Par Zilbārža sievu un noslēpumiem

CopyTelegram Draugiem X Whatsapp
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Foto: Vija Vāvere

Mums visiem ir noslēpumi — reizēm tādi mazi un netīri, reizēm lieli un skaisti... Un vienmēr kāds grib tajos iebāzt savu ziņkārīgo degunu! Vispār jau neviens nav bez vainas — vai gan katrs no mums slepus nav mēģinājis ieskatīties otra dzīvē un noslēpumos?

Stāsts par Zilbārža sievu

Droši vien visi atceras stāstu par Zilbārža sievu. Apprecēja viņš skaistuli un gudrinieci, ieveda savā mājā un teica: «Te viss ir tavs, mīļā, ņem, ko gribi, dari, ko gribi, — tikai vienu vienīgu lietu atceries: neej TAJĀ istabā. Visur tu vari iet, mana pavēlniece, tikai tajā vienā istabā nesper savu daiļo kāju!»

Vai nu Zilgalvis bija ļoti slikts psihologs vai, tieši otrādi, ļoti labs, bet... Bet skaidrs, ka Zilbārža sievai kopš tā brīža tikai viens vien bija prātā: kas ir TAJĀ istabā? Kas ir TAJĀ istabā?

Vai viņai kā trūka? Neskaitāmas istabas, kolosāla virtuve, vannas istaba ar burbuļvannu, dārzs, pilns ar rožu krūmiem, galu galā — izvēlies garāžā braucamo, kādu vien vēlies, un aizšauj uz kādu tirdzniecības centru, taisi manikīru, pedikīru, paņem no terases jumta helikopteru un aizlido uz Sāremas spa... Zilbārža sievai netrūka nekā, viņai bija simtiem lietu, ko darīt, un simtiem maršrutu, kurp doties.

Vai viņu tas interesēja? Nē. Jo viņu interesēja tikai viena vieta: TĀ istaba. Kas, sasodīts, bija aizslēgta!

Nu, protams, šņakarējās pa atvilktnēm, skapjiem un traukiem, meklēja pa bikšu kabatām, izskatīja visas mapes un konvertus, apgrieza otrādi garāžu un trofeju plauktu, kastes ar Ziemassvētku mantiņām un bērnības rotaļlietām bēniņos, kamēr beidzot... Atrada! Atslēga no TĀS istabas bija rokā! Ak, laime!

Satraukumā drebošām rokām, ne pa labi, ne pa kreisi nepaskatīdamās, muļķa sieviete metās lejup pa kāpnēm (brīnums, ka kaklu nenolauza — jo ļaunāk viņai), metās caur istabu istabām pie ilgotās TĀS istabas durvīm, lika atslēgu slēdzenē — un sirds gavilēja satraukumā un gandarījumā, jo ilgi meklētā atslēga derēja! — atslēdza durvis, atrāva vaļā, un TAJĀ istabā...

Nu, jā. TAJĀ istabā bija Zilbārža iepriekšējo septiņu vai cik tur sievu līķi.

Nabaga, nabaga Zilbārža sieva. Viņa šausmās iekliedzās, uz papēža apmetās riņķī, lai tiktu ārā no ilgotās istabas, kas nu bija kļuvusi par šausmu istabu, bet... Bet uz sliekšņa stāvēja Zilbārdis. Ar bezgalīgām skumjām sejā.

...Principā var teikt, ka Zilbārža sievu nogalināja ziņkārība.

Netīrā veļa, netīrais telefons

Viens no klasiskākajiem un vienkāršākajiem noslēpumu atklāšanas veidiem, iespējams, ir mīļotā cilvēka telefona izspiegošana. Kāda mana draudzene tādējādi ir pārvērtusi savu dzīvi par elli. Lūk, stāsts.

«Es NEZINU, kāpēc pirmo reizi ieskatījos viņa īsziņās,» viņa saka. «Man nebija nekādu aizdomu, viss bija kā parasti, attiecības normālas, sekss labs — nekādu problēmu! Tikai tā mana stulbā ziņkārība! Nu, sagribējās uzzināt, kas viņam tajās īsziņās!»

...Uzzināja. Ieraudzīja tādu diezgan koķetu saraksti ar daudzpunktiem, simboliem, dīvainiem jautājumiem, kas varēja nenozīmēt neko, bet varēja nozīmēt arī visu. Piemēram, tā sieviete raksta: «Vai kaķītis jau padzērās pieniņu?» Vai arī iepriekšējās dienas vakarā viņa atsūtījusi īsziņu: «Es arī, es arī, es vēl vairāk.» Ko — arī mīl? Arī — grib? Arī skūpsta?

