Traviata ar armēņu asinīm

«Rīgā esmu iejutusies, jau iepriekšējā sezonā šeit nodzīvoju divus mēnešus. Publikas uzņemšana man ļauj Rīgā justies silti un labi. Arī pati pilsēta ir ļoti skaista, lai gan dzīvot te negribētu – man patīk Viļņa. Īpaši tās vecpilsēta,» RB saka Asmika intervijā, kas notiek Nacionālajā operā ap pusnakti, kad soliste ieradusies no Viļņas, lai nākamajā dienā nodziedātu Traviatu un atkal dotos projām, šoreiz – uz Londonu. Tik saspringts pēdējā laikā ir Asmikas grafiks. Man par lielu izbrīnu, operdziedātāja smēķē vienu cigareti pēc otras. «Vajag taču apzeltīt balsi!» soliste smejas un tad nopietnāk saka: «Vēl jau, kamēr jauna, varu atļauties šo vājību.»

Ģimenes mantojums

Asmika dzimusi 1981. gadā Lietuvā divu slavenu operdziedātāju – lietuvietes Irēnas Milkevičūtes un armēņa Gegama Grigorjana – ģimenē. Tomēr viedoklim, ka dziedāšana un skatuve Asmikas dzīvē būtu jāuztver kā mantojums, viņa piekrīt tikai daļēji.

«Dziedāšana ir atkarīga no apgūtās skolas,» viņa uzsver. Un te gan jāpiezīmē, ka Asmika Grigorjana pavisam oficiāli bija savas mammas studente Viļņas Mūzikas akadēmijā. Tiesa, sākumā ne viena, ne otra nav vēlējušās šādu izglītības modeli, taču Asmikas mēģinājumi nonākt pie citiem pedagogiem beigušies neveiksmīgi. «Varbūt baidījās no atbildības,» RB šodien min dziedātāja.

Dziedātājas vecākais brālis arī beidzis mūzikas akadēmiju, taču savu turpmāko dzīvi ar apgūto profesiju nav saistījis. Abi jaunākie brāļi – 12 un 7 gadus veci – ir par maziem, lai būtu saprotams, kādas būs viņu attiecības ar skaņu mākslas pasauli.

Sapņa drumslās uzplaukusi karjera

«Bērnībā ļoti ilgi negribēju nodarboties ar dziedāšanu, vairījos un bēgu no tās. Pirmkārt, laikam bailēs, ka nekad nekļūšu labāka par saviem vecākiem. Otrkārt, tāpēc, ka no agra vecuma dzīvoju teātrī, kur strādāja gan mamma, gan tētis, un zināju, ka savu dzīvi tādu nevēlos. Mani kā meiteni visvairāk tracināja melīgums šajā vidē visapkārt.» Protams, Asmika bērnībā pārdzīvojusi uzmanības trūkumu. Šodien viņa saka: «Mātes un tēva glāstu pietrūkst visām radošu vecāku atvasēm, arī man žēl sava bērna…» (Asmikas dēlam Noasam ir pieci gadi – aut.)

Tajā pašā laikā dziedātāja RB atzīstas, ka sajūsminājusies par to, ko uz skatuves darījuši viņas vecāki, bet pati… vēlējusies dejot! Vienpadsmit gados viņa stājusies baletskolā, taču – neveiksmīgi. «Varbūt dotību nebija, varbūt vecāki negribēja,» dziedātāja atceras. Šis sapnis viņas dzīvē bija sašķīdis drumslās. Lai gan šodien deju Asmika sauc par savu kaislību, viņai ilgus gadus skatīties baletu bijis sāpīgi. «Tagad tas ir pārgājis.«

Diezgan lielā apātijā Asmika no mūzikas skolas pārgājusi mācīties uz vispārizglītojošo skolu, ko beigusi ne visai spoži. «Biju huligāns! Tad izdomāju, ka mācīties dziedāt, iespējams, ir mans vieglākais ceļš, un iestājos mūzikas akadēmijā. Sevi šajā profesijā atradu tikai pirms trim gadiem, un tikai tad arī pārstāju baidīties no vecāku morālā spiediena. Pagaidām mani neviens nesalīdzina ne ar māti, ne tēvu.«

Īsta atklāsme atnākusi pirms diviem gadiem, strādājot ar režisoru Milleru «Dona Žuana» iestudējumā Norvēgijā, – tieši tad Asmika aptvērusi savas tiesības būt uz operas skatuves.

Nacionālās krāsas

Lietuviešu un armēņu asinis Asmikā sadzīvojot labi, lai gan ir zināma īpatnība saistībā ar tēva dzimteni – uz Erevānu viņa brauc vai nu bieži, vai gadā ne reizi. «Rakstura ziņā laikam vairāk līdzinos tēvam nekā mātei, taču arī lietuviskā manī nav maz. Turklāt jāsaka, ka vairāk līdzinos armēņu vīrietim, nevis sievietei. Viesmīlība, sirsnība attiecībās ir pašsaprotamas lietas, taču sievietes ir vairāk ieturētas, un man nācās šo rakstura īpašību mācīties. Asinīs tās nav. Esmu spontāna, tajā pašā laikā varu kā lielākā daļa armēņu divas stundas vai divas dienas nosēdēt, domājot par kaut kādu vienu vārdu. Šāda filozofēšana manī ir spilgti izteikta.

Mākslā mana armēniskā āriene palīdz, kāds pat nosauc par fatālu sievieti… Es atrodu daudz krāsu gan pasaulē, gan sevī, un tas manā profesijā ļoti noder. Pagaidām visu lomām nepieciešamo sevī esmu varējusi atrast!"

