Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/15/9163803t1habdf.jpg)
Kad meža dzīvnieki dodas papardes zieda meklējumos? Lielajiem pārnadžiem (stirnām, briežiem, aļņiem) mīlestības alku jeb riesta laiks sākas ap Jāņiem un turpinās līdz rudens beigām.
Stirnas nav lielu baru cienītājas – tās parasti veido nelielas grupas. Taču aina krasi izmainās, kad stirnu buciņiem uzplaukst mīlestības jūtas. Viņi ir pirmie no pārnadžiem (sākot no Jāņiem, jūlija sākuma), kuru tēviņi staigā apkārt satraukušies un izdod rējienam līdzīgas skaņas. Reizēm buciņi arī izplūcas. Un uzvarētājs balvā iegūst divu trīs dāmu uzmanību. Taču reizēm viņš klīst apkārt, mīlas apreibināts, arī ar vienu mātīti – gluži kā īsts laulāts pāris. Taču tēviņi nav greizsirdīgi, ja kas – ar mieru samainīties ar sirdsdāmām.
Briežiem riesta laiks ir no augusta līdz oktobra vidum. No sākuma briežu tēviņu izdotās skaņas nav skaļas un ilgas. Taču pēc pāris nedēļām tās pieņemas skaļumā – klusā vakarā var dzirdēt pat 4 km rādiusā. Aurošana atgādina taures skaņas, kurās ieskanas pa žēluma notij, taču jūtama spēcīga meža dzīvnieka personība. Auru laikā tēviņi izstiepj uz priekšu purnu un spēcīgi piepūš kaklu. Pretinieki viens otru atpazīst pēc balss toņa: spēcīgam briedim tā ir zema un dobja, jaunuļiem – augsta un smalka. Brieži reizēm sarīko kārtīgus turnīrus, tomēr arī viņi nav naski uz cīnīšanos. Parasti pirms dueļa tēviņi novērtē pretinieka spēkus. Ja tie izrādās vienādi, tad izklīst. Taču, ja mana otra vājumu, spēcīgais pretinieks nelaimīgo neliek mierā, līdz tas ņem kājas pār pleciem un atstāj kaujas lauku ar vislielāko ātrumu, uz kādu spējīgs.
Lielais milzis vientuļnieks alnis arī riesta laikā klīst pa mežu, mīlas pārņemts, tikai ar vienu alneni. Šajā laikā, kas norisinās līdzīgi kā briežiem pēc pirmajām salnām, parasti saullēkta laikā vai novakarē mežā dzird dobjus vaidus – aļņa mīlas dziesmu. Viņi kļūst nemierīgi, brien pa mežu, ar ragiem lauzdami zarus, nelielu koku galotnes, izkārpot pat bedres. Tēviņi, reizēm pat divi trīs, seko vienai sirdsdāmai kā apmāti, pat cilvēka nebaidīdamies.
Pārnadžu dzīves veidu, paradumus un ģimenes veidošanos labi pārzina Līgatnes dabas taku zvērkope Velga Vītola. Viņas aprūpē no pirmajām dzīves dienām bijušas ne vien lāču māsiņas Ilzīte un Līzīte, bet arī neskaitāmi stirnu bērni, aļņi Antiņš un Līnīte u. c.
Vasaras sākumā Velgai Vītolai ir darba pilnas rokas – sākas dažādas mīlestības peripetijas un ir arī bērnu dzimšanas laiks. Vispirms jūnijā stirnu voljērā var vērot stirnu riestu. Šogad stirnām piepulcējās buciņš Emīls, atkopies no gūtajiem ievainojumiem. No sākuma viņš bija neizpratnē par tik daudzu dāmu uzmanību.
Arī par mazuļu nākšanu pasaulē un augšanu Velga Vītola ir lietas kursā. Vismazāk galvassāpes sagādā staltbrieži, jo nebrīvē ļoti labi iedzīvojas un vairojas.
Toties vislielāko satraukumu Velga Vītola šopavasar piedzīvoja no lolotā aļņu dueta Antiņa un Līnītes. Viņiem pagājušā rudens riesta laiks bija veiksmīgs – vasaras sākumā piedzima mazulīte, kuru nodēvēja par Saulcerīti. Pagāja laiks, līdz jaunā māmiņa iemācījās tikt galā ar mazuli. Pirmās dienas Velga Vītola uzmanīja, kurā vietā voljērā atrodas mazulis, vai viņš pietiekami pieņemas svarā. Turklāt stresu piedzīvoja mierīgais papucītis Antiņš. Līnīti, aizsargājot bērnu, sāka uztraukt Antiņa klātbūtne voljērā. Un tagad alnis mīt vienā voljērā ar stirnām un skumst pēc ierastajām mājām.