T 2.12.2020.

28. sērija. Radiotehnika, VEF un pārējie

FOTO: AFI

Šprotes, balzams un finieris. 3. daļa

Viena no precēm, pēc kuras Latviju atpazina visi padomju pilsoņi, bija radioaparatūra. Radiouztvērējs Spīdola, Radiotehnikas akustiskās sistēmas – tās bija patiešām modes preces. Taču ar pārkvalificēšanos kapitālisma apstākļiem radiotehnikas rūpnīcām radās nopietnas problēmas. Piemēram, tā pati Radiotehnika perestroikas beigu galā pusotru gadu mocījās, mēģinot ieviest ražošanā magnetofonu Rīga – 310. Tika uzskatīts, ka šis magnetofons ne ar ko neatpaliek no Sony vai Panasonic analogiem aparātiem, un ražotāji cerēja, ka tas kļūs par pieprasītu preci. Nekļuva vis, jo tā izstrāde un ieviešana ražošanā uzskatāmi nodemonstrēja sociālistiskās rūpniecības visus trūkumus: sākot ar to, ka vairāk nekā pusgadu dažādas instances sprieda, vai apstiprināt jaunā izstrādājuma ražošanu, beidzot ar to, ka aparatūra tika montēta ar aizvēsturiskiem paņēmieniem. Rezultāts bija acīmredzams – pat Radiotehnikas inženieri publiski atzina, ka Rīga – 310 par sešiem septiņiem gadiem atpaliek no līdzīgiem ārzemju ražojumiem, tātad nevar būt ne runas par tā eksportu rietumu virzienā. Tiesa, ārējās tirdzniecības speciālisti nezināmu iemeslu dēļ bija noskaņoti optimistiskāk un lēsa, ka atpalicību radiotehnikas jomā varētu likvidēt pāris gadu laikā.

Par savu ražojumu eksportu gudroja vēl viens elektronikas lieluzņēmums – Alfa. Tiesa, tā vadītāji gan uzreiz saprata, ka rietumu tirgus viņiem nespīd, tādēļ orientējās uz PSRS tirgu. Vēl 1990. gadā uzņēmums bija stingri pārliecināts, ka sadarbība ar Maskavu turpināsies, un tā ģenerāldirektora vietnieks Gundars Strautmanis optimistiski stāstīja: „Mūsu resors Maskavā apsolījis turpināt sadarbību ar mums neatkarīgi no politiskās situācijas, kāda veidosies Latvijā.” Tomēr praksē jau tuvākā gada laikā atklājās, ka pēc PSRS sabrukuma austrumu kaimiņiem vairs nav ne vēlēšanās, ne arī iespēju sadarboties ar Alfu. Neko daudz ilgāk dzīvību neizvilka arī cits Padomju Latvijas rūpniecības gigants – rūpnīca RAF. Deviņdesmito gadu sākumā tā gan savus mikroautobusus piegādāja Polijai, Ungārijai, Bulgārijai un nez kā šajā sarakstā iekļuvušajai Panamai, taču jau pavisam drīz bija spiesta pārorientēties uz pieticīgākas produkcijas ražošanu – mazdārziņiem paredzētiem motoblokiem, kas tapa sadarbībā ar kādu Slovākijas firmu. Taču, kā vēlāk izrādījās, arī motobloki neļāva glābt lieluzņēmumu.

Un neba RAFs bija vienīgais šāds nelaimes putns – 1992. gada rudenī ražošanu ievērojami sašaurināt nācās vairumam neseno rūpniecības flagmaņu, bet kopējais ražošanas apjoms samazinājās par trešdaļu. Tā Radiotehnika, nespējot atrast noietu savai produkcijai, nevarēja vairs izmaksāt algas darbiniekiem, un lielāko daļu no viņiem aizsūtīja bezalgas atvaļinājumā, līdzīgi bija spiests rīkoties arī Rīgas adītājs, Rīgas manufaktūra, Straume un bijušais Latbithim, kas pārmaiņu laikos bija pārdēvēts par Svaigumu. Kopskaitā ražošanas apjomus bija spiesti samazināt 430 uzņēmumi, un tikai 184 izdevās tik cauri daudzmaz sveikā. Bieži vien cehu aizplombēšana un darbinieku atlaišana nenozīmēja, ka glupie rūpnīcu direktori būtu nodzīvojušies līdz kliņķim, jo vairumā gadījumu uzņēmumiem teorētiski rubļu bija kā spaļu... taču tikai teorētiski, jo visus šos miljonus tiem bija parādā pircēji no bijušās PSRS, kas nebija norēķinājušies par saņemto produkciju. Un izredžu kādreiz atgūt šo naudiņu nebija pilnīgi nekādu.

Problēmas piemeklēja pat Latvijas balzamu, ar kuru it kā visam vajadzēja būt kārtībā, jo šņabi taču cilvēki ir gatavi pirkt vienmēr. Tiesa, te gan vairāk pie vainas bija valdības nepārdomātā politika, diktējot cenu, par kādu savu produkciju jātirgo šim valsts uzņēmumam, kā rezultātā Latvijas balzama dzērieni kļuva vienkārši nekonkurētspējīgi pat pašmāju tirgū, nerunājot par ārzemēm. «Kāpēc lai cilvēki pirktu šņabi par 150 rubļiem, ja veikalos stāv prece no Ukrainas, Baltkrievijas un Krievijas par lētāku cenu?» tolaik šķendējās Latvijas balzama galvenā ekonomiste Līvija Vaivode.

Visas šīs ķibeles gan nenozīmē, ka politiķi un ekonomisti būtu nolaiduši rokas un nemeklētu iespējas, kā iziet no krīzes. Meklēja gan, un jau 1991. gada sākumā viens no tā laika vadošajiem ekonomistiem Ojārs Kehris piedāvāja savu plānu ārējās ekonomiskās darbības uzlabošanai. Teorētiski nemaz nebija tik slikts, lai arī no mūsdienu viedokļa mazliet panaivs. Piemēram, tajā pavīdēja ideja veidot industriālos parkus, kuriem būtu jāpiesaista gudrākie trimdas tautieši (tobrīd sapņi par to, ka nu tik visi prātīgie ārzemju latvieši pārcelsies uz Latviju bija modē), un šādi parki varētu darboties īpašas ekonomiskās labvēlības apstākļos – vairāku gadu nodokļu moratorijs, zema īres maksa par zemes izmantošanu utt.

Vienlaikus plāns negrāba zvaigznes no debesīm un saprātīgi paredzēja pirmām kārtām orientāciju uz austrumu tirgu, vienlaikus pamazām meklējot iespējas rietumos. Plus vēl bija arī doma veidot ciešu ekonomisko kooperāciju ar Lietuvu un Igauniju, no kā gan nekas prātīgs neiznāca. Gluži tāpat kā no industriālajiem parkiem, jo jau nepilnu gadu pēc plāna tapšanas valsti piemeklēja tāda ekonomiskā krīze, ka valdība spēja vien cīnīties par izdzīvošanu, nevis kalt plānus par nākotnes rūpniecības būvēšanu.

Mūsdienu Latvijas vēstures seriāla jaunākās sērijas katru nedēļu lasāmas žurnālā ŽZL.

Turpmāk vēl...

Redaktors iesaka