Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/15/9095493t1h4a62.jpg)
Katru mēnesi Dubaijā risinās pasaules notikumi nr. 1, kas piesaista lielu plašsaziņas līdzekļu uzmanību un slavenības. Arī mani pievilināja viens no šādiem pasākumiem. Devos uz «The First Gulf Art Fair» – gada dārgāko mākslas misi, kas pulcinājusi pārstāvjus no četrdesmit atzītākajām pasaules mākslas galerijām un ļauj iepazīt izcilas raudzes mākslu. Par to būtu cits stāsts, šoreiz – Dubaija manām acīm.
Pilsētas centrs
Taksometrā iesēžos no rīta ar pavisam nevainīgu lūgumu – nokļūt Dubaijas centrā. Lūdzu, uz pilsētas centru! Vadītājs pamāj, un sākam braucienu cauri pilsētai. Tā ir Dubaijas ceļojuma pirmā diena, nav nekāda pamata apšaubīt vadītāja zināšanas par pilsētu, tomēr drīz mani pārņem sajūta, ka nebraucam turp, kurp vēlos. Pēc 45 minūšu brauciena esmu nokļuvusi šopingmolā (iepirkšanās centrā) «City Center». Vēsturiska arhitektūra, kultūras artefakti, arābu tirgus... Šie vārdi nozibsnī apziņā, stāvot iepretim «City Center» ieejai. Nekā no tā, ko vēlējos redzēt. Vilšanos nevaru noslēpt. Lai noskaidrotu klientes neapmierinātības iemeslu, taksometra vadītājs iesaista sarunā pāris savus amata brāļus un kaut kam zvana. Sašutuma iemeslu arī visiem kopā viņiem neizdodas saprast. Un man savukārt – viņus.
Situācija ilustrē sākotnējo iespaidu par Dubaiju. Tās kultūra ir iepirkšanās kultūra, un pilsētas centrs ir šopingmoli. Taksometra šoferis nekļūdījās un tik tiešām mani aizveda uz Dubaijas sirdi, pareizāk sakot, uz vienu no tām. Tirdzniecības centros cilvēki dzīvo, norunā biznesa tikšanos, bauda mākslu, iet pielūgt Allāhu, slēpo. Šie «kultūras centri» organizē dubaijiešu dzīvi un piesaista iebraucējus. Zināju, ka Dubaija ir Apvienoto Arābu Emirātu tirdzniecības un tūrisma galvaspilsēta (administratīvā galvaspilsēta ir Abū Dabī), tikai nevarēju iedomāties, ka tā nepiedāvā alternatīvu. Tāpēc pirmo reizi piedzīvoju tā dēvēto kultūršoku – apjukumu, sastopoties ar nepazīstamo. Mašīnām pārplūdināta debesskrāpju pilsēta, kurā, kā man šķita, sapulcējušies cilvēki ar līdzīgu dvēseles stāvokli – saraust un iztērēt (vai tikai iztērēt, kā, piemēram, tūristi) – tādu es ieraudzīju Dubaiju.
8., 9. un 10. pasaules brīnums
8. No pārsteiguma par vienas dimensijas pilsētu atslābu kādā trešajā dienā un tad jau ātri pieradu pie Dubaijas apzināti veidotā tēla – viss ir vai nu lielākais, augstākais, dārgākais pasaulē, vai, ja vēl nav, tad šobrīd top. Piemēram, augstāko celtni pasaulē «Burj Tower» pabeigs 2008. gadā. Tas būs 800 metru augsts tornis ar 160 stāviem. Patlaban augstākā ēka pasaulē ir «Taipei 101» debesskrāpis Taivānā, kas sniedzas debesīs 509 metru augstumā. «Burj Tower» ietvers arī lielāko tirdzniecības telpu pasaulē «Dubai Mall». Tajā atradīsies lielākais zelta tirgus un pasaulē lielākā iekštelpu slidotava, trīsstāvīgs stikla akvārijs un neskaitāmi veikali, aizņemot tik vien kā piecdesmit futbollaukumu platību.
