Ar ko nodarbojas Izglītības un zinātnes ministrija?

CopyTelegram Draugiem X Whatsapp
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Foto: AFI

Jo skaļāk skolotāji uzstāj, ka ir vajadzīgas pārmaiņas izglītības sistēmā, jo rodas aizvien vairāk jautājumu: ar ko īsti nodarbojas Izglītības un zinātnes ministrija (IZM)? Kādi ir tās pienākumi, un ko dara IZM, kuru lielā mērā skolotāji vaino daudzās problēmās, bet IZM noliedz apvainojumus, ka jebkura problēma būtu radusies viņu vainas dēļ?

Apskatot Vispārējās izglītības likumu, izrādās, ka IZM vispār atbild tikai par četrām lietām. Un arī par dažām no tām ik pa brīdim mēģina noliegt, ka ir atbildīga. Vispārējās izglītības likums.

1. «Izstrādā vispārējās izglītības programmu un mācību priekšmetu programmu paraugus.» Savādi, bet IZM pārstāvji līdz šim parasti apgalvo, ka paši skolotāji izstrādā programmas un tā nav viņu atbildība, ja ar šīm programmām ir problēmas.

2. «Organizē vispārējās izglītības satura un metodikas izstrādi.» Cik es saprotu — tad tā laikam ir tā aptauju, testu un pašvērtējumu kaudze, kas skolotājam jāizpilda un jāsūta tālāk uz ministriju.

3. «Reizi gadā izvērtē un apstiprina mācību procesā izmantojamo mācību literatūru.» Grūti saprotama funkcija. Pavisam nesen Izglītības un zinātnes ministrijas apstiprināts dokuments pieprasīja, lai skolotāji kontrolē skolēnu somas — tajās esošo grāmatu svars nedrīkst pārsniegt noteiktu kilogramu robežu. No skolotāju puses ir pilnīgi loģiski pavaicāt — kāpēc tad IZM neizvērtē mācību grāmatu svaru un tā arī skaidri nepasaka uzreiz — tās ir par smagu?

4. «Organizē vispārējās izglītības iestāžu vadītāju atestāciju un pedagogu profesionālās kvalifikācijas vērtēšanu.» O jā, lai nu ko, bet to viņi patiesi dara. Kvalifikācijas un vēl dažādu citu izglītības iestāžu darbības sfēru vērtētāju skaits ir patiesi iespaidīgs.

Lai cik savādi būtu, 2005. gada 28. jūnijā veiktajos likuma grozījumos tika mainīti 13 punkti, kas noteica IZM pienākumus, pārsvarā tos vienkārši pārliekot uz valdības pleciem. Ko tas nozīmēja? Neuzticēšanos IZM? Funkciju pārdali — galu galā visā valdībā vienmēr būs grūtāk atrast atbildīgo nekā IZM struktūrā? Cik pamanāms, IZM vairs neatbild par finansiālajiem jautājumiem, kas patlaban ir valdības kompetencē. Nāksies vien prasīt A. Kalvīša kungam. Piemēram, par Vispārējās izglītības standartiem pašlaik ir atbildīgs Ministru kabinets. Varbūt mēs, skolotāji, šobrīd stāvam pie nepareizajām durvīm? Tomēr, apskatoties Izglītības likumu, izrādās, ka IZM tomēr atbild par standartiem un gandrīz visu to, kas no Vispārējās izglītības likuma pazuda 2005. gadā. Apskatoties šos divus likumus, jānonāk pie viena secinājuma — IZM vienmēr varēs atsaukties, ka viņi nav vainīgi, jo dažādos likumos viņiem ir dažāda atbildība. Secinājums — atbildīga tātad ir tomēr valdība. Kaut vai tāpēc, ka nevar izstrādāt saskaņotus un skaidrus likumus.

Mēģinot uz esošā fona izvērtēt IZM darbību brīvās Latvijas 15 gadu eksistences periodā, iznāca konstatēt vairākus interesantus faktus, kas liek apšaubīt to, ka izglītības politika ir veikta ar skaidru mērķi un veidota ar profesionāļu atbalstu. Ir vairāki iemesli, kas to ļauj apšaubīt.

1. Valdis Egle. Apsūdzība IZM nekustamā īpašuma nelikumīgā izmantošanā. Kristīne Jarinovska vs Baiba Rivža. Abpusēji apvainojumi saistībā ar IZM nekustamo īpašumu. Andrejs Cinis. Apsūdzība Ls 80 000 kukuļņemšanā. Diemžēl šie notikumi tikai parāda, ka daļa IZM darbinieku atrodas ministrijā ne jau, lai palīdzētu Latvijas izglītības sistēmai.

2. Apskatoties uz IZM augstākajām amatpersonām, rodas nepatīkama izjūta. Viņu darba pieredzē parādās dažāda veida pedagoģiskās izglītības, kursi, pasniegti priekšmeti šajā jomā — bet neviens nespēj uzrādīt kaut vai viena vai divu gadu stāžu parastā skolā. Tiesa, IZM strādājot 154 ierēdņi un darbinieki, varbūt to vidū atradīsies šādi cilvēki. Tomēr IZM vadības virziens ir skaidrs, un to izsaka ieņemamie amati vienkāršā organizācijā «Augstākās izglītības padome». Lūk, ar kādas izglītības problēmām nodarbojas IZM. Diemžēl arī pārējās mācību iestādes tiek vērtētas, balstoties augstāko izglītības iestāžu pieredzē. Tagad vairs laikam nav jābrīnās, kāpēc bērniem apgūstamās vielas prasības tiek celtas jau bērnudārzā. Tiesa, arī daži pārstāvji no augstskolām par IZM darbību nav sajūsmā. 

