Uzceļam, pārdodam, aizmirstam?

Taču jauno mājokļu projektēšana un būvniecība pat nedomā pierimt, tāpat kā atkal un atkal atrodas cilvēki, kas šos mājokļus iegādājas un jūtas apmierināti. Vieni bļauj, ka iegādāties šīs klucīšu vai papīra konstrukcijas ir vājprāts, citi oponē, ka neko labāku par mājokli jaunā mājā viņi nav redzējuši. Apzinot nozares speciālistus un cilvēkus, pavisam parastus mājokļu pircējus, un dažādus citus, kam ar jaunajiem mājokļiem bijusi darīšana, «Mēs» cenšamies noskaidrot, kas īstenībā valda sakarsētajā un daudz pieminētajā būvniecības jomā.

Sūdzību skaits strauji aug

Patērētāju tiesību aizsardzības centrs ziņo, ka būvniecības nozare kļūst par aizvien izplatītāku patērētāju sūdzību objektu. Proti, šogad centrs saņēmis gandrīz tikpat daudz sūdzību par būvniecības pakalpojumiem, cik pērn pa visu gadu. «Šā gada pirmajos četros mēnešos saistībā ar būvniecību esam saņēmuši 58 patērētāju sūdzības, kas ir gandrīz tikpat daudz, cik pērn visa gada garumā. Turklāt šīm par nekvalitatīvajiem pakalpojumiem rakstītajām sūdzībām klāt jāskaita vēl iesniegumi par diskriminējošiem vai ar nevienlīdzīgiem noteikumiem sastādītiem līgumiem,» informē Patērētāju tiesību aizsardzības centra sabiedrisko attiecību speciāliste Sanita Biksiniece. Tiesa, ne visas šīs būvniecības nozarē iedalītās sūdzības tieši ir saistītas ar nozari. «Patērētāju tiesību aizsardzības centrs būvniecības sadaļā iekļauj arī gadījumus, kas saistīti, piemēram, ar logu maiņu, un te sūdzību ir daudz. Turklāt šobrīd jau var teikt, ka saistībā ar logiem ir konstatēti arī krāpniecības gadījumi. Proti, firma no klienta pieņem pasūtījumu, iekasē pirmo iemaksu, bet pēc tam pazūd, lai jau pēc neilga laika uzrastos ar citu nosaukumu un krāpnieciskās darbības turpinātu. Te jāmin uzņēmumi SIA «UTS», SIA «Jūsu logi» un «Vorne Baltic». Praktiski visiem šiem uzņēmumiem ir bijuši vieni un tie paši īpašnieki un vadītāji, atsevišķos gadījumos, vienai firmai pēc pirmās iemaksas iekasēšanas bankrotējot un otrai jaunai parādoties, vienādas ir arī adreses. Ir signāli arī par citiem uzņēmumiem, tomēr ne tik droši,» stāsta S. Biksiniece. Viņa atzīst, ka visas šo logu firmu sūdzības arī, protams, liecina par krāpšanos, kas savukārt vainīgajiem draud ar kriminālatbildību. Tiesa, taisnības izcīnīšana, kurā vajadzētu iesaistīties arī policijai, īpaši viegli nevedas. «Policija pret šīm sūdzībām izturas diezgan piesardzīgi un nelabprāt ņem tās savā lietvedībā, jo uzskata, ka te drīzāk ir civiltiesisks strīds par līguma saistību nepildīšanu. Taču mēs par patērētāju tiesībām cīnāmies.»

Mutiskas vienošanās jāaizmirst

Netrūkst sūdzību arī par nekvalitatīvi padarītiem darbiem saistībā ar jauno projektu mājokļu būvniecību un remontu. «Tās ir saistītas ar mitrām sienām, nepietiekamu skaņas izolāciju, siltināšanas problēmām un daudziem citiem jautājumiem.

