Kāpēc dzīve ir tāda maita?

Atrunas, atrunas...

Kurš gan no mums nezina — ir simtiem atrunu, ar kurām mēs sevi ieslogām, padarot dzīvi nevis par priecīgu, piedzīvojumu un mīlestības pilnu vietu, bet par krātiņu. Ir tik daudz atrunu, lai neļautu sev kļūt laimīgiem!

«Ko nu vairs...» «Es esmu par vecu...» «Es esmu par resnu...» «Es tā nekad nedarītu...» «Mani principi man neļauj...» «Es neko negribu par to zināt...» «Man nepatīk pārmaiņas...» «Liec mieru vecam, slimam cilvēkam...» «Man jau nepienākas...» «Es jau nemācēšu....» «Es jau nevarēšu...» Nu, un vēl simtiem visādu depresīvu, mazohistisku tekstu šādā garā.

Kurš gan tā nav savu reizi nodomājis, kurš tā savu reizi nav teicis — un kuram gan to var pārmest? Dzīve prot iedzīt stūrī, fakts! Un dzīve jau nav nekāds modes veikala spogulis, kas veikli uzkonstruēts tā, lai tu izskatītos maķenīt slaidāka un skaistāka... Tiešām pilnīgi nav skaidrs, «kāpēc dzīve, kas ir tik skaista, reizēm ir tāda maita», kā rakstīja Klāvs Elsbergs kādā dzejolī.

Bet vispār jau ne par to šis stāsts. Tieši otrādi — šis ir stāsts par to, ka par mīlestību un baudu reizēm vērts pacīnīties. Pastāstīšu tev tikai dažus stāstus par dažām man zināmām sievietēm. Tikai nedomā, ka tie būs kādi pelnrušķīšu stāsti — kā nabaga latvju meitenes beigu beigās dabū bagātos prinčus par vīriem. Nē!

Šīs meitenes nav dabūjušas nekādus prinčus, cik man zināms. Šīs meitenes ir dabūjušas brīvības sajūtu un prieku dzīvot. Un viņas dzīvo. Iespējams, kādam tas var likties nepareizi, bet... Ja godīgi, kuram no mums nav līdz kaklam tā vaimanāšana par vīriešu mazākumu, sieviešu vairākumu un likteni slikteni?

Gribi mīlestību un baudu? Neviens nenes klāt? Nu tad dodies dzīvē! Lai ar tevi kaut kas notiktu, tev kaut kas jādara! Pat jau pieminētā Pelnrušķīte, kurai viss gāja kā pasakā (jo tā arī IR pasaka galu galā!), mazliet pacentās, lai radītu interesi princī. Viņa nepaļāvās tikai uz savu satriecošo figūru un vakara grimu, lai atstātu iespaidu — atcerēsimies, ka viņa drošības labad vēl atstāja uz kāpnēm savu kurpīti! (Nu kurš gan noticēs pasaciņai, ka tas notika nejauši, vai ne?)

Vārdu sakot — vairs nekādu atrunu! Vēlies kaut ko? Tad dari! Un tagad — pāris patiesu stāstu. Šodien stāsta Sandra.

Sandras stāsts

Paskaties uz mani! Normāla džuse, vai ne?

Un tagad paskaties vēlreiz! Vai redzi man aiz muguras stāvam rindu? Nav, rindas nav. Vispār neviena paša vīrieša.

Protams, man ir bijušas attiecības — un nekas galu galā nav sanācis. Bet es taču gribu būt ar kādu kopā! Un tā nu esmu pievienojusies to sieviešu pulkam, kas, kā dzied dziesmā, «svešās zemēs stāda rozes"! Un es varu katrai sievietei novēlēt izbaudīt to, ko esmu izbaudījusi es.
Tu mani pazīsti un zini, ka neesmu nekāda prostitūta. Taču es zinu, ka no malas tas, protams, var izklausīties un izskatīties diezgan... tā. Vai tas ir normāli, ka sievietei ir trīs mīļākie, katrs savā valstī?

Varbūt arī nav, bet... Bet ko man darīt, ja mani te, uz vietas, neviens neņem?! Vaimanāt par stulbajiem vīriešiem un kļūt par sēni?

Tagad man gandrīz katru mēnesi ir viena nedēļas nogale Anglijā, Vācijā vai Francijā. Iepazinos draugu portālā ar trīs vīriešiem, un ar katru no viņiem man ir attiecības. Šobrīd es vismaz reizi mēnesī baudu uzmanību no jauka vīrieša. Jā, divi no viņiem ir aizņemti, bet trešais — nu, nezinu, skatīsimies.

Protams, es nedomāju, ka visu dzīvi tā arī pavadīšu — kā tāda brīvdienu feja. Protams, es vēlos, lai kāds mani iemīl tā, ka nevēlas no manis šķirties. Protams, es vēlos ģimeni un visas tās jaukās lietas. Bet šobrīd man tā nav. Nu tad ko — tupēt mājās un domāt, ka reiz man tas viss būs? Es neticu pasakām! Es tikai esmu normāla, dzīva sieviete — ja man dzīve piedāvā izdevību, es to nelaižu garām. Es vienkārši vēlos būt laimīga.