Andris Ābelīte – par skaistāku dzīvi

«Eirovīzijas» rasols

Par Helsinkos piedzīvoto Andris ir gandarīts: «Šāda mēroga pasākums pats par sevi ir liels piedzīvojums, absolūta eiforija! Reti jau gadās, ka tev pakaļ skrien reportieru bari – tā bija nepierasta uzmanības apliecināšana, dažreiz pat pārspīlēta interese. Bet man patīk ar cilvēkiem runāt. Ar Roberto Helsinkos bijām runasvīri, starp citu, «Bonaparti.lv» bija vienīgie, ko intervēja BBC.
Kopējā «Eirovīzijas» rasolā mēs patīkami atšķīrāmies, kārtējo reizi apstiprinot, ka diezgan muļķīgi ir skriet pakaļ kaut kādām tendencēm. Domāju, šis nebūs pēdējais «Bonaparti.lv» iznāciens – mēs tiešām iepatikāmies zviedriem, kuri uz «Eirovīziju», atšķirībā no mums, raugās ļoti nopietni. Bet, ja atceros «Eirovīzijas» daudzās pārtijas, neteiktu, ka biju par tām sajūsmā. Mākslinieki šajos burziņos parasti ir tikai piedevas, kas pašā sākumā tiek safotografētas un – brīvi! No solistiem neviens tur īpaši netusējās, tā vaļīgāk atlaida piedziedātāji vai dejotāji. Bet lielo valstu pārstāvji, piemēram, no Krievijas vai Ukrainas, tur vispār nerādījās, tā ir cita pasaule – ar miljonu investīcijām, gataviem nākotnes kontraktiem un milzu honorāriem. It kā jau visi bijām vienā katlā, taču reālās iespējas – stipri atšķirīgas. Šovbiznesā primārais ir menedžments. Nav nekāds noslēpums – visi esam cilvēki, kuriem tāpat no kaut kā jādzīvo.»

Izpīpēt orķestri

Andris ir nestandarta mūziķis, tā sakot, ar vienu kāju izklaides industrijā, kur viņu pazīstam gan kā dziedātāju, gan kā vienu no «Labvēlīgā tipa» muzikantiem, bet ar otru – akadēmiskajā mākslā, kas izpaužas trompetes grupas koncertmeistara darbā Latvijas Nacionālajā simfoniskajā orķestrī. Interesanti, kurā krasta pusē straujāk pukst mākslinieka sirds? Andris: «Man ir svarīgi tas, ko pats daru. Piemēram, orķestrī ir pavisam cita specifika – tu tur sēdi un spēlē, psiholoģiski gatavs tam, ka esi viens no simta.» Acīmredzot te darīšana ar līdera tipu. Andrim vajag kaut ko vairāk. «Cilvēki apkārt ir neizpratnē, vaicājot, kāpēc man vajag tik daudz darīt, ja nākotnē gaida pieklājīga orķestra pensija. Bet mani tādas lietas neinteresē, ne jau pensijas dēļ es desmit gadus strādāju orķestrī! Esmu par to runājis ar kolēģiem un, godīgi sakot, pats nezinu, kāpēc tur sēžu. Tas ir kā pieradums. Kā pīpēšana vai cita veida atkarība, jo to nu mūsu dzīvē netrūkst! Var taču būt atkarīgs no labas dzīves, labām lietām, saules…

Visvairāk dzīvē mani biedē iespēja kaut kur iesēsties un pakāpeniski ar visu samierināties, zaudējot perspektīvas izjūtu. Bēgot no rutīnas, parakstos uz dažādiem projektiem. Kad mani kaut kur aicina, esmu ar mieru arī pa naktīm spēlēt, lai sagatavotu programmu kā, piemēram, Gidona Krēmera gadījumā. Un honorārs tad nebūt nav noteicošais – esmu gatavs ziedoties, ja varu celt savu profesionālo līmeni. Bet orķestrī pagaidām man ir grūti saskatīt izaugsmes iespējas. Ņemot vērā mūsu valsts investīcijas kultūrā un materiālo stimulu, ko saņem cilvēks, tu savā orķestra grupā nevari būt nekāds līderis…