Var teikt, ka nu Dubaija jau sacenšas pati ar sevi. Pēc «Dubai Mall» pabeigšanas diez vai uzmanību gūs līdz šim pasaulē lielākais tirdzniecības centrs «Mall of the Emirate», kurā atrodas pasaulē lielākā iekštelpu slēpošanas trase «Ski Dubai». Pati neesmu kalnu slēpošanas karsēja, un mani īpaši nesaviļņoja sniega klajums tirdzniecības centra vidū. Bet, ja abstrahējas un domā par sniegu tuksnesī un par arābu bērniem, kuri veļ sniegavīrus, nevis spēlējas smilšu pilīs, ir saprotams, ka «Mall of the Emirate» kļuvis par iecienītāko «kultūras centru». Un pēc pirmās pavadītās nedēļas Dubaijā turp devos pati no brīva prāta. Nē, esmu imūna pret patērēšanas sērgu, tā man tik viegli nepielīp pat vietā, kur nekā cita nav. Iemesls bija vēlme izprast Dubaiju, pabūt cilvēkos – uz ielām Dubaijas iedzīvotājus nevar manīt, viena otrai garām slīd vien gaišas krāsas mašīnas. Tik interesanti, piemēram, bija vērot, kā pasaules zīmolu kārdinājumā kritušie musulmaņi iepirkšanās centrā «Mall of the Emirate» noliek savas iepirkumu tarbas, dodas apmazgāties un pielūdz Allāhu līdzās iepirkšanās centram iebūvētajā mošejā, lai iesākto vēlāk turpinātu jau nākamajā veikalā.
Kāda mana darba tikšanās notika ekskluzīvajā iepirkšanās centrā «Wafi Mall». Blakus atrodas piramīda, kur no sienām un vitrāžām uz apmeklētājiem noraugās hieroglifu ieskauts saules dievs Ra ar biedriem.
Tur piedzīvoju gana eksotisku skatu. Piramīdas vidū glīti sarindoti ar baltu samtu klāti krēsli. Aptuveni 200 dāmas tērpušās atbilstoši vienam dreskodam – apģērba normai – melnās abaijās – lakatos, kas apsedz galvu un piesedz mutes daļu. Visas skatienus vērsušas uz vienu pusi – mēli, pa kuru staigā modeles, ģērbušās trūcīgos, ļoti spilgtos tērpos. Jaunā vasaras kolekcija. Stāvu un skatos, bet aina kā nelīmējas, tā nelīmējas kopā – pa kreisi no manis uz baltajiem krēsliem kontrastējoša melnā tērpto arābu sieviešu birzs, pa labi – pavisam pasaulīga miesas demonstrācija, ak, atvainojos, jaunās košās kolekcijas atrādīšana. Un iztēle sāk ceļot šeihu māju iekštelpās, kur no sieviešu augumiem noslīd abaijas un paveras žilbinošs skats.
Iepirkšanās centros uzreiz var ievērot pikantos slāvu ieceļotājus. Arī vienīgos latviešus satiku zem tirdzniecības centra jumta. Patiesībā viņi bija pārāk aizrāvušies ar tērēšanu. Un, kad attapos no prieka pēc divām nedēļām atkal dzirdēt latviešu valodu, pāris jau bija prom. Laikam nozuda «GUCCI» veikalā.
9. Bija jābrauc pa privātu tiltu, jo vieta, kurp devos, atrodas uz mākslīgās salas 280 metru attālumā no krasta. Skatienam pavērās ēka – nav pasaulē aug-stākas viesnīcas par šo. Tā izskatās pēc buras, pareizāk sakot, V veidā saliktām burām. Esmu nokļuvusi pasaules brīnumā – «The Burj Al Arab» – vienīgajā septiņu zvaigžņu viesnīcā pasaulē. Tā ir Dubaijas simbols, tāpat kā Parīzei Eifeļtornis un Sidnejai Operas nams. Viesnīcā nokļuvu, jo sadarbības partneris «The Burj» bija izvēlējies par mūsu tikšanās vietu. Manām acīm pavērās izšķērdīgs rietumnieciskā un austrumnieciskā stila sajaukums. 180 metru augstumā viss vienos šūnveida balkonos un arkās zeltā un marmorā. Nu nopietni – viss, kas izskatās pēc zelta, ir zelts! Un tas viss rotājas pasaulē augstākajā iekštelpā. Tā kā zelts mani īpaši neiejūsmina, visspilgtāk prātā palikusi strūklaka, ko vakariņu laikā kā hipnotizēta vēroju caur logu. Nezinu, kurā stāvā atradāmies, bet manā acu augstumā strūklakas ūdens dažnedažādās formas tecējumu negaidīti nomainīja visskaistākās uguns puķes. Tik iespaidīgu ūdens un uguns mijiedarbību nebiju piedzīvojusi. Jutos, kā notverta pirmatnējo spēku satikšanās punktā. Promejot bija pārsteidzoši redzēt tūristus stāvam rindā, lai iekļūtu «The Burj». Šā izslavētā objekta apskate maksā 75 dolārus. Ja kādam viesnīcā ļoti iepatīkas, par numuriņa īri diennaktī būtu jāšķiras no aptuveni 6000 dolāriem. Tie, kuriem ir nepieciešamība apliecināt kaut ko (nevaru pat īsti iedomāties, ko tieši) sev vai citiem, var palikt 28 000 dolāru dārgā numuriņā. «Labāko, ko piedāvā pasaule, jūs atradīsiet te,» vēstīts viesnīcas informatīvajā materiālā.