3. IZM jau vairākus gadus plaukst centralizēto eksāmenu bizness. Katrā ziņā šogad uz matemātikas ieskaites rēķina varēja iedzīvoties tīri labā naudā. IZM kārtējo reizi saka: uzraudzība būs stingrāka. Tomēr — pirms gada bija uztraukums par bioloģijas eksāmeniem, matemātikas eksāmeniem, un arī pirms tam regulāri gadu no gada ir pacēlies jautājums: cik daudz ir to eksāmenu, par kuru noplūdi mēs patiesībā neuzzinām? IZM saka: centralizētie eksāmeni parāda tendences mācību kvalitātē! Ne es vienīgais esmu, kas šim paziņojumam nepiekrīt. Šogad maniem skolēniem ekonomikas eksāmenā un informātikas ieskaitē ir labāki panākumi nekā citus gadus. Tikai nevajag man izteikt komplimentus kā labam skolotājam, jo to nodrošināja vienkāršāks eksāmens ar ļoti labvēlīgu vērtēšanas sistēmu. Kas var garantēt, ka centralizēto eksāmenu komisijas nerīkojas līdzīgi?

Lielā mērā raksts tapa emociju iespaidā pēc Dombura vadītā raidījuma «Kas notiek Latvijā?». Un, veidojot ierosinājumus tam, ko vajadzētu mainīt valdībai un Izglītības un zinātnes ministrijai, es laikam atkārtošos un minēšu ierosinājumus, ko teikuši mani kolēģi, bet ceru, ka viņi to ļaunā neņems. Un būtībā jebkuram ierosinājumam ir tas, ko teica skolotāji raidījuma beigās: «Attieksmes maiņa!»

1. IZM veidot, ņemot vērā mācību iestāžu iedalījumu valstī. Un attiecīgajās struktūrās strādājošiem jābūt ar reālu tā brīža pieredzi reālajā darbā. Ja es pārstāvu IZM bērnudārzus, tad es arī esmu kāda bērnudārza darbinieks vismaz vienu dienu nedēļā. To nevar izdarīt? Es gribētu dzirdēt argumentus — kāpēc to nevar realizēt? Un man gribētos zināt, kā IZM mēģinās nepateikt, ka pie vainas ir algas tajā pašā bērnudārzā.

2. Ja pirmais punkts būtu realizējams divu trīs gadu laikā, tad šo vajadzētu ļoti ātri. Izglītības un zinātnes ministre var jau būt jebkas, ko valdība vēlas (tiesa, tad nevajadzētu sūtīt viņu izteikt savu viedokli skolotājiem par tēmām, no kurām viņa neko nesaprot), tomēr izglītības ministres vietniekam noteikti jābūt cilvēkam, kas vienlaikus arī vismaz vienu dienu strādā kādā skolā.

3. Nomainīt komunikācijas sistēmu. Tas prasītu vairāku gadu ieguldījumus un visu skolu interneta pieslēgumus (ko gan sola jau tagad, tā ka tai nebūtu jābūt problēmai), lai visu skolu datu bāzi, informācijas apmaiņu, stundu sarakstus, skolēnu sekmes, mācību materiālus un dažādas citas lietas sapludinātu vienā portālā.

4. IZM veidot kā struktūru, kuras galvenās prioritātes ir nevis atstrādāt sevi, bet gan palīdzēt risināt skolu un augstskolu problēmas, norādot skaidri personības un struktūras, ar kurām skolotājiem un pasniedzējiem jāsadarbojas, veidojot skaidri pārskatāmu sistēmu IZM iekšpusē, ar atbildības noteikšanu un skaidru izpratni — ko un kurš IZM var palīdzēt. Protams, ka jābūt vadošajam kodolam, bet patlaban situācija ir vienkārša — ja kādam skolotājam paprasītu, vai viņš zina, kas ir persona, ar kuru ministrijā var risināt sarunas par kādu problēmu risināšanu, kā to darīt un kurā vietā, diez vai vairāk par 5% spētu ko sakarīgu pateikt.

Šobrīd mēs runājam tikai un vienīgi par problēmām, kas ir saistītas ar IZM. Šajā rakstā nav skartas daudzas un smagas problēmas, kuras izveidojušas krīzi izglītībā. Tomēr sabiedrība gaida valdības lēmumus un reālas darbības šajā situācijā. Tomēr — lai arī kādi būtu valdības lēmumi, tos īsteno IZM. Esošajā situācijā, ievērojot līdzšinējo IZM kadru maiņu un IZM veidošanas struktūru, ir pilnīgi skaidrs, ka Izglītības un zinātnes ministrija nav spējīga atrisināt izglītības krīzi. Ja nu vienīgi padziļināt. Kamēr Latvijas Republikas valdošās partijas neapjēgs izglītības kvalitātes uzlabošanas nepieciešamību un neveiks vajadzīgas un tūlītējas reformas, tikmēr situācija pasliktināsies. Zinoši cilvēki saka: viens krīzes gads izglītībā būs jālabo divus gadus. Cik ilgi vēl mēs vēlamies šos krīzes rezultātu labošanas darbus pagarināt?

KomentāriCopyTelegram Draugiem X Whatsapp
Aktuālākās ziņas
Nepalaid garām
Uz augšu