Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/15/9137131t1hc6a0.jpg)
Attiecības. Strīdi ģimenē mēdz būt sīki un arī fundamentāli, attiecīga būs arī salabšana.
Ģimenē mēdz sastrīdēties pat par to, no kura gala labāk mizot gurķi vai kā izspiest zobupastu no tūbiņas. Taču visbiežāk tas ir strīds ne tikai par gurķi. Atšķiras ne tikai strīdi, bet arī salabšanas veidi — kāds pāris nespēj vienā gultā gulēt, bet cits par labāko metodi uzskata seksu, pēc tā kašķa rūgtums aizmirstoties. Ko būtu svarīgi zināt par strīdiem un salabšanu?
Miskastes variants
«Vispirms jāizšķir, vai strīdā tikai uzšvirkstam vai arī esam sastrīdējušies par kaut ko fundamentālu — par dzīves vērtībām, pieeju bērnu audzināšanai un tamlīdzīgi,» teic psihoterapeite Gunta Jēkabsone. «Viena lieta, ja tas ir kaut kas nebūtisks, ja vienkārši esam uzšvirkstējuši, atnesuši mājās emocijas no veikala, darba vai transporta. Tādā brīdī strīds var palīdzēt atreaģēt emocijas, to var dēvēt par miskastes variantu.
Parasti ironizējot saku — kad atnāku mājās un esmu dusmīga, labi, ka pretī ir kāds, kurš nav perfekts, kam var atrast ko pārmest. Tādā situācijā otram prātīgāk būtu nogaidīt, nevis ar sparu mesties strīdā. Emocijām ir jānoplok, jo strīda sēkla nav šeit un tagad, bet kaut kur citur. To dēvē par pārnesto konfliktu. Ja strīds ir par lietu, tad noklusēšana dos pretējo efektu.»
Psihoterapeite skaidro, ka klusēšana kā metode ir visai raksturīga mūsu mentalitātei. «Tā ir ziemeļnieku nelaime, mēs lietas neizrunājam. Neesam kā amerikāņi — vai tu gribi par to parunāt. Un diez vai viens itālietis spētu pēc domstarpībām divus gadus klusēt un nesarunāties... Latvieši gan mēdz noklusēt ar domu — gan būs jau labi, gan jau pāries... Kas tādā situācijā notiek? Jāsaprot, ka attiecībā uz emocijām darbojas emociju nezūdamības likums, nekur jau tās nepaliek,» uzsver Gunta Jēkabsone.
Veidojas tā dēvētais sendvičs — ir palikusi nobloķētā dusmu, aizvainojuma, negatīvā enerģija, un tā sāk pievilkt. Piemēram, bijusi situācija, kurā esmu aizvainots, bet neesmu par to pateicis, izrunājis. Un tad — pievelk pilnīgi kā magnēts! — mani veikalā kāds aizvaino, tad darbā, vēl mājās, un uz senā aizvainojuma arvien aug virsū, kārtu pa kārtai. Es it kā pievelku šādu attieksmi, un ar laiku tas izaug par kaut ko ļoti lielu. Psihoterapeiti ikdienā saskaras ar to, ka cilvēki nāk pie viņiem ar 20, pat 30 gadus veciem konfliktiem, kurus nav spējuši sagremot un atrisināt.
Skabarga dvēselē
«Ja ģimenē neizrunā būtiskās lietas, tad konflikts turpina augt. Un tad seko pēdējais piliens, vadzis lūst... Taču šādas situācijas ir raksturīgas tiem cilvēkiem, kuri uzkrāj, kuri neizrunā, nepasaka, neizšvirkst. Varbūt pat vieglāk tiem, kas ir holeriskas dabas, pat ja viņi tajā mirklī pateiks asāk nekā domājuši, bet nekad neturēs, nekrās sevī,» skaidro Gunta Jēkabsone.
Psihoterapeite to salīdzina ar iedūrušos skabargu. Ja tā maziņa, ātri izkritīs laukā, atstājot tikai brūcīti, kura ātri vien aizvilksies. Ja skabarga ir liela, nolūzusi, palikusi iekšā, tad nav jēgas smērēt virsū zāles, tā noteikti ir jāizvelk. «Tāpat ir ar skabargām sirdī. Visu nosaka tas, kas ir dvēselē. Ja tur paliek dusmas, aizvainojums, tad noteikti jāizrunājas. Es zinu, cik tas ir grūti, — kad esmu dusmīga, pieiet pie cilvēka un pateikt — es uz tevi dusmojos. Mūsu kultūrā tipiskāk šīs emocijas demonstrēt — sapūsties, nerunāt, uzmest lūpu, neatbildēt...»
Reizēm ir prātīgāk nogaidīt līdz rītam. Tas tādā gadījumā, ja ir akūts konflikts, samilzums, bet tajā mirklī abiem emocijas iet pāri malām, sarunāties normāli nav gatavi. Tomēr otrā dienā ir par notikušo jārunā. Nepareizi būtu strīdu it kā nosvītrot un aizmirst. «Tā ir ilūzija, laiks neko nedziedē, un emocijas nekur nepaliek. Ja atnākat mājās un dzīvoklī ir zaglis, kas noslēpies skapī, tad situāciju neatrisinās tas, ka aizslēdzat skapja durvis un izliekaties, ka nekas nav noticis.»
Speciāliste uzsver vēl vienu lielu problēmu — nemākam ieklausīties. Pat ja sarunu pēc strīda uzsākam, katrs sāk aizsargāties, attaisnoties, patiesībā nemaz neuzklausot, ko otrs grib pateikt, vairāk domājot par to, kā pats jūtas. Pāru terapijā ir tāds vingrinājums — pusstundu runā viens partneris un otrs tikai klausās. Pēc tam apmainās lomām. Un tik ilgu laiku klausīties, ko saka otrs cilvēks, nespēt izteikt savus argumentus ir ļoti grūti.
«Ir jāiemācās runāt par sevi. Jāizmanto tā dēvētie es-teikumi. Situācijā, kad jūtamies slikti, tā arī jāpasaka — es jūtos slikti tāpēc, ka notiek tas un tas. Piemēram: es jūtos slikti, kad es tev kaut ko saku un tu manī neklausies, jo tad man šķiet, ka tev manas domas nav svarīgas. Vai arī — mani tracina tas, ka tu sistemātiski nokavē tikšanos, jo tad man šķiet, ka tu ar manu laiku nerēķinies. Tas nozīmē, ka es runāju par to, kā es jūtos tajā situācijā, kā es reaģēju, turklāt paskaidrojot, kāpēc,» iesaka Gunta Jēkabsone.
(Fragmenti no raksta.)