Es tik bieži nejauši satieku vienus un tos pašus cilvēkus — pilnīgi svešus —, ka ar laiku, patiesībā pārsteidzoši ātri, viņi kļūst gandrīz... pazīstami. Un tad reizēm gadās, ka jūs staigājat kā pa naža asmeni. Iet tālāk? Neiet? Iepazīties? Uzsmaidīt un pateikt «čau»? Vai labāk tomēr palikt laipni anonīmiem?
Paši neapzinādamies, ceļā satiktie svešinieki piedalās mūsu dzīvē.
Svešinieku terapija
Nevarētu teikt, ka esmu fatāliste. Bet zinu, ka valda uzskats — nevienu cilvēku mēs nesatiekam tāpat vien. Reizēm es pat labprāt gribētu tam noticēt!
Diemžēl esmu pārāk racionāla un saprotu, ka lielākajai daļai cilvēku vienkārši ir savs dienas režīms un savas ikdienas gaitas — tāpat kā man! Un tieši tas, nevis kaut kāda mistiska nolemtība, ir iemesls, kādēļ mēs satiekamies tad un tur, kad un kur satiekamies. Tomēr, tomēr... Ik pa laikam man gribas domāt, ka mēs, svešinieki, tomēr viens otram esam kaut kādā ziņā... paredzēti. Ka mēs viens otram dodam zīmes — pat ja neprotam tās tulkot.
Lai nu kā, katru reizi, satiekot vienus un tos pašus cilvēkus, es izbaudu savu rutīnu un savā ziņā ieeju ikdienas transā, kur mani svešinieki ir manas dzīves, manas dienas, mana ritma un galu galā — manas dzīves sastāvdaļa. Un, ja godīgi, tad mana dzīve bez maniem mīļajiem, maniem ikdienas svešiniekiem būtu bālāka un neinteresantāka. Ja kāds no viņiem nenāk man pretī pa savu maršrutu, neparādās logā, nav redzams pa trolejbusa logu, neēd pusdienas parastajā laikā un vietā, es izjūtu... diskomfortu. Un zināmu trauksmi. Reizēm arī skumjas. Un reizēm vienkārši ir tā, ka liekas — kaut kas nav kārtībā. Un tikai pēc laika tu attopies — nu jā, tas un tas nebija tur un tad, kur un kad parasti...
Un tikai pavisam nesen es attapos, ka šie svešinieki savā ziņā ir tik... tik dziedējoši. Tā ir īsta svešinieku terapija, kas tev signalizē — viss kārtībā, tava dzīve ir rāmjos, viss notiek, kā parasti, kā plānots, neviens nav novirzījies no kursa, viss tiek kontrolēts.... Tā ir terapija, kas signalizē, ka tava pašas dzīve ir normāla, kontrolējama un atpazīstama. Reizēm tas, protams, biedē, bet pārsvarā tomēr nomierina.
Mani svešie cilvēki
Nu jā, uzrakstīju un pēkšņi sajutos tik neveikli, it kā man būtu jāizstāsta tev nezin kas. Kaut kas ļoti privāts un intīms. Es pat nebiju iedomājusies, cik personiska lieta man ir mani svešinieki, kam, visticamāk, par mani ne silts, ne auksts.
Nu labi, es pastāstīšu par dažiem.
Man — pieņemu, ka tev ir tāpat! — ir mani rīta, pusdienlaika un vakara svešinieki. Un vēl izdomātie. Bet tie neskaitās. Īstenībā skaitās, bet ne par tiem stāsts.
Tātad.
Jēziņ, tas ir tik grūti! It kā es taisītos publicēt savu dienasgrāmatu!
Nu labi. Noskaitīšu ātri un, cik iespējams, bez jūtām.
Tantiņa logā. Mana krustmāte dzīvo Rīgā. Tagad arī es dzīvoju Rīgā, bet tad, kad studēju, bieži vien braucu pie krustmātes pārnakšņot uz viņas Ķengaraga dzīvokli. Un, lai kad arī brauktu pie viņas, kādā pieturā pa trolejbusa logu, pametot skatu augšup, kāda nama logā vienmēr redzēju vecu sieviņu. Viņa vienmēr sēdēja logā, un es pie šī skata pieradu, tas mani nomierināja.