10. Dubaijā ir iespējams dzīvot arī Jaunzēlandē, Japānā vai Sibīrijā. Šis teikums nav absurds vārdu salikums. Runa ir par Dubaijas pasaulslavenajām, lielākajām mākslīgajām salām un salu arhipelāgiem. No dažādām augstceltnēm, ciemojoties un darba darīšanās tur atrodoties, vai ik dienu nolūkojos uz Persijas līci, lielajām palmām un visu pasauli – lielāko mākslīgo salu arhipelāgu «The World», kas ir zemeslodes miniatūra plaknē un kuru veido 300 salas. Tā vēl nav gatava, bet ir jau sadalīta! Mājvietu salu arhipelāgā ir iegādājušās vai visas sevi cienošas slavenības. Bizness notiek, Dubaija attīstās, un sarunas par tik lielu mākslīgo salu izveides negatīvo ietekmi uz ekosistēmu tiek noklusinātas. Ieņemta ir ne tikai jūra, arī tuksnesim drīz būs gals. Izteikti sirreāla sajūta pārņem, padsmito minūti braucot cauri pilsētas daļai, kas ir viens nebeidzams būvlaukums. Skatienam paveras vieni vienīgi celtņi, debesskrāpju karkasi. Acu priekšā lielā ātrumā tiek konstruēta realitāte. Betons apēd tuksnešaino ainavu.
Kādās vakariņās satiku prominentu mākslas kolekcionāru – kārtējo vīrieti, kura vārds ir Muhameds. Iepriekšējā dienā Apvienoto Arābu Emirātu premjerministrs un Dubaijas valdnieks, Viņa Augstība šeihs Muhameds ibn Rašids Al Maktums viņam bija rādījis emirāta attīstības plānu. No Muhameda, kolekcionāra, uzzināju, ka būvlaukuma aina, kas mani šausmināja, būs vērojama vēl vismaz piecpadsmit gadus. Septiņdesmit procenti visas Dubaijas emirāta teritorijas tiks apbūvēti ar augstāko, lielāko, dārgāko, vienīgo. Atlikušajā daļā acis priecēs kas zaļš un varbūt arī kāda neliela tuksneša strēmelīte būs atstāta piemiņai.
Tuksnesis
Lai nokļūtu tuksnesī, vispirms jādodas «cauri» Dubaijas Satiksmes departamentam. Tur vēlējos saņemt starptautisko braukšanas apliecību, lai īstenotu sapni par kāpelēšanu tuksneša kāpās. Departamentā cienījama gadagājuma ierēdnis Muhameds, uzzinājis, ka esmu latviete, «nodziedāja» īstu slavas dziesmu man un citām «tā apgabala» sievietēm: ģimenes cilvēki, rūpējas par vīru un bērniem, bezgala izdarīgas, turklāt viņas izskatās un jūtas kā sievietes. Un tieši es būšot ļoti, nu ļoti laba sieva pretstatā arābu sievietēm, kuras tikai sēžot mājās un ne par ko neinteresējoties. Lai gan biju tērpusies melnā kostīmā, kas nosedza visu, ko vien var nosegt, tomēr Muhameds paguva apjūsmot... kakla līniju (pēc tās varot spriest, cik skaista sieviete) un gaitu. Arābu vīrieši ir tik acīgi. Nav jau brīnums, ka viņu sievas valkā abaijas. Nevarēja saprast šīs odas iemeslu. Tā tik bija mulsinoša situācija! Pēc pāris minūtēm tomēr parādījās kāds trūkums. Protams, ne jau man. Drīzāk «tam apgabalam», no kura nāku. Amerikāņi un austrālieši ar tādiem pašiem dokumentiem kā man (pase un braukšanas apliecība) var dabūt starptautisko braukšanas apliecību, bet es ne. Atvainojiet, Latvijas iedzīvotāji, ja vien nav apmetušies Dubaijā uz pastāvīgu dzīvi, nevar paši braukt, kur grib. Izsmeļošas atbildes uz maniem iebildumiem nesaņēmu. Esot nepareiza Latvijas politika. Punkts. Un es ar savu brīnišķo gaitu pametu departamenta telpas, ne soli nenokļuvusi tuvāk tuksnesim.