Sūdzības ir dažādas un no dažādiem objektiem, tādēļ sarežģīti nosaukt vienu konkrētu slikto projekta attīstītāju vai būvnieku. Izņēmums varētu būt vien privātmāju ciemats «Dižozoli» Jelgavas rajona Ozolnieku pagastā, kur cilvēki ir patiesi neapmierināti un savu neapmierinātību arī nebaidās skaļi paust. Bet parasti sūdzības neienāk masveidā no kāda konkrēta objekta,» skaidro S. Biksiniece. Pētot statistiku, viņa informē, ka no 58 šā gada sūdzībām atrisinātas ir 18, vēl 17 ir dažādās izskatīšanas stadijās, bet pārējās atzītas par nepamatotām. «Nepamatotas nozīmē ne tikai to, ka cilvēks sūdzējies bez iemesla, bet arī to, ka viņš vērsies nepareizā iestādē.»

Būtisko sūdzību skaita pieaugumu, kas, pēc speciālistu prognozēm, turpinās palielināties, Patērētāju tiesību aizsardzības centra pārstāve skaidro ar diviem galvenajiem faktoriem: «Straujajos būvniecības tempos brāķu netrūkst, turklāt arī cilvēki kļūst zinošāki un aktīvāk iestājas par savām tiesībām. Diemžēl ir jāatzīst, ka daudzi neievēro kārtību, kā sūdzēties. Viņi mēdz kaut ko runāt ar savu namu apsaimniekotājiem, panāk kaut kādas mutiskas vienošanās vai aicina kaut kādus ekspertus, kas nav pareizi, un jautājuma skatīšanu tikai sarežģī.» S. Biksiniece uzsver divus galvenos momentus, kas cilvēkam jāievēro, — pirmkārt, katra vienošanās, kas panākta par brāķu novēršanu, ir jāuzraksta uz papīra un abām pusēm jāparaksta. Bet, ja tās netiek ievērotas, cilvēks var vērsties arī Patērētāju tiesību aizsardzības centrā, kur jautājums tālāk tiks risināts, gan uzklausot abas puses, gan arī pieaicinot neatkarīgus ekspertus.

Savukārt, iegādājoties dzīvokļus, S. Biksiniece patērētājus aicina īpašu uzmanību pievērst līguma nosacījumiem un vislabāk tos pirms parakstīšanas parādīt juristam, jo līgumi ar pircējam un pārdevējam nevienlīdzīgiem noteikumiem nav retums.

,

Apmeklējot Patērētāju tiesību aizsardzības centra pieminēto jauno privātmāju ciematu Ozolniekos, Mēs pārliecinājāmies, ka cilvēki te patiesi ir neapmierināti, turklāt līdzās jau esošajām sūdzībām Patērētāju tiesību aizsardzības centram tiek gatavotas jaunas. Dokumenti tiekot gatavoti arī, lai pret ciemata attīstītāju «Stone Development» varētu iesniegt prasību tiesā.