Asmikas seja ir izteiksmīga un skaista, it kā glabājot kādu noslēpumu. Viņa pasmaida un saka: «Katrā cilvēkā jābūt saviem noslēpumiem, tā ir viena no spilgtākajām personības krāsām.»

Dzīve dēlam

«Drosmi dzīvot un tiekties pēc kaut kā man dod Noass. Viņš mani ir pat paglābis no zināmām suicīdām tieksmēm, kas mīt manā dvēselē. Kamēr esmu ceļojumos, dēlu pieskata auklīte, kas patiesībā ir mana draudzene, un viņas meita, mana krustmeita.

Pēc būtības nepavisam neesmu mājas cilvēks, taču dēla nākšana pasaulē man iemācīja, ka tagad dzīvoju ne sev, bet visu daru tamdēļ, lai izaudzinātu cilvēku. Tagad man mājas ir vieta, kurā varu noslēpties, nomierināties, sajust siltumu. Saprotams, ka mājas ir Viļņā, taču principā tā ir maināma vieta, ja vien līdzi dodas visi man mīļie cilvēki.«

Pēc dēla piedzimšanas Asmikai it kā sākusies jauna dzīve, un tagad viņas droši saka: «Manas dzīves kredo – ne no kā nebaidīties! Iegūt šādu sajūtu es uzskatu par savas dzīves mērķi.«

Mīlestība un vientulība

Ņemot vērā, ka Asmika ir šķīrusies (viņas bērna tēvs arī ir operdziedātājs, strādā Viļņas teātrī) un dēlu audzina viena, aizrunājamies līdz vientulībai.

«Domāju, ka visi cilvēki principā ir nolemti vientulībai. Taču es nejūtos vientuļa kaut vai tāpēc vien, ka dzīvē esmu satikusi sev tuvus cilvēkus.«

Uz jautājumu par iemīlēšanos Asmika smejoties saka: «Iemīlos nepārtraukti! Pavasaris gaisā…» Taču vārdus «Es tevi mīlu!» dziedātāja sakot ļoti reti. Dzirdot gan biežāk, taču ticēt tam vai ne, esot cits jautājums. «Man mīlestība ir kas svēts, tāpēc bieži par to nerunāju.» Turklāt iemīlēšanos un mīlestību Asmika stingri nodala.

«Jā, es esmu mīlējusi. Un man šķiet, ka īsta mīlestība nekad nepāriet.«

Neraugoties uz nojaušami skarbu attiecību pieredzi, Asmika saka: «Katrs jau uz šiem vārdiem raugās atšķirīgi, bet – es esmu laimīga! Jo man izdevās dzīvē satikt cilvēkus, kurus es mīlēju, kurus es sadzirdēju un kuri sadzirdēja mani. Viss pārējais ir tikai acumirkļi.

Savu nākotni es neplānoju, dzīvoju tikai tagad un šeit. Daru visu, ko varu, jo nezinu, kas būs rīt. Cenšos katru dienu nodzīvot kā pēdējo.«

Cilvēkos

Asmikai patīk tikties ar ļaudīm un viņus vērot, jo «katrs cilvēks ir mākslas darbs.» Kā daudziem no mums, arī Asmikai gadījies satikt cilvēkus, par kuriem gribas izsaukties – es taču viņu pazīstu tik sen! «Ar viņiem vari saprasties bez vārdiem, ar skatienu vien. Varbūt kādā citā dzīvē esam tikušies… Nevaru pateikt. Bet tā mēdz notikt.«

Tas gan nenozīmē, ka dziedātājai būtu draugu pilna pasaule – nē, viņa norobežojas. «Manā uzticības lokā ir grūti nonākt; lai gan esmu komunikabla, vienmēr ieturu vieglu distanci. Zināmu skolu dzīve man šajā jautājumā ir sniegusi. Taču – ja kādu uzskatu par savu draugu, tad gan uz mūžīgiem laikiem. Esmu uzticīga.«

Ticība un Jurga Ivanauskaite

«Esmu ticīgs, bet ne reliģiozs cilvēks. Katrā reliģijā var atrast gan labo, gan slikto, bet tas neskar pašu ticību. Es nevaru noticēt, ka esam staigājoši gaļas gabali un?– viss. Tad jau drīzāk eņģeļi ar vienu baltu, otru?– melnu spārnu. Taču šāda sajūta man neliek piederēt kādas baznīcas draudzei.«

Runājot par garīgo dzīvi, Asmika atzīstas, ka gadiem ilgi bijusi personīgi pazīstama ar Jurgu Ivanauskaiti. «Esmu izlasījusi visas viņas grāmatas, izņemot pēdējo. Darīju to apzināti, jo mani kaitināja skats grāmatu tirgū, kur cilvēki pēc Jurgas nāves šo viņas grāmatu sāka pirkt kilogramiem kā banānus. Es sev teicu – nē!

Nevarētu Jurgu Ivanauskaiti saukt par savu draudzeni, bet radniecīgu dvēseli gan. Ar viņu man arī bija sajūta, ka esam pazīstamas jau sen, iepriekšējās dzīvēs.»

Talants

Komentējot atziņu, ka talantīgam cilvēkam dzīvē parasti padodas viss, Asmika RB saka: «Jā, arī man tā ir! Varu, piemēram, labi gatavot ēst, arī armēņu gaumē. Tas man nozīmē darīt to garšīgi. Pie tam svarīgākais ir nevis rezultāts, bet pats process. Šādā ēdienā ir daudz zaļumu, krāsu un mīlestības. (Asmika un viņas dēls ir veģetārieši.) Bet labi protu arī veidot frizūras, krāsoties un daudz ko citu. Pat nevaru atcerēties, jo pēdējā laikā tikai dziedu, dziedu, dziedu… Sāku jau sev pārmest, ka attālinos pati no savas pasaules.