«Sātans sieviešu līgā». 3.

* * *

Auglības preparāti, pārbaudes, sekss pēc grafika, tas viss bija darīts velti. Depresija un sajūta, ka pirmoreiz dzīvē man kaut kas neizdodas, katru mēnesi, kad man atkal sākās mēnešreizes, bija lieka enerģijas šķiešana, jo viņš bija veicis vazektomiju vēl pirms mūsu satikšanās, spriežot pēc viņa pieminētajiem “desmit gadiem”.
Nonākot otrajā stāvā, es uzmanīgi spēru soļus uz austrumnieciskā paklāja, kas klāja pareizo grīdas platību, dodamās uz savu guļamistabu. Gordons vēl aizvien man sekoja.

— Fred, es tā negribēju, — viņš sacīja.

Sauciet mani par muļķi, bet man uzspīdēja cerību stariņš. Vai viņš bija melojis tai sievietei?
Manai cerībai izrādījās īss mūžs, jo patiesībā, lai arī nebiju nojautusi, ka viņš ir ķirurģiski izoperējis iespēju tikt pie bērniem, es sirds dziļumos biju zinājusi, ka kaut kas nav kārtībā.
Es vēl aizvien turēju rokā maisiņu, un, gribēdama justies droša, iegāju mūsu guļamistabā un tad savā vannas istabā. Divu minūšu laikā jebkādas spītīgas cerības atliekas uz grūtniecību bija zudušas. Iemetot strēmelīti ar vienu vienīgu zilu līniju atkritumu grozā, es paraudzījos uz savu spoguļattēlu, uz saviem nevainojami krāsotajiem gaišajiem matiem līdz pleciem, uz zaļajām acīm, gludo ādu. Tēvs mani allaž bija dēvējis par visskaistāko meiteni pasaulē, teikdams, ka pasaule piederot man un gaidot, kad es to paņemšu.

Es aizvēru acis un pavēlēju sev saglabāt mieru. Tomēr tas šķita neiespējami. Turklāt notika vēl kaut kas, kas tāds, ko es tik tikko atpazinu.

Manā apziņā uzpeldēja mūža mācības. Dāma nekad nedrīkst:

1. svīst,

2. paaugstināt balsi,

3. metāties ar mantām.

Un jo īpaši, īsta dāma nekad:

4. nekļūst nikna.

Tieši to es šobrīd jutu. Niknumu.

Kad es iznācu no vannas istabas, atvērdama dubultdurvis kā izcila aktrise Brodvejas lugā, Gordons salēcās.

— Fred, tas, ko es teicu Džanetai, nav tiesa.

Es nepūlējos atbildēt. Piegāju pie viņa drēbju skapja ar bīdāmajām durvīm un izņēmu viņa vienīgo koferi. Ievēroju, ka cilvēkam, kurš nedēļām ilgi apceļoja pasauli, koferis bija sasodīti labi saglabājies.    

Es aizmirsu:

5. dāma nekad nelieto lamuvārdus.

Neteikdama ne vārda, es atrāvu vaļā viņa atvilktnes un sāku vilkt ārā visu, ko vien atradu. Krāsainu zīda apakšveļu, dizaineru zeķes, rūpīgi salocītus kreklus. Gluži kā aptrakusi es sāku bāzt mantas viņa koferī.

— Pie joda, ko tu dari?

— Kravāju tavas mantas.

— Fred, — viņa tonis bija bargs, itin kā tas varētu mani iebiedēt. — Izbeidz uzvesties kā bērns.

Es lai uzvestos kā bērns? Nepiedodami histēriski, jā. Bet kā bērns? Nedomāju vis.
Es tik tikko noriju to, ko patiesībā vēlējos pateikt, un tikai ar visu šo gadiem ilgo treniņu palīdzību.

Viņš mēģināja atņemt man kreklu kaudzīti, taču es atlēcu nostāk.

— Izbeidz uzvesties kā mēnessērdzīgā, — viņš teica. — Parunāsim par to kā divi pieauguši cilvēki.

Es sajutu, kā man uz spranda saceļas visas spalvas, un apmetos otrādi, lai viņu uzlūkotu.

— Vai tu esi vai neesi veicis vazektomiju?

— Es jau teicu, ka nē.

— Tad pierādi to. Tūlīt pat iesim pie ārsta un pārbaudīsim tevi. Pierādi, ka tu man neesi melojis kopš dienas, kad es tevi satiku.

— Man nekas nav jāpierāda. Turklāt tu jau zini, ka esmu izdarījis vairākas pārbaudes, kopš tu nespēji palikt stāvoklī.

Viņa pieri izvagoja dziļas grumbas, un viņš mīņājās no kājas uz kāju.

— Tā tu apgalvoji. Bet dīvainā kārtā tu nekad neļāvi man iet līdzi uz šīm pārbaudēm, un tu man nekad neesi parādījis rezultātus. Katru reizi tu liec savam ārstam — kurš turklāt ir tavs biedrs no koledžas korporācijas laikiem — zvanīt manam ārstam un nolasīt skaitļus un rezultātus. Es aizrijos no savām dāmas necienīgajām dusmām. Jutu, kā es tveru pēc gaisa un rīstos, mēģinādama atgriezties pie pieņemamas uzvedības. Mans zods drebēja, kad es sakodu zobus, elpojot caur degunu.

— Fred, nomierinies.

Ar to pašu cauri bija. Es nespēju. Man bija tāda sajūta, it kā visu dzīvi manī būtu krājušās dusmas, un, kad viņš izrāva man no rokām koferi un mēģināja to iebāzt atpakaļ skapī, es pārsteidzu pati sevi.

— Vācies ārā, Gordon, — es noteicu ar sakostiem žokļiem.

Viņš mirkli pavilcinājās un tad pagriezās. Viņa sejas izteiksme nebija mīļa vai padevīga, vai pat nervoza.

— Ko tu teici? — viņš iejautājās.

— Tu dzirdēji. Vācies ārā.

Viņš pacēla uzacis un tad sāka smieties.

— Labi, es aizeju. Labprāt. Man būtu vajadzējis aiziet jau pirms vairākiem mēnešiem.

Es atmetu galvu. Es būtu gribējusi viņu nogalināt, un gandrīz to izdarīju, kad paķēru mazo misiņa pulksteni no naktsgaldiņa un metu. Viņa virzienā. Kliegdama. Es pat sajutu sviedru pilīti uz savas pieres mirklī, kad izgrūdu lamu vārdu.

Tas pievērsa Gordona uzmanību. Viņam nācās atlēkt nost, lai izvairītos no pulksteņa. Tas gan viņam daudz nepalīdzēja. Es vēl nebiju beigusi. Paķēru porcelāna šķīvi, ievēroju, ka tas ir Hildebrandu ģimenes mantojums, tāpēc aši noliku to malā un sameklēju citu, šoreiz viņa ģimenes dāvinātu. Tas atsitās pret sienu. Es nespēju rimties. Kliedzu un metu visu, bez kā varēju iztikt.

— Tu esi traka! — viņš pieliekdamies iekliedzās.

Tā bija. Traka un nikna. Ak kungs, tā bija tik debešķīga sajūta. Es sajutos vēl labāk, kad viņš beidzot izbēga no guļamistabas un tad ārā no mājas. Es jutos lieliski. Es jutos lieliski. Vēl vairāk, jutos brīva. Gordons nebija mani pelnījis.