«Kopš pagājušā gada decembra, kad ciematā pamazām sākām dzīvot, mūsu sūdzību saraksts par neskaitāmiem brāķiem ir audzis augumā, bet ar to novēršanu klājas daudz grūtāk. Piemēram, man, ienākot savā jaunajā mājā, skurstenis beidzās līdz ar jumtu, un pagāja vairākas nedēļas, kamēr būvnieki to pabeidza izbūvēt. Taču šajā laikā nepietiekami garā dūmvada dēļ kvēpi padarīja melnas sienas istabā, ko arī nācās no jauna krāsot. Garāža izbūvēta nevis kā normāliem cilvēkiem — ar grīdas slīpumu no garāžas iekšpuses uz āru, bet otrādi, tā ka lietainā laikā ūdens nevis tek ārā no garāžas, bet tajā iekšā. Rezultātā sienas ir mitras un pelē. Tad atklājās, ka grīdā starp pirmo un otro stāvu kā skaņas izolācijas materiāls izmantoti nevis putuplasts un tam paredzētie materiāli, bet būvgruži, rezultātā, dēlam pat vienkārši pārejot pāri otrā stāva istabai, mums lejā rodas iespaids, ka griesti uz galvas krīt. Iekštelpās tā arī nav uzstādītas durvis, bet tās, kas uzliktas kurinātavai, veras uz iekšu, nevis āru — tas ir pilnīgi pretrunā jebkuriem ugunsdrošības noteikumiem un nav pieļaujams, bet acīmredzot speciālistus, kas namu pieņēma ekspluatācijā, šādi sīkumi neinteresēja,» spriež viens no Dižozolu iemītniekiem Dzintars Lagzdiņš. Viņš jaunajā privātmāju ciematā izvirzīts par galveno runasvīru, kurš esošo situāciju izskaidro arī «Mēs». «Patiesībā defekti un brāķi, ko iepriekš uzskaitīju, ir tikai niecīga daļa no visa tā, kas te būtu stāstāms. Katru dienu kaut kas nāk arī klāt, bet ar to novēršanu iet daudz švakāk — piemēram, panākt, lai ap tuvējo dīķi, kas rada reālu risku ciemata bērniem, tiktu apvilkts žogs, mums izdevās tikai pēc regulāras zvanīšanas projekta attīstītāja «Stone Development» amatpersonām trīs mēnešu garumā. Un šāda vilcināšanās notiek visos gadījumos. Taču sliktākais ir nevis tie neskaitāmie brāķi — mēs visi esam cilvēki un varam saprast, ka, ātrā tempā kaut ko darot, kļūdas var gadīties, bet gan nemitīgā melošana un absolūti nekaunīgā attieksme,» skaidro Dz. Lagzdiņš. Viņam ir apnicis katru dienu mēneša garumā zvanīt projekta attīstītāja «Stone Development» pārstāvjiem Raitim Avotam un Mārtiņam Kučeram, lai jautātu vienu un to pašu jautājumu: «Kad beidzot iekštelpās tiks ieliktas durvis, veikta atkārtota mājas siltināšana, atvests zāliens?» Un tā bez gala.

Dižozolu iemītnieki apgalvo, ka, ja vien būtu normāla firmas attieksme, sūdzību nebūtu, bet esošajos apstākļos tās esot neizbēgamas. «Var jau būt, ka firma, aiz kuras stāv Modris Lujāns, — tātad ietekmīga un turīga partija, neuzskata par pienākumu savus darbus padarīt līdz galam, taču mēs par savām tiesībām cīnīsimies. Ja viņu piesaistītie būvnieki nav kaut ko izdarījuši līdz galam, tad tā ir viņu, nevis mūsu problēma. Tiesa, attīstītājam arī jārēķinās, ka visas šīs jezgas dēļ pret viņiem tiesā sniegšu prasību un pieprasīšu arī kompensāciju,» neslēpj Dzintars Lagzdiņš.

Ceļ tik labi, cik labi ļauj

Uzklausot citu jauno projektu iemītnieku viedokļus, kas gan nav tik krasi negatīvi, vairākums pretenziju tiek izteiktas nevis projekta attīstītājam, bet gan būvniekam. Celtnieki ir tie, kas mājas būvē steigā, pieļauj rupjas kļūdas, kuru dēļ vēlāk cita pēc citas atskan sūdzības par jauno projektu zemo kvalitāti.