Skaidrs, ka mana draudzene pazaudēja visu savu dvēseles mieru, un vīra telefons kļuva par viņas apsēstību, par viņas TO istabu... Pagāja dienas, kad nekādu īsziņu nebija. Un tad atkal — bija.

Viņa saka: «Domā, ka es nejutos kā maita? Kā kaut kāda greizsirdīga mājsaimniece, ko rāda filmās, nu, tās, kas vīra žaketei pārbauda kabatas un tamlīdzīgi? Jā, es arī kabatas viņam esmu sākusi pārbaudīt...»

Vistrakākais ir tas, ka šai situācijai nav risinājuma. Šobrīd. Viņa saka: «Es nespēju vīram pateikt: esmu lasījusi tās īsziņas, davai, izrunājamies, kas viņa ir?  Sāksim jau ar to, ka no tām īsziņām ne vella nevar saprast! Skaidrs, ka viņam ir kāda. Bet cik tas ir nopietni? Ko viņš viņai atbild? To jau es nezinu, jo savas īsziņas viņš ir izdzēsis. Pēc tās sievietes īsziņām redzu, ka kaut kāda sarakste viņiem notiek visu laiku...

Bet pats galvenais — es nekad mūžā nespēšu atzīties vīram, ka okšķerējos pa viņa lietām! Un zini, kas ir pats, pats trakākais? Nekas jau it kā nemainās. Viņš ir tieši tāds pats kā visu laiku, sekss ir labs, attiecības labas... Reizēm es sev zvēru, ka vairs nelīdīšu pie viņa telefona. Bet nespēju... Pie mazākās izdevības izskatu viņa īsziņas. Un tā sieviete joprojām raksta...»

Tāds, lūk, stāstiņš par telefonu. Ir tik viegli iekulties svešā noslēpumā — tas ievelk kā purvā, vai ne?

Atklāto noslēpumu likumi

Ir cilvēki, kuriem riebjas meli. Nu, vispār jau — kuram neriebjas. Riebjas meli — to es domāju tādā nozīmē, ka ir cilvēki, kas nepiedod otram arī mazākos melus, kuri nespēj dzīvot, zinot, ka otram varētu būt kāds noslēpums. Cilvēki, kuri nespēj apvaldīt savu ziņkārību, pat zinot, ka tā var sagraut visu.

Ir cilvēki, kuriem patīk dzīvot ar rozā brillēm. Mīļā miera labad. Laimes labad. Tāpēc, lai nepazaudētu otru cilvēku. Tāpēc, ka nav drosmes uzzināt. Nu, ir visādi iemesli, un mēs visi esam tik dažādi. Galu galā ir arī tik gudri un viedi starp mums, kuri otra cilvēka noslēpumus vienkārši ciena — tāpat kā savējos.

Katram, varbūt pat vistaisnākajam, svētākajam un gudrākajam, reizēm uznāk vēlme uzzināt otra noslēpumu, pa atslēgas caurumu iemest tikai vienu skatienu otra dzīvē, attaisīt kādu atvilktnīti, ieskatīties kādā dienasgrāmatiņā, pārskatīt īsziņas telefoniņā... Tik nevainīgi. Bet... Ja runājam, piemēram, par attiecībām, tad atceries — ne jau vienmēr tu kļūsi laimīga, atklājot sava vīrieša noslēpumus. Pārsvarā gadījumu tu pilnīgi noteikti nekļūsi laimīgāka, drīzāk otrādi. Tāpēc, pirms spert kaut soli tuvāk viņa noslēpumiem, būtu gudri sev pajautāt — vai es maz vēlos uzzināt?

Ja noslēpums ir atklāts, kaut kas vienmēr mainīsies. Vai tu esi gatava šīm pārmaiņām? Vai tu vispār vēlies pārmaiņas?

Tu nostāsies pozā un paziņosi savam vīrietim: «Es visu zinu!» Ak, zini? Nu ko — tad viņam nāksies vien rīkoties un pieņemt kādu lēmumu... kas zina, kā labā.

«Paga, paga,» tu tagad saki. «Tad ko — man kļūt par pēdējo muļķīti un izlikties, ka viss ir kārtībā?!»

Nē, taču! Ar šo visu es nevēlējos teikt, ka jāklusē un jāizliekas tad un tur, kad un kur klusēt nevar un nevajag. Tu esi pelnījusi godīgu spēli, godīgas attiecības, godīgu vīrieti — kāda runa!

Es tikai gribēju teikt, ka pret otra cilvēka noslēpumiem jāizturas ļoti uzmanīgi. Galu galā — atceries, kā tas viss beidzās Zilbārža sievai! Bet varēja taču dzīvot ilgi un laimīgi...

KomentāriCopyTelegram Draugiem X Whatsapp

Tēmas

Redaktors iesaka
Nepalaid garām
Uz augšu