«Sātans sieviešu līgā». 2.

Vazektomija, dieva dēļ. Es iedomājos, ka šī vārda atkārtošana padarīs skaidrāku tā jēgu.

FOTO: no «Kontinents»

Publicēsim dažus fragmentus no L. F. Lī latviešu valodā tikko izdotās grāmatas «Sātans sieviešu līgā». Šodien — 2. fragments.

* * *

Te nu bija sieviete, kurai noderētu pāris etiķetes mācībstundas — patiesībā mācībstundu cikls, kura laikā cilvēks iemācās, ka nekad nedrīkst apspriest privātus jautājumus ar cilvēkiem, kuri nav jūsu ārsti, advokāti vai mācītāji.

— Lambertes jaunkundz, es jums ieteiktu atstāt manu māju, pirms es neesmu jūs likusi arestēt par ielaušanos.

Džaneta samiedza acis un pasmaidīja, tad izvilka atslēgu. Jā, atslēgu. Manas mājas atslēgu. Sīkmanīgāka sieviete būtu sākusi satraukties.

— Nedomāju, ka kāds mani arestēs, ja man ir tikusi iedota atslēga līdz ar atļauju ienākt.
Pajautājiet sargam. Mans vārds ir sarakstā.

Runa bija par pastāvīgo iemītnieku sarakstu, kas bija pieejams sargu postenī un kurā bija uzskaitīti visi viesi, kam bija ļauts iebraukt bez īpašas pieteikšanās. Katram „Vītolu” iemītniekam bija savs saraksts.

Es atcerējos Huana pārsteigumu (un, bez šaubām, arī šausmas, jo es esmu tā, kura paraksta viņa gada prēmijas čeku), kad negaidīti piebraucu pie vārtiņiem trešdienā pirms pusdienām. Atmiņas lika man apjaust, ka sieviete nemelo. Taču patiesībā man pietika pamest skatienu uz savu vīru, lai redzētu, ka viņa to nedara.

Es zinu, ka tas izklausās dramatiski, taču mana pasaule sašķiebās. Kamēr es stāvēju vestibilā, mana brīvā roka knibinājās gar pērļu virteni ap kaklu, un es jutu, kā viss izkrīt no rāmjiem. Manam vīram bija sakars ar sievieti, kura ne tuvu nespēja sacensties ar mani nekādā veidā.
Un ko tas nozīmēja?

Man nebija ne jausmas, un tobrīd man arī negribējās par to domāt. Vienmēr ir rītdiena.

— Ārā, — es noteicu ar klusu spēku, vēl aizvien saglabādama pašcieņu, rokai noslīgstot lejup.

Paldies dievam, visi sastinga. Sniega karaliene bija galīgi izkususi.

— Fredij, — Gordons iejaucās, panākoties uz manu pusi.

— Es teicu ārā.

Džaneta izskatījās dumpīga, itin kā negrasītos doties prom. Taču Kika par to parūpējās. Mana istabene sāka lamāties, spāņu vārdiem atsitoties pret sienām. Džaneta atlēca sānis, kad Kika atvēzējās pret viņu ar savu rokassomu. Kad Gordons neiejaucās, lai viņu aizstāvētu, viņa mīļākā paraudzījās uz viņu un tad dramatiski nopūtās.

— Es zinu, ka tu mani mīli. Un zinu, ka mēs to noskaidrosim. — Tad viņa aizgāja.

Peles jaunkundze izturējās dramatiskāk, nekā es biju gaidījusi.

— Fred, — Gordons atkārtoja, atgūdams līdzsvaru. — Mums jāaprunājas. Nekas nav tā, kā izskatās.

Ja dāmas cienīga uzvedība man nebūtu iedzīta jau bērnībā, es būtu nošņākusies. Tagad es devos uz kāpnēm, kas vijās augšup gar kupola sienām.

— Tur nav, par ko runāt.

Vismaz tikmēr, kamēr nebūšu apdomājusi visu notikušo.

— Fred...

Viņš aprāvās pusvārdā, jo šoreiz Kika bija atvēzējusies pret viņu.

— Ei!

Kika izšāva viņa virzienā bargu tirādi spāņu valodā, un viņš metās augšā pa kāpnēm man pakaļ.

Estupido! — Kika izšāva uz atvadām.

Pilnīgi pareizi. Lai gan tobrīd es pati jutos stulba, jo vīrs mani bija piekrāpis gandrīz neaptveramā veidā. Runa nebija tikai par citu sievieti, kas jau pats par sevi bija pietiekoši ļauni. Runa bija par faktu, ka viņš bija veicis vazektomiju, to nepieminot.

Vazektomija, dieva dēļ. Es iedomājos, ka šī vārda atkārtošana padarīs skaidrāku tā jēgu.
Es biju nopūlējusies palikt stāvoklī sešus gadus, visu laiku ar viņa svētību, un man nebija nekādu izredžu, ja tas, ko viņš bija izmetis, bija patiesība.

(Rīt – vēl viens fragments.)

Uz augšu