Nesēdēt mājās

Andra pirmā saskare ar subkultūru jeb šovbiznesu notika 90. gados līdz ar brīvā tirgus attīstību. «Pirmajām precēm, kas nāca iekšā no Rietumiem, bija vajadzīga reklāma, te radās jaunas skaņu ierakstu studijas, un arī es sāku piedalīties procesā, iespēlējot reklāmas rullīšus. Mazā valstī tirgus un pieprasījums ir diezgan ierobežots – tu kaut ko radi, bet ik pa laikam gribi arī saņemt zināmu lādiņu no publikas, lai varētu turpināt strādāt. Es ļoti labi apzinos, ka uz «Labvēlīgo tipu» un simfonisko orķestri nāk atšķirīga publika.» Andra galvā ir radies plāns, kā šīs atšķirīgās auditorijas varētu satikties. «Gribu kopā savilkt populāro un akadēmisko mūziku, tāpēc arī ķēros pie jaunā projekta – uzstāšos solo ar Latvijas filharmonijas kamerorķestri programmās no baroka līdz džezam un rokam.

Ar orķestri dziedu to, kas man patīk, piemēram, «Ave Maria», «Panis Angelicus». Un man vienalga, ko kāds par to saka – kamēr strādā radoši, tu nedrīkst šaubīties par iznākumu, citādi vari sēdēt mājās.

Vispār māksliniekam grūti realizēt lietas, kas saistītas ar naudu, menedžēšanu. Domāju, arī pasaulē aina bez cilvēkiem, kas bezkaunīgā veidā tīra ceļu zvaigznēm, būtu citāda. Radoši cilvēki ir daudz jūtīgāki, bet šī īpašība virtuves pusē neder, jo tur darbojas āmura princips – jāsit tik ilgi, kamēr durvis atveras. Es tāds negribētu būt!

Bet Latvijā mūziķu lielā pelnīšana notiek pa banketiem. No vienas puses, labi, ka ir šādi korporatīvie pasākumi, kas nes peļņu, bet no otras?– par lielo mākslu nevar būt runas, nekādu garīgu piepildījumu tie nesniedz.»

Andris mēdz būt ne tikai darba ņēmējs, bet arī devējs. «Kad dodu darbu, cenšos būt labs un nebojāt attiecības. Arī draugus iesaistot, jārēķinās ar to, ka viņi nebūs gatavi strādāt tikai idejas vārdā. Kaut kas tāds var notikt tikai tīņa gados, kad vēl nav pašam jārisina visi sadzīves jautājumi. Bet es nepiederu pie māksliniekiem, kuri, izejot no mājas, ieslēdz skaitītāju.«

Tēvs un dēls

No pirmās laulības Andrim ir dēls Linards (10 g.). Mūziķis neslēpj: «Grūti būt tēvam. Šķiet, tas ir milzīgs talants, ja var savienot lielu darbu un vēl veltīt laiku ģimenei. Bet tā kā viņš nedzīvo pie manis… Loģiski, mēs satiekamies, kontaktējamies, viss ir normāli. Dažreiz domāju: ja dēls dzīvotu pie mums ar Baibu (Andra sieva – aut.), godīgi jāsaka?– viņam nebūtu viegli, ņemot vērā manu dzīves tempu. Bet, ja tiešām tā notiktu, es pakārtotu laiku viņam. Puika ir gudrs, ar raksturu, mācās Franču licejā un nodarbojas ar modernajām dejām. Linarda mamma ir dejotāja, otrreiz precējusies. Apkārt ir tik daudz problēmu, stulbību, idiotisma un nebūšanu, bet es zinu, ka dēls vienkārši ir labā vidē, arī labā maizē. Un tas man ir svarīgi.»

Sievas noslēpums

Andra dzīvesbiedre ļoti labi gleznojot, taču mākslas vietā Baiba izvēlējusies biznesu. Šobrīd viņa ir sporta kluba «Georgs 5» izpilddirektore. «Savā būtībā Baiba ir māksliniece, tikai dzīve tā iegrozījās, ka viņa pārslēdzās. Sava loma tajā bija Baibas tēvam, starp citu, māksliniekam, kurš, labu gribēdams, virzīja meitu izvēlēties ekonomiku. 90. gados Latvijā taču bija purvs, mežonīgais kapitālisms… Tagad dažreiz kopā ar sievu organizēju lielus pasākumus, piemēram, Jaungada balli hotelī «Islande».

Es nekad negribētu sev blakus cilvēku, kurš neko nedarītu, tikai sēdētu mājās (varbūt viss gan mainīsies, kad mums būs bērns). Optimālais modelis: nodarboties ar savu lietu, no kuras var mierīgi pārtikt. Diemžēl Latvijā ir nianses, kādēļ pie mums tā ekonomiskā bilde nav smuka. Mana nervu sistēma pagaidām normāli funkcionē, lai gan... dažreiz nevaru gulēt. Ne velti biznesa cilvēki runā par stresainu vidi. Mans nemiers saistīts ar līgumiem, kredītiem, naudas lietām. Skumīgi, ka daudziem cilvēkiem jāaizņemas, lai izdzīvotu, nevis paaugstinātu savu dzīves standartu. Es kredītu uztveru kā biznesa štelli.«

Andris savu labklājību veidojis pats, tā sakot, no nulles. Pašlaik viņš ar Baibu dzīvo īrētās platībās, jo uz kredīta paņemtais dzīvoklis Rīgas centrā tiek pamatīgi remontēts, paceļot jumtu. «Skats pa logu ir tāds, ka neko labāku neatradīšu: visi Vecrīgas torņi un Daugava... Ja gribi labi dzīvot, par to jādomā. Un man iet labi, tikai jākustas!"

Nule kā atzīmējis kopdzīves piecgadi, Andris turpina savā sievā raudzīties kā noslēpumā. «Parasti jau cilvēks agri vai vēlu atklājas, bet Baiba ir tāda sieviete, kuru es līdz galam joprojām neesmu varējis iepazīt. Neparasta, interesanta sieviete! Domāju, es viņu tā arī neatkodīšu. Un tas ir labi. Mums nav rutīnas, tie paši kašķi un ņemšanās kā sākumā…» Bet vai Baiba ir atkodusi Andri? «Nē! No tēva puses esmu mantojis klusēšanu. Man vispār nepatīk daudz runāt. Labāk klusēt, pabūt vienam. Māksliniekam jau nemitīgi jābūt cilvēkos, piemēram, Freidenfelds – šķiet, viņam muti neaizbāzīsi, bet patiesībā viņš ir sevī noslēgts.»

Solists

«Pirmo reizi Baibu ieraugot, prātā palika viņas acis. Baiba bija parūkā, tāpēc, kad otro reizi satikāmies pēc diviem gadiem, atmiņā uzplaiksnīja: bet es taču kaut kur šīs acis esmu redzējis! Emocionāli no iepriekšējām attiecībām biju brīvs, tikai papīri nebija nokārtoti,» Andrim patīk cilāt šīs atmiņas. Un vēl viņam patīk viss skaistais dzīvē. Varbūt viņš ir švīts? «Man patīk ieturēts stils, pārdomātas lietas, bet nevajag, lai skraida pakaļ un gludina zeķes vai apakšbikses. Domāju, ikviens grib labi izskatīties un labi dzīvot. Tie, kuri saka, ka viņiem tas nav svarīgi, nu, nezinu… Droši vien viņiem kaut kas cits to kompensē. Bet mani pievelk skaistas lietas, labas gleznas, mūzika. Samierināties ar to, ka tev nebūs tā, ko vēlies, nav pareizi. Cilvēkam ir iespējas mainīt lietas uz labo pusi. Vienīgais, ar ko pieļaujams samierināties, ir bērna vai radinieku raksturs, jo šie cilvēki ir daļa no tavas dzīves, ko nevari mainīt.» Andrim gan nav izdevies īstenot šo atziņu dzīvē līdz galam, jo no pirmās sievas viņš ir izšķīries. «Divi urbēji nevar būt. Tie, kuri viens otram nevar pakļauties, agri vai vēlu atduras. Baiba, domāju, daudzos gadījumos dzīvo it kā manu dzīvi. Starp citu, viņai ir milzīgi daudz enerģijas!»

Dvēseles viļņošanās

«Esmu garastāvokļa cilvēks. Vadot mašīnu, nevaru klausīties mūziku, jo «pabraukšu zem sarkanā». Būt māksliniekam ir traki – tu reaģē uz visu: saulrietu, lietus lāsēm, skaņām, krāsām… Lai izlādētos, skrienu pa mežu, dažreiz iedzeru. Uz klubiem iet man riebjas, jo tie saistās ar darbu. Bet baudu dzīvē vajag – cilvēks strādā, lai dzīvotu, nevis otrādi. Veiksmīgākie cilvēki ir tie, kuri daudz sapņo!»