito gadu vidū «atbrīvotājiem» pievienojas jauns un ietekmīgs spēks – nule par premjerministru kļuvušais A. Šķēle, taču arī viņam «atbrīvošana» padodas ar lieliem pūliņiem. Un arī ārzemnieki visus deviņdesmitos gadus pēc Latvijas zemes īpaši netīko – protams, oficiālā informācija šajā jomā nekad nav bijusi īpaši precīza, taču aptuvenu ainu tā parāda: kā 2001. gada rudenī atzīst Valsts zemes dienesta ģenerāldirektors Guntis Grūbe, vēl gadsimtu mijā ārzemnieku īpašumā atrodas labi ja pāris procenti no visas Latvijas zemes.

Mūsdienu Latvijas vēstures seriāla jaunākās sērijas katru nedēļu lasāmas žurnālā ŽZL.

Turpmāk vēl...

Redaktors iesaka