Kādu laiku nebraucu pie krustmātes — šķiet, tā bija vasara. Rudenī večiņa bija nozudusi. Lai cik bieži es braucu un rūpīgi lūkojos, vecā sieviņa bija pazudusi. Kad sapratu, ka, visticamāk, viņu tā arī nekad neieraudzīšu tur, vecā koka nama augšējā stāva logā, man bija tā, it kā es otru reizi būtu zaudējusi savu vecmāmiņu.
Atklāti sakot, es, mājās braucot — jo tagad man pašai ir dzīvoklis Ķengaragā —, šad un tad uzmetu skatienu tam logam. Bet pēdējā laikā esmu sākusi šaubīties: man šķiet, esmu sākusi jaukt mājas un pieturas. Baidos, ka es esmu pazaudējusi īsto māju un īsto logu...
Tagad es katru rītu trolejbusā satieku kādu sievieti ar puiku — trešklasnieku, ne vairāk, es tā rēķinu. Skatos uz viņiem kā uz sevi pašu pagātnē. Mana meita jau ir liela, un reizēm, nē, parasti, kad iekāpjam trolejbusā, viņa uzliek austiņas un izliekas, ka nepazīst mani. Ne tikai mani, bet visu pārējo pasauli, ja tu saproti, ko es domāju. Nu, tas parastais pusaudžu naidīgums.
Tātad — es skatos uz to sievieti un savā ziņā apskaužu, ka viņai ar savu puiku vēl ir tik labs kontakts. Ka viņi vēl sarunājas no rīta, smejas... Kad viņu parastajā laikā un parastajā trolejbusā nav, es pat mazliet uztraucos — puika nokavēs skolu! Pat mēs abas ar meitu knapi paspēsim! (Ak, tie sastrēgumi taču kļūst arvien lielāki!)
Nu jā. Parasti, braucot ar vienu un to pašu trolejbusu, es vienā no pieturām vienmēr redzu kādu, ko domās esmu nosaukusi par Elfu. Viņam ir sirmi, pagari mati, ko viņš ir saņēmis ar gumiju. Viņam ir melna plecu soma, viņš parasti stāv tā neatkarīgi, mazliet atstatu no pārējiem trolejbusa gaidītājiem. Kas viņš tāds ir? Kāds viņš ir seksā? Viņam noteikti ir pārnormāli maigas rokas un jutīgi krūšu galiņi un pirkstu gali. Par to es domāju katru rītu, kad viņu ieraugu.
Reizēm es nokavēju trolejbusu, un tad viņa vairs nav. Un tad es jūtos tā, it kā man kaut kas būtu atņemts.
Patiesībā es gribēju pastāstīt par tik daudziem cilvēkiem. Par rožu pārdevēju uz tiltiņa. Vakaros. Es pat zinu, no kura trolejbusa viņa izkāpj, un zinu, ka viņas māsa ir slima un nevar paiet, bet prot audzēt rozes un hiacintes. Par lielo, sirmo, pēc skata tik labsirdīgo puisi, kurš divos dienā vienmēr redzams pie manas darbavietas, veicot savu, cik noprotu, ikdienišķo maršrutu visas garās ielas garumā, meklējot smēķēšanai derīgus cigarešu galus miskastēs.
...Nu jā. Vēl ir tāds smukulītis. Es viņu bieži satieku kafejnīcā netālu no savas darbavietas. Mēs viens otru labi atpazīstam. Nesen viņš mani ir sācis sveicināt.
Īstenībā viņš mani ir ieinteresējis. Viņš ir ļoti... seksīgs.
Es nezinu, kas notiks tālāk. Šobrīd es atņemu viņa sveicienu un nesaprotu, kas rakstīts ēdienkartē... Murgs! Bet tāds patīkams murgs...
Es arī esmu svešiniece
Es nespēju sev atzīties vēlmē pārkāpt šo trauslo robežu, kas mani šķir no regulārajiem svešiniekiem manā dzīvē. Bet... Es baidos spert kaut soli tuvāk. Vai tās ir bailes no vilšanās? Varbūt.
Ir mirkļi, kad jūtu — tās ir bailes no izaicinājuma, vecenīt! Varbūt vienkārši kļūstu veca? Patiesībā jau tās droši vien ir tās pašas bailes no vilšanās...
Mūsu nezināmie un reizē tik zināmie svešinieki — tas tomēr ir tāds izaicinājums!
Un vēl kāda doma neliek man mieru: kā viņi, mani svešinieki, redz un atpazīst mani? Kādus vārdus, kādus kodus viņi man dod? Es taču arī esmu viņu svešiniece...