Dubaijā piedāvā tuksneša safari. Tomēr nespēju saņemties piebiedroties kādai tūrei, jo reklāmas materiālos tuksnesī noklātie paklāji izskatās tik māksloti. Uz tiem šortainu tūristu ielenkumā uzstājas slāvu izcelsmes vēderdejotājas. Tomēr tuksneša vilinājums tikai pieauga. Gribēju just tuksnesi, kur vienīgais, ko redzi, ir smiltis un tādas pašas krāsas kamieļi. Tas man arī izdevās, gandrīz. Ja neņem vērā, ka bija jāskatās arī uz diviem draugiem, ar kuriem kopā atbraucu, – ļoti turīgu arābu Fadelu un netipisku amerikāni Fransuāresu. Tuksnesim piemīt tāds magnētisms. Neticams, ne ar ko neizskaidrojams pievilkšanas spēks. Nebeidzams klajums, kurā izkārtojušies nogludinātas formas pauguri, kas aiz sevis slēpj kamieļu barus. Un vēl ķirzakas, čūskas un visādus interesantus lidojošus objektus. Lai gan bija vēl priekšpusdiena, tomēr pēdas dedzināja tik ļoti, ka ik pa laikam bija jākrīt uz ceļiem. Nu it nekādi nevarēju sev iestāstīt, ka no pēdām neizšausies dzirksteles vai ka rūdītai latvju meitenei tas nieks vien ir. Nevar salīdzināt ar čiekuru vai oļu mīšanu! Bet Fadels tikai atkārtoja: «Tas ir ļoti veselīgi. Tas ir ļoti veselīgi.» Pēdas atdzisa pret vakarpusi.
No Fadela uzzināju, kāpēc apkārt tik maz arābu kultūrai raksturīgā. Skaidrojums lakonisks – dzīve līdz naftas iegūšanai, zvejojot un nirstot pēc pērlēm, senčiem bijusi tik sūra, ka tagad, labklājību baudot, viņi par sāpēm, badu un trūkumu labprāt nevēlas atcerēties un negrib, lai kaut kas par to atgādinātu.
Dubaijā taksometros jāpavada ilgs laiks – pilsēta ir vērienīga, ielas pārsvarā ir plaši 4 – 5 joslu ceļi. Lai labāk sajustu pilsētas ritmu, tās iedzīvotājus, ceļojot parasti pilsētās izvēlos pārvietoties ar sabiedrisko transportu. Dubaijā tas nav iespējams – sabiedriskā transporta tikpat kā nav. Ir gan iespēja pāris reizes stundā pārvarēt padomju laiku desu rindām līdzvērtīgus cilvēku sablīvējumus, lai iekļūtu kādā no dažiem pilsētas autobusiem. Es to pat nemēģināju, jo šī iespēja neatbilst Dubaijas straujajam ritmam.
Uz souk – arābu tirgu, kur gaisā virmo visdažādākās garšvielu smaržas, braucu ar taksometru. Šoferis zaudēja mašīnas vadīšanas spējas, un es iekrampējos rokturī, gaidot triecienu. Nekas nenotika, tomēr nākamreiz apdomāšu, vai sirsnīgajā sarunā ar šoferi teikt, ka dejoju indiešu klasisko deju stilu bharatanatyam. Septiņdesmit procenti Dubaijas iedzīvotāju ir indieši, un taksometra šoferi gandrīz visi. Šī deja viņiem saistoties tikai ar mājām – Indiju, turklāt senatnīgo Indiju. Bharatanatyam pozu atveidojumi esot redzami uz tūkstošgadīgu tempļu sienām, tāpēc, iedomājoties mani – rudu eiropeīdās rases pārstāvi – šajās pozās, viņš uz mirkli juties izsists no līdzsvara.
Savukārt mani no līdzsvara izsita ziņa, ka vēl pirms pāris gadiem Dubaijā nebija neviena teātra! Tagad pilsētas viendimensionālais raksturs mainās, nauda spēs piesaistīt pasaulē atzītākos arī mākslas jomā.
Dubaija – viens no septiņiem Apvienotajiem Arābu Emirātiem (AAE) Persijas līča piekrastē. Platība – 3885 kvadrātkilometri (mazliet lielāks, piemēram, par Liepājas rajonu). 830. gadā Dubaija bija ciems, viduslaikos – tirdzniecības pilsēta, 1910. gadā – ostas pilsēta. Dubaijas strauja attīstība sākās 1966. gadā, kad atklāja naftas atradnes jūrā.
- tropu klimats, gaisa temperatūra dienā no 24 grādiem janvārī līdz 41 grādam jūlijā
- reliģija – islāms
- valoda – arābu, apkalpojošajā sfērā angļu
- nauda – AAE dirhams, 1 LVL = 7 AED.