Būvnieki tam nepiekrīt. «Būvfirma gādā, lai tiktu izpildīts projekta attīstītāja pasūtījums. Tajā tiek arī noteikts, kāda līmeņa ēka tiek būvēta un kādus materiālus darbam izmantot. Ir attīstītāji, kuri orientēti tikai un vienīgi uz peļņu un būvniekiem liek izvēlēties tikai pašus lētākos materiālus. Te reāli arī var rasties situācija, kad, pat strādājot pēc vislabākās sirdsapziņas, māja nebūs nosaucama par kvalitatīvu,» situāciju skaidro SIA «Kalnozols celtniecība» mārketinga vadītājs Oskars Priede. Tādēļ, izvēloties sev dzīvokli kādā no jaunā projekta mājokļiem, O. Priede cilvēkus aicina pirmām kārtām pievērst uzmanību projekta attīstītājam, izpētīt, kādus projektus viņš jau realizējis, un uzklausīt iedzīvotāju atsauksmes. Tikai pēc tam var sākt skatīties, kas ir konkrētā objekta būvnieks. «Protams, straujajos tempos, kādos celtniekiem jāstrādā, viņš var pieļaut kļūdas. Un mēs neapgalvojam, ka tā nav, taču pamatā projektā izmantojamo materiālu kvalitāti nosaka darbu pasūtītājs, nevis realizētājs, tādēļ arī viņš jāpēta visuzmanīgāk,» skaidro O. Priede. Un, lai arī par mājokļiem jaunajos projektos ir dzirdēts daudz kritisku vārdu, viņš tomēr uzskata, ka tādu iegādāties ir daudz prātīgāk un apdomīgāk nekā meklēt dzīvokli vecā mājā.

«Cenas starpība starp dzīvokli vecā un jaunā mājā ir salīdzinoši neliela, bet ērtības, ko piedāvā jaunais projekts, ir nesalīdzināmi augstākas. Un, pat ja vēlāk atklājas defekti, tos vienmēr var novērst. Cilvēkiem atliek būt vien tik daudz atbildīgiem pašiem par savu īpašumu, lai pirms līgumu slēgšanas un naudas maksāšanas par projektu ievāktu maksimāli plašu informāciju.»

Brāķu skaits nav liels

Līdzīgu viedokli pauž arī nekustamo īpašumu uzņēmuma SIA «Stendera nami» valdes loceklis Vilnis Baltiņš. «Kļūdās ikviens, nelaime vien tā, ka celtnieka kļūdas ir redzamas asāk. Nenoliedzu, ka šajā nozarē mēdz darboties arī krāpnieki, kas uz papīra sazīmē mājas projektus, cilvēkiem parāda pļavu, kur mājas paredzēts celt, iekasē naudu un bankrotē. Taču, ja cilvēks pievērš uzmanību tam, kas ir šis projekta attīstītājs, kāda ir viņa pieredze, no krāpniekiem var izvairīties,» saka V. Baltiņš.

Viņš arī ir pārliecināts, ka situācija ar būvobjektu kvalitāti nav tik traģiska, kā tiek atspoguļota, un nekvalitatīvu projektu nav tik daudz. «Būvniecības tempi ir milzīgi. Ir ļoti daudz projektu un ļoti daudz cilvēku, kas sev iegādājas mājokli kādā no šiem projektiem. Bet sūdzības par nekvalitatīvajiem darbiem procentuāli uz visu pircēju skaitu ir mazas,» ir pārliecināts V. Baltiņš. Tiesa, iegādājoties mājokli, viņš cilvēkus aicina nebūt vieglprātīgiem.  

,

Darbu uzsācis Baltijā pirmais Būvizstrādājumu inovāciju un testēšanas centrs (BITC), kas, izmantojot modernākās tehnoloģijas, paver iespējas dažādu būvmateriālu testēšanā un ēku tehniskā stāvokļa noteikšanā.

BITC atrodas Jelgavā, topošajā Zemgales tehnoloģiskajā parkā. Ar trijām laboratorijām centrs dos līdz šim vēl nebijušas izpētes iespējas būvniecības jomā. Jelgavā tiks attīstīti divi pētnieciskie virzieni — būvmateriālu testēšana, kas ļaus noteikt dažādas metāla, betona un sauso maisījumu fizikāli mehāniskās īpašības, kā arī metālu izstrādājumu ķīmiskās īpašības. Otra laboratorija būs vairāk mobila un paredzēta būvju metāla un betona konstrukciju apsekošanai ar nesagraujošām kontroles metodēm (piemēram, endoskopija, termogrāfija).

Ar šīm mobilajām iekārtām varēs izpētīt to, kas līdz šim nebija iespējams — endoskopiju, ko daudzi pazīst no medicīnas, tagad izmantosim būvju tehniskā stāvokļa noteikšanā. Bet vēl viena iekārta ar termogrāfijas metodi ļaus viegli noteikt, kur ēkā ir siltuma zudumi, un fiksēt citas temperatūras svārstības, kas ļauj izdarīt secinājumus par iespējamām problēmām konkrētā objektā. Jaunās laboratoriju iekārtas jau sākušas strādāt, taču pirmie pētījumi tiks sākti tuvāko nedēļu laikā, bet ar pilnu jaudu laboratorijas varētu darboties septembrī.

,

Grupas «Dzelzs vilks» taustiņu instrumentālists, producents Kaspars Tobis:

«Pirms pāris gadiem iegādājos divstāvu dzīvokli Siguldā. Man laimējās māju un dzīvokli redzēt jau pilnīgi pabeigtā stāvoklī — pircējs, kas uz to iepriekš bija pieteicies, vienkārši pārdomāja, un es tiku brīvajā vietā. Un, patiesību sakot, klausoties tos briesmu stāstus par iebrukušām grīdām, ko jauno dzīvokļu īpašniekiem nācies piedzīvot, varu sevi apsveikt ar ļoti labu pirkumu. Protams, dzīvoklī ir kādas nianses, kas varbūt varētu būt labākas vai sliktākas, taču te drīzāk runa ir par stila, nevis kvalitātes lietām. Lai arī esmu bijis ļoti labi remontētos padomju laiku māju dzīvokļos, man tomēr patīk apziņa, ka dzīvoju jaunā, nevis 40, 50 gadu vecā mājā.»

Saksofonists Imants Skuja:

«Ilgi meklēju dažādus dzīvokļa maiņas variantus — skatījos gan jaunus, gan vecus projektus un meklēju īsto, līdz ieraudzīju jauno dzīvokļu māju projektu Mārupē un sapratu — tas ir īstais. Faktiski Dievs mani līdz šim dzīvoklim atveda un radīja iespēju to iegādāties. Ar savām jaunajām mājām esmu pilnīgā mierā. Šeit ir laba vieta, kur trenēties un skriet, ir skaista no kvalitatīviem un īstiem materiāliem celta māja. Tāpēc arī citus aicinu skatīties un pētīt dažādus variantus, bet galīgo izvēli izdarīt tikai tad, kad ir pilnīga ticība — tas ir īstais.»

Mūziķe Jolanta Gulbe:

«Man ir bijuši plāni par jaunas mājas iegādi. Vienubrīd ļoti reāla šķita arī doma par personīgās mājas būvniecību — bija pat noskatīts tam piemērots zemes gabals, taču nopirkt to neizdevās, tāpēc tobrīd nolēmām labāk pilnībā pārbūvēt savu dzīvokli Rīgā, Staļina laika mājā. Toreiz uz gadu no tā izvācāmies un veicām pilnīgu renovāciju.

Taču domas par personīgo māju nekur nav pazudušas. Man tiešām gribētos dzīvot plašākās telpās, vietā, kur var klausīties putnu dziesmās, nevis automašīnu dzinēju dārdoņā. Taču tas noteikti nav viegli īstenojams pasākums. Man ir pietiekami daudz paziņu, kas saistīti ar celtniecību, nekustamā īpašuma attīstību, un, klausoties viņu stāstos, paliek patiesi baisi. Sava izvēle par labu vienam vai otram projektam ir jāizdara ļoti rūpīgi. Uzmanība jāpievērš gan uzņēmumam, kas projektu pasūta, gan būvdarbu veicējam — rekomendācijām un atsauksmēm par šo uzņēmumu iepriekšējiem darbiem ir ļoti būtiska nozīme. Pirkt kaut ko, kas ir redzams tikai uz papīra, šķiet biedējoši. Taču neuzskatu, ka visi jaunie projekti būtu uzcelti pilnīgi nekvalitatīvi — man ir paziņas, kas dzīvokļus ir iegādājušies un jūtas apmierināti. Tātad arī šajos vājprātīgajos būvniecības tempu apstākļos var iegādāties kaut ko labu, tikai tas prasa vairāk laika.

Ļoti objektīvi un reāli skatoties uz savu ikdienu, varu atzīt, ka privātmājai mēs tomēr neesam piemēroti — mums vienkārši nebūtu laika pievērsties tās uzturēšanai. Tāpēc, domājot par mājokļa maiņu, kā piemērotāko risinājumu redzu nelielās dzīvokļu mājas. Piemērota vieta varētu būt Berģi, varbūt Upesciems. Taču pieņemt konkrētus lēmumus vēl neesam gatavi.»

Šovmenis Valters Krauze:

«Tas, ko es pirku, un tas, ko es rezultātā nopirku, noteikti nav viens un tas pats, turklāt parakstītā līguma dēļ pret daudzām lietām vairs nav arī iespējams protestēt. Tāpēc lielākā mācība, ko guvu, iegādājoties dzīvokli jaunā projekta mājā, ir — papīrus parakstīt tikai pēc tam, kad tie parādīti juristam. Taču noteikti nepiederu pie tiem cilvēkiem, kas par savu dzīvokli jaunā mājā varētu stāstīt šausmu stāstus.

Dzīvokli (tā atrašanās vieta gan nav svarīga) pirku pēc tam, kad biju to jau apskatījis ne tikai projektos un papīros, bet arī dabā. Dzīvoklis mani apmierināja un faktiski apmierina arī joprojām. Vienīgais nepatīkamais piedzīvojums risinājās ziemā, kad vienā istabā konstanti gaisa temperatūra nepacēlās augstāk par plus 15 grādiem. Sākumā lūdzu lielajā platībā, kas standartā bija aprīkota tikai ar diviem radiatoriem, uzstādīt vēl kādu — bez rezultātiem. Pēc tam biju gatavs tos radiatorus uzstādīt pats, taču man neļāva to darīt. Tā pagāja trīs mēnešus ilgs skaidrošanās laiks ar sūdzēšanos, ekspertiem un nervu bendēšanu, kamēr beigās tika atzīts — 15 grādi patiesi nav labākā temperatūra dzīvošanai, un pie papildu radiatoriem tomēr tiku.

Pērkot dzīvokli, man tika stāstīts par lielisko infrastruktūru, kas te paredzēta, arī stāvlaukumu mājas iedzīvotāju mašīnām, bērnu rotaļu laukumiem, velosipēdu novietnēm un ko tik vēl ne, bet skaistie solījumi tāds bla, bla, bla vien izrādījās. Īpaši protestēt nevaram, jo esam parakstījuši pārdevēju sagatavotos līgumus, kas mums iebilst neļauj. Te arī rodas mans padoms citiem dzīvokļu pircējiem — neparakstiet nekādus pārdevēju piedāvātos līgumus, kamēr tos nav izpētījis jurists. Fakts ir arī tas, ka pēc tam, kad māja ir pārdota, pie pārdevēja ar kaut kādiem iebildumiem nav vērts iet — viņš savu ir izdarījis, un pārējais viņu vairs neinteresē.

Taču skaidrs ir arī tas, ka jaunuzceltajās mājās citāda ir arī lielos kredītus paņēmušo iedzīvotāju attieksme pret īpašumu — vecajās mājās šādas vienotas iestāšanās par to, kāda galu galā izskatās tā māja, nav.»