Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Runājot par «trim brāļiem», ar sirds trīsām varam gaidīt šā gada 18. novembri, kad beidzot tikšot ielikts pamatakmens par Gaismas pili iedēvētajai, Gunāra Birkerta projektētajai Nacionālajai bibliotēkai. Kaut uz AB dambja ceļamā koncertzāle kļuvusi par politisku diskusiju objektu, tās sakarā visnotaļ varam lepoties ar latviešu arhitekta Anda Sīļa uzvaru starptautiskā konkursā, radot lielisku arhitektūras mākslas darbu. Andrejsalā bijušajā TEC ēkā iecerēto Laikmetīgās mākslas muzeju, kam holandiešu arhitekta Rema Kolhāsa skice jau gatava, bija iecerēts pabeigt 2011. gadā. Taču inflācijas apkarošanas kampaņa šo lietu mazliet apdraudējusi. Kā saka muzeja krājuma veidošanas nodaļas vadītāja Astrīda Rogule, ir iestājies tāds kā vasaras brīvlaiks: «Taču, tā kā šis muzejs nav valsts naudas, bet privātās publiskās partnerības projekts, ceru, ka viss atsāks iecerēto gaitu, un es vēl gribu savas dzīves laikā to piedzīvot...»
Šī saruna ar Astrīdu Roguli par muzeja krājuma tapšanu.
– Kā Laikmetīgās mākslas muzejs jūtas abu pārējo «brāļu» sabiedrībā?
– Nevar domāt: uzcels muzeja ēku un tad sāksim meklēt, ko tajā likt iekšā. Daudzi mākslas darbi var pazust, nokļūt pie privātkolekcionāriem. Krājuma galvenais atbalstītājs – Aizkraukles banka – paredzējusi vienu miljonu latu darbu iepirkšanai desmit gados.
Par Laikmetīgās mākslas muzeju vairāk runā ārzemēs nekā Latvijā. Pirmkārt, pateicoties tam, ka privātajam attīstītājam bija iespēja uzaicināt īpašu arhitektu – holandieti Remu Kolhāsu, kura vārds jau pats par sevi ir zīmols visam, ko viņš dara. Arī tas pievērš pasaules uzmanību. Un, otrkārt, mēs paši ļoti veicinām muzeja publicitāti tieši ārpusē. Vispirms jau ar mūsu muzeja krājuma izveidi.
Skaidrs ir viens – lai cik arī liels būtu mūsu parāds pret latviešu mākslu, muzeja krājums nevar būt tikai lokāls un sastāvēt tikai no latviešu mākslinieku darbiem. Jo kā gan mēs varam savu latviešu mākslu atraut no igauņu grafikas, lietuviešu tēlniecības vai krievu svaigākajām vēