Izslāpušais Zaļais kontinents

Apūdeņošana beigsies

Aprīļa otrajā pusē Austrālijas premjers Džons Hovards izvirzījis ultimātu laika apstākļiem, kas vienlaikus ir arī brīdinājums kontinenta dienvidaustrumu daļas lauksaimniekiem. Proti, ja līdz maija beigām Marejas-Dārlingas baseinu, kas ir valsts lielākā upju sistēma un aizņem aptuveni miljons kvadrātkilometru lielu platību, nepiemeklēs ievērojamas lietusgāzes, fermeriem nav pamata cerēt uz ūdeni savu sējumu un stādījumu irigācijai – pretējā gadījumā tā vienkārši var nepietikt pilsētu iedzīvotājiem. «Tā ir drūma situācija, un nav nekādas jēgas izlikties Austrālijas sabiedrības priekšā,» sacījis premjers, gan izvairīdamies atbildēt uz jautājumu, vai tas pieliks punktu reģiona fermeru biznesam.

Marejas-Dārlingas baseina fermeri nodrošina trešdaļu no valsts lauksaimniecības produkcijas, un tur atrodas trīs ceturtdaļas apūdeņoto zemes platību. Jaundienvidvelsas irigācijas padomes izpilddirektors Dags Mīls uzskata, ka apelsīnu, vīnogu, olīvu un mandeļu dārzi neizdzīvos, ja Marejas-Dārlingas irigācijas sistēmā netiks ielaists ūdens. «Viņu produkcijas kvalitāte, ja raža vispār ienāksies, būs ievērojami zemāka, un man ir aizdomas, ka vairumam no viņiem nāksies cīnīties par ienākumiem un izdzīvošanu,» sacījis D. Mīls.

Savukārt Nacionālās fermeru federācijas vadītājs Lorijs Arturs sacījis, ka augļu dārzi un vīnogulāji bez apūdeņošanas iznīks un būs nepieciešami gadi, lai tos atkal atjaunotu. Vairāk nekā 60% vīnogu, kas tiek izmantotas Austrālijas vīna industrijā, tiek izaudzētas tieši šajā reģionā.

Fermeriem iesaka pārkārtoties

Austrālijas fermeri jau kļuvuši par nacionālo leģendu, taču pēdējā laikā vairāki speciālisti izteikušies, ka viņi ar lauksaimniecību nodarbojas nepareizā vietā – prātīgāk būtu fermas ierīkot kontinenta ziemeļos, kur valda tropisks klimats. «Tagad ir pienācis laiks, kad jālūkojas acīs realitātei – daudzas zemes, kas tiek lauksaimnieciski apstrādātas, patiesībā nav to vērtas,» Reuters citē Austrālijas institūta ekonomikas speciālista Klaiva Hemiltona sacīto. «Mums patīk iztēloties sevi par nelokāmajiem austrāliešiem, kas cīnās pret dabas stihijām. Bet šā nacionālā mīta uzturēšana izmaksā ļoti dārgi,» viņš teicis.

Statistika liecina, ka Austrālijas fermās (99% no tām ir ģimenes uzņēmumi), nodarbināti 336 000 cilvēku jeb 1,7% no kontinenta iedzīvotāju skaita, kuri nodrošina mazāk nekā 3% no ikgadējā kopprodukta. Kritiķi uzskata, ka fermeri pietiekami netaupot ūdeni, apūdeņošanai izmantojot atklātus grāvjus, no kuriem valgme ātri iztvaiko. Tāpat viņi noplicina augsni, turot pārāk daudz mājlopu, savukārt lauksaimniecībā izmantojamās ķimikālijas palielina sāļu saturu augsnē, vēsta BBC.

Nacionālā fermeru federācija gan apgalvo, ka lauksaimnieki ar prieku pārejot uz jaunajām zemes apstrādes tehnoloģijām, diemžēl ne visi fermeri tās varot atļauties. Reuters korespondents nesen pabijis kādā paraugsaimniecībā 250 kilometru no Sidnejas, kuras saimnieks Džeimss Fegens lepni izrādījis kultivēšanas ierīci, kas aprīkota ar GPS un nodrošina vienmērīgu zemes apstrādi. Turklāt modernais traktors vienlaikus ar, sēj un mēslo augsni – tas nozīmē, ka tā nepaspēj izkalst karstajos saules staros. «Mēs ņemam oglekli no gaisa un ierušinām to zemē,» stāsta Dž. Fegens, piebilstot, ka vienlaikus augsne aptuveni 25 centimetru dziļumā tiekot mitrināta. Pašlaik šādas tehnoloģijas lietojot tikai ap 5% austrāliešu fermeru, taču šim skaitam ir tendence pieaugt.

Taupa kā māk

Golbornas pilsētiņā (ap 200 km uz dienvidrietumiem no Sidnejas), kuras apkaime gadiem ilgi bija slavena ar ļoti auglīgu, lauksamniecībā izmantojamu zemi, jau divarpus gadus visa dzīve apgriezusies kājām gaisā, jo noteikts piektais jeb visstingrākais ūdens taupīšanas režīms. Tas nozīmē, ka 25 000 pilsētiņas iedzīvotāju aizliegts lietot āra ūdens krānus (tātad nedrīkst mazgāt automašīnas, laistīt dārzus) un katrai mājsaimniecībai noteikts 150 litru ūdens limits diennaktī. Tiem, kam liekas, ka tas ir daudz, jāatgādina, ka 150 litru no krāna izlīst 15 minūšu ilgas dušas laikā.

Aprīļa pēdējās un maija pirmajās dienās neliels lietutiņš rasinājis, taču tas situāciju neglābjot, jo nepieciešamas spēcīgas un ilgstošas lietusgāzes – tikai tā iespējams paaugstināt ūdens līmeni ūdenstilpē pie Pedžeras dambja, kas pašaik piepildīta par trim procentiem, AFP stāstījuši vietējie fermeri. Filips Bells izmisumā izvedis savu liellopu ganāmpulku meklēt barību blakus šosejai un demonstrē izkāmējušu bullēnu, kuram teorētiski būtu jāsver 600–700 kilogramu, bet lopiņš nobarots līdz nepilniem 400 kilogramiem.

Viņa kolēģis Džons Hopkinss piebilst, ka Marejas-Dārlingas baseinā sausums novērojams jau desmito gadu pēc kārtas un tas dzen fermerus izmisumā. «Ir strauji pieaudzis fermeru pašnāvību skaits. Vienīgā izeja ir uzturēt labas attiecības ar kaimiņiem, nenonākt izolācijā, runāt vienam ar otru par savām problēmām. Mēs visi esam vienā laivā un visi cīnāmies,» viņš saka.

Nopietnas dilemmas priekšā bija nonākusi Orindžas pilsētas (200 km uz rietumiem no Sidnejas) padome. Šīs pilsētiņas ekonomiskā labklājība lielā mērā ir atkarīga no zelta ieguves, taču šahtas patērē ļoti daudz ūdens. Kā vēsta Reuters, pēc ilgām un brāzmainām debatēm pieņemts lēmums pašiem nedaudz savilkt jostas, bet nodrošināt šahtu ar nepieciešamajiem 5 megalitriem ūdens dienā – tas tiks ņemts no divām ūdenskrātuvēm, kurās ūdeni taupa neparedzētiem gadījumiem. Pretējā gadījumā darbu zaudētu aptuveni 400 cilvēku, kas darbojas šahtā, un visticamāk bez tā paliktu arī ap 2500 cilvēku, kas tā vai citādi saistīti ar zelta ieguvi. Pilsētai, kurā ir tikai 40 000 cilvēku, tā būtu ekonomiska katastrofa.

Kvīnslendas štata Tarongā tāda jau draud, jo vietējā ogļu šahta tiks slēgta un bez darba paliks 160 cilvēku. Slēgšanas iemesls – ūdens un elektroenerģijas taupīšana.

Apstāsies HES

Sausums rada bažas ne tikai par ūdens, bet arī enerģijas trūkumu. Kompānija Snowy Hydro, kas pārvalda Austrālijas lielāko hidroelektrostaciju tīklu un kuras ražotā enerģija tiek piegādāta Kanberai, Sidnejai un Melburnai, informējusi, ka tai maijā vai jūnijā var nākties apstādināt savu elektrostaciju turbīnas, vēsta Reuters. Kā stāstījis kompānijas izpilddirektors Terijs Čārltons, divās mākslīgajās ūdenskrātuvēs, kas ir šīs kaskādes galvenā sastāvdaļa, ūdens līmenis jau ir kritiski zems – tikai 10% no maksimāli iespējamā.

Snovijas sistēmā, kas tika būvēta 25 gadus, ir septiņas spēkstacijas un 16 aizsprostu, kā arī 145 kilometrus gari tuneļi, pa kuriem plūst ledāju ūdeņi. Kaut gan šis projekts saražo 74% no Austrālijas atjaunojamās enerģijas, tās kopējais daudzums sasniedz tikai 3,5% no valsts patēriņa, tāpēc nav šaubu, ka enerģija, kas netiks iegūta no izžuvušajām upēm, tiks kompensēta termoelektrostacijās, kurās izmanto ogles.

Draudi lielpilsētām

Vides speciālists Tims Flenerijs, kurš atzīts par 2007. gada austrālieti, brīdinājis, ka, neraugoties uz jau ieviestajiem ūdens taupīšanas pasākumiem, tādas pilsētas kā Brisbena un Adelaida, kurās kopā (ar piepilsētām) mitinās aptuveni trīs miljoni cilvēku, var palikt bez pietiekama ūdens daudzuma jau līdz šā gada beigām. «Vēl pirms gada tas bija kaut kas neiedomājams. Man liekas, tā ir visārkārtējākā un bīstamākā situācija, kas kādā no pasaules valstīm izveidojusies klimata izmaiņu dēļ,» sarunā ar AFP sacījis T. Flenerijs.

Viņš saka, ka Adelaidā ūdens rezervju pietiekot tikai 40 dienām un, ja Marejas-Dārlingas baseinā situācija neuzlabosies, pilsētu gaidot «velnišķīgas problēmas».

Austrāliešu bērniem tagad jau no skolas sola māca, ka ūdens ir jātaupa, savukārt pieaugušajiem par mācību kļūst maciņa atvēršana šā resursa pārtēriņa gadījumos. Tiem, kurus atkārtoti pieķer, piemēram, automašīnu mazgāšanā vai neatļautā zāliena laistīšanā, var draudēt pat atslēgšana no krāna, ziņo AFP. Sidnejā, piemēram, dārzu laistīšana atļauta tikai trešdienu un svētdienu pievakarēs, un šo noteikumu pārkāpējus gaida 170 ASV dolāru liela soda nauda. Melburnā ar ūdens izšķērdētājiem cīnās 100 īpaši izveidotās vienības policistu, kuri 30 automašīnās patrulē pilsētā.

Brīžam situācija kļūst pat anekdotiska. Piemēram, pagājušā gada novembrī lielu uzmanību izpelnījās Leiboristu partijas deputāte Anete Elisa, kas laikraksta The Australian slejās mudināja savus kolēģus neaizrauties ar pārāk biežu ūdens nolaišanu parlamenta ēkas tualetēs. «Ja tas ir dzeltens, lai nostāvas, ja brūns, tad skalojiet lejā – tāda ir mūsu politika,» skaidrojusi A. Elisa.

Austrālijas parlamenta ēkas saimniecības pārzine Hilarija Penfolda gan neuzskata, ka šī brīvprātīgā iniciatīva būtu padarāma par obligātu. Savukārt Austrālijas Zaļo partijas līderis Bobs Brauns jauno ierosinājumu atbalstīja un pat pasmējās: «Vēl, protams, var iemest skalojamā kastē ķieģeli.«

Par kanalizāciju var dzīt jokus, taču Kvīnslendas štats kļūs par pirmo, kura iedzīvotāji būs spiesti izmantot pārstrādātu kanalizācijas ūdeni. Par šo jautājumu bija iecerēts rīkot referendumu, taču štata premjers Pīters Bītijs janvārī pavēstīja, ka lēmums jau ir pieņemts, jo vienkārši nav citas izejas, piebilstot, ka jau drīzumā šīs pavalsts piemēram sekos arī citi štati. «Lēmums varbūt arī ir nepatīkams, taču izvēles ir divas – vai nu dzert [šādu] ūdeni, vai mirt,» viņš teicis BBC. Pasaulē gan izmantotā ūdens attīrīšana un otrreizēja lietošana nav nekāds jaunums – šādu veidu resursu atjaunošanā izmanto gan ASV, gan Lielbritānijā, gan Singapūrā.

Līdzīgi pasākumi, iespējams, tiks veikti arī Pērtā – ziedošā pilsētā uz tuksneša robežas. Gadu desmitiem ilgi tās iedzīvotāji ūdeni nav taupījuši, paļaujoties uz 40 000 gadu vecu ūdens nesējslāni, kas atrodas zem pilsētas – daudzu privātmāju pagalmos veikti artēziskie urbumi, no kuriem nekontrolēti sūknē ūdeni daudzajiem dārziem un zālieniem, vēsta BBC. Taču pamazām šis dabiskais rezervuārs sāk izsīkt, un varas iestādes apsver iespēju to papildināt, iesūknējot nesējslānī jau attīrītus kanalizācijas ūdeņus – daba parūpēsies par to tālāku filtrāciju.

Zog ūdeni

Jau pagājušā gada nogalē vairākos štatos tika reģistrētas līdz šim nepieredzētas zādzības – par garnadžu mērķi kļuvis ūdens, vēsta Reuters. Kādam fermerim nezināmi ļaundari iztukšojuši 75 000 litru ietilpības rezervuāru, kurā bija krāts ūdens olīvu birzes laistīšanai un fermas vajadzībām. Citiem lauksaimniekiem zagļi iztukšojuši divas 30 000 litru ietilpības tvertnes. «Es pienācu, lai ielietu glāzi ūdens, bet dabūju tikai dubļus. Es patiešām nespēju noticēt, ka kaut kas tāds var notikt,» sūdzējusies Gandarū ciematiņa (netālu no Kanberas) fermere Lindija Heimena, piebilstot, ka zagļi izmantojuši laužņus, lai atlauztu ūdens rezervuāra vāku.

Sausums rada problēmas ne tikai cilvēkiem un mājdzīvniekiem, bet arī savvaļas dzīvniekiem. No vairākiem Austrālijas štatiem saņemtas vēstis, ka slāpju mākti kamieļi iebrukuši ciematos, kur, meklējot ūdeni, sarīkojuši īstus grautiņus. Dzīvnieki sabradājuši ūdens caurules, tualetes, sabojājuši gaisa kondicionētājus. Tā kā šādi gadījumi atkārtojas, Austrālijas valdība apsvērusi iespēju samazināt kamieļu populāciju – visticamāk, tiks rīkotas plašas šo dzīvnieku medības.

Jāatgādina, ka Austrālijā kamieļi tika ievesti tikai 19. gadsimta beigās, lai palīdzētu kolonistiem apgūt tuksnešaino kontinenta centrālo daļu. Attīstoties dzelzceļa un auto transportam, vajadzība pēc tuksneša kuģiem izzudusi, kamieļi palaisti brīvībā, kur strauji savairojušies. Pašlaik Austrālijā mīt aptuveni miljons savvaļas kamieļu, un tā ir lielākā šāda veida populācija pasaulē.

Valdībai ir plāns

Lieki sacīt, ka samilzušās problēmas sākts risināt valdības līmenī. Premjeram Dž. Hovardam nācies uzklausīt opozīcijas pārmetumus, ka viņa valdība sistemātiski noliegusi globālās sasilšanas realitāti, taču tagad pat skeptiskajam Dž. Hovardam nācies atzīt, ka tāda pastāv. Janvārī Austrālijas premjerministrs prezentēja desmit miljardus Austrālijas dolāru vērtu plānu sarūkošo ūdens resursu aizsargāšanai. Tā pamatā ir federālās pārvaldes noteikšana pār valsts lielāko upju sistēmu Marejas-Dārlingas baseinu, kuru pašlaik kontrolē četri štati. Trīs miljardi dolāru paredzēti teritoriju izpirkšanai no fermeriem šajā baseinā.

Sešus miljardus dolāru plānots ieguldīt vērienīgākajā apūdeņošanas infrastruktūras modernizācijā Austrālijas vēsturē, bet 1,5 miljardi dolāru tiks atvēlēti ūdens taupīšanas pasākumiem, arī lai pārliecinātu lauksaimniekus pāriet uz modernākām saimniekošanas metodēm.

Adelaidas universitātes profesors Veins Meijers nešaubās, ka notiekošajā vainojamas globālās klimata izmaiņas. «Nav apstrīdami pierādījumi, ka pēdējo 30, pat 50 gadu laikā vidējā gaisa temperatūra ir pastāvīgi palielinājusies. Visas prognozes liecina, ka šis process turpināsies,» viņš sacījis intervijā AFP, piebilstot, ka Austrālija ar tās silto klimatu, plašajiem tuksnešiem un kalnu trūkumu būs viena no pirmajām valstīm pasaulē, kas izjutīs globālās sasilšanas postošās sekas. «Mēs būsim frontes pirmajā līnijā, jo esam vismazāk aizsargāti,» viņš bēdīgi noteicis.

Arī Austrālijas Klimata institūta speciālistiem nav nekas uzmundrinošs sakāms. «Visi cikli ir intensificējušies. Ja nāk sausums, tas būs ilgstošāks, ja būs lietus, tas būs spēcīgāks,» sarunā ar AFP prognozē institūta vadītājs Džons Konnors. Bet Viktorijas štata fermeris Māršals Roda, raugoties debesīs, AFP korespondentam saka: «Mēs tikai vēlamies lietu. Ilgu un spēcīgu lietu.»