“Četrkājaino draugu sargeņģelis”: Baiba Prikule (115)

Baibu rakstu sērijai “Četrkājaino draugu sargeņģeļi” pieteica cilvēks, kas Baibu pazīst ne vien kā sirsnīgu un labsirdīgu cilvēku, bet arī kā uzticamu un čaklu dzīvnieku aprūpētāju: “Es no sirds gribētu pieteikt sargeņģeļu stāstiem Baibu Prikuli, kas tiešām ir sargeņģelis savas apkaimes dzīvniekiem un ne tikai. Pateicoties Baibai, labas mājas atraduši daudzi desmiti dzīvnieku gan no Ķengaraga, gan citām Latvijas vietām. Baiba ir devusi mājas tiem, kas ir nelaimē, un meklējusi viņiem īstas mājas un saimniekus, un ne jau kuru katru, bet pašu labāko! Viņa nav miljonāre, un mēs pat nezinām, kas tiek atrauts pašai, lai palīdzētu dzīvniekiem. Taču tas tiek darīts patiesi pašaizliedzīgi, bez publiskas reklāmas, nesastāvot nekādās organizācijās...”

Dodoties intervēt Baibu, viņa sākotnēji samulst, tomēr cilvēku, kuri pieteica Baibu, dēļ piekrīt pastāstīt par sevi: “Man ļoti gribētos, lai saruna būtu ne par mani, bet par to apbrīnojamo pasauli mums līdzās - cilvēku pasauli un dzīvnieku pasauli, par tās līdzāspastāvēšanu uz sapratnes un humānisma principiem.”

Pastāsti, no kura mirkļa saprati, ka nespēj vairs ne dienu pavadīt bez dzīvnieka?

Bērnībā apstākļi bija tādi, ka citus dzīvniekus, izņemot kaķus, mums nebija iespēja turēt, droši vien tāpēc viņi man vairāk pie sirds. Tā kā dzīvojām laukos, tad katram bija sava dzīve - mums sava, kaķiem sava. Laiku pa laikam sastapāmies, parunājāmies un tomēr palikām neatkarīgi. Viss mainījās, kad Rīgas dzīvoklī ienāca melnbaltais skaistulis Picis. Kopā būšana ikdienā man it kā atdarīja acis. Jāsaka, ka arī kaķis bija ļoti īpašs – gudrs, intuitīvi dziļš un ļoti ģimenisks.

Tajā laikā es iemācījos šo dzīvnieku SAPRAST. Un tad es sapratu arī Viņu, to, ko satiku uz ielas, - skatienu, valodu un noskaņojumu. Dzīvot noteikti kļuva grūtāk, jo redzēju daudz pāridarījumu. Būtībā man vairs nebija izvēles.

Kopš tā mirkļa vairs nespēji palikt vienaldzīga pret palīdzību alkstošajiem....

Jā, ar pilnu atbildību varu teikt, ka mani šai kustībai, ja to tā var nosaukt, pievērsa mans kaķis. Piča vairs nav, bet man ir divi mājas mīluļi – Svīņe un Risis. Kaķenītei septembrī paliek deviņi gadi, viņa ziemas dienā kartona kastītē bija nolikta pie pagraba lūkas. Tā kā tas notika tuvu manai vārdadienai, atlika trīskrāsīti uzskatīt par negaidītu dāvaniņu. Risis tika izvilkts no kāda cita pagraba, kur ielas kaķenīte viņu bija laidusi pasaulē.

Vairāki cilvēki tevi pazīst arī kā Ķengaraga kaķu koloniju aprūpētāju. Tad jau sanāk, ka aprūpē ir neskaitāmi minči!

Jā, man ir savi padsmit kaķi – mūsmājas kaķu kolonija. Padsmit gadus es viņus baroju, ārstēju, aizstāvu, ja nepieciešams, dodu pagaidu un meklēju īstās mājas.

Šo gadu laikā ir atrastas jaunas mājas vairākiem desmitiem kaķu.

Uzturu kontaktus ar jaunajiem saimniekiem un zinu, kā klājas maniem aizbilstamajiem.

Stāsts par šo sirdsdarbu kopumā ir gan skumjš, gan priecīgs. Ir bezcerība un vājuma brīži, ir prieks un gandarījums. Tāda nu ir mana izvēle un savādāk... nesanāk... Daudzgadīgā pieredze šajā jomā raisījusi dziļas pārdomas.

Tātad ir bijusi arī rūgta un sāpīga pieredze?

Kad mēs ar dažām apņēmības pilnām kaimiņienēm pievērsāmies "kaķkopībai", mēs bijām visai naivas, jo nekas jau nav tā, kā tu iedomājies, ja tev darīšana ar cilvēku. Nolēmām, ka visi ielas kaķi tiks kastrēti un mēs rūpēsimies par viņiem, cik labi varēsim, un tādā humānā veidā samazināsim kolonijas minču skaitu pie mūsu mājām. Pilsētas dzīvnieku sterilizācijas programma ir patiešām laba lieta. No tiem kaķiem, kad mēs savu darbošanos sākām, dzīva vairs nav neviena. Taču skaits nav samazinājies uz to rēķina, kurus atnes un klāt piemet bezatbildīgi cilvēki. Akmens jāmet arī to dārziņā, kas laiž pastaigā nekastrētus runčus un ļauj mājas kaķenēm dzemdēt pagrabos. Par saimniekiem viņus nosaukt mute neveras. Strīpuļi, ruduļi, melnuči, baltuči un laimes krāsas peļinieki, lieli un mazi pēkšņi nokrīt kā no gaisa, nāk klāt, glaužas pie rokām un lūdz atbalstu. Kur ir viņu vaina, lai mēs to liegtu?

Ko jūs vēlētos teikt cilvēkiem, kuri neapzinās šo vieglprātību kas pārvēršas bezatbildībā?

Dzīvnieku, tieši tāpat kā mūs, moka bads un slāpes, viņam salst un sāp, satrauc neziņa un bailes. Cilvēkam ir mēle mutē un daudz vairāk iespēju lūgt palīdzību, un daudz vairāk iespēju tapt uzklausītam. Dzīvnieks ir atkarīgs tikai un vienīgi no viņam parādītās labvēlības. Tāpēc nesaprotu, kādēļ mūsu sabiedrībā laiku pa laikam uzvilnī jautājums par labsirdību, kā izsmejamu parādību, ja tā dāvāta dzīvniekiem? Cita lieta, ka, dzīvniekus aprūpējot, koplietošanas teritorijā ir jāievēro kārtība un tīrība un tai nav jātraucē iedzīvotājiem.

Kāda ir citu cilvēku attieksme pret jūsu nodarbošanos?

Es nevaru sūdzēties, absolūti lielākais vairums pret mums izturas ar sapratni un bieži vien arī atbalsta. Un pilnīgi atklāti varu teikt, ka svešinieku izteiktie nicinājumi man nesāp, jo es zinu un jūtu daudz vairāk par viņu tukšajiem vārdiem. Radi un paziņas varbūt arī īsti nepieņem manu nodarbi, bet respektē gan.

Varbūt pastāsti kādu spilgtāko kaķu glābšanas operāciju?

Nu tādiem stāstiem man pietiktu vielas veselai grāmatai. Varētu jau stāstīt par ekstrēmiem gadījumiem, kad kaķi tika vilkti ārā no bedres Biķernieku mežā, par mazuli, kas bija iesprūdis automašīnas motorā, par palīdzības sniegšanu dzīvniekiem no citām pilsētām, par suņuka atņemšanu bomžiem utt. Šajos stāstos būtu adrenalīns, tomēr tas ir brīdis, kad izdodas atrisināt kādu lietu samērā īsā laika posmā.

Es gribētu pastāstīt par ielas kaķa uzticību 10 gadu garumā. Lai tas būtu kā vārdisks piemineklis mūsu, šajā pavasarī aizgājušajam runcim Vilhelmam un līdz ar to visiem nelaimīgajiem, kuriem liktenis lēmis smago bezsaimnieka kaķa dzīvi.

Kaķu mamma uz kādas lodžijas decembrī bija piedzemdējusi kaķēniņus. Bija ļoti auksts. Kad cilvēki viņus tur pamanīja, mazuļi tika izmesti sniegā. Viens pazuda, Vilhelma māsiņa nomira, melnais skaistulis izdzīvoja. Mums tolaik bija iespēja izmantot ratiņtelpu, un Vilhelms tajā uzauga.

Nācās aizstāt kaķu mammu un mazuli aprūpēt. Vilhelms to nekad neaizmirsa.

Pavasarī runcītis nonāca uz ielas. Viņam tā dzīve itin labi patika, un pat mēģinājums iedzīvoties kādā ģimenē beidzās nesekmīgi. Viņš bija, jutās mums piederīgs, īpaši man un manai mātei. Mani vakaros sagaidīja no darba un rītos pavadīja uz tramvaju. Aukstā laikā lūdza atļauju pārgulēt istabā. Tad mēs soli solī devāmies koridorā, tālāk uz liftu un istabu, stingri ieturot pareizo virzienu. No rīta ar mani reizē runcis gāja uz darbu: es uz savu, viņš uz savu - būt par ielas kaķi. 10 garos gados nācies ir rētas dziedēt, ir pazudušo runčuku meklēt, ir citādas ķibeles piedzīvot. Mēs pārvarējām tās kopā. Melnītis bija mūsu dzīvoklī arī tad, kad mira mana mamma. Mūsu kaķi klusēja, Vilhelms skaļi raudāja. Viņš zināja, saprata un pārdzīvoja. Manis solītā mūža maize izpalika, jo runcītis aizgāja ļoti ātri, nesagādājot man ilgstošas grūtības.

Es varētu stāstīt par Minci, Maksīti, Samteni, Pūpolu, Draudziņu, Sirsniņu, Pufuci, Fanīti, mazo Johaniņu un daudziem citiem... Katrs būtu likteņstāsts.

 Es nedomāju, ka esmu sargeņģelis, esmu cilvēks, kas izmanto šo savu privilēģiju, lai palīdzētu vājākajam un neaizsargātākajam. Mums katram pieder izvēle, un mani skumdina strīdi par to, kam vajag palīdzēt un kam ne.

Es gribētu lūgt cilvēkus – centieties saprast dzīvniekus un palīdzēt, ja tas ir jūsu spēkos. Ja nevarat vai negribat, vismaz nedariet viņiem pāri.

Dzīvnieki nenes sevī ļaunumu, mīl ar beznosacījumu mīlestību un nekad nenodod. Mēs no viņiem to varētu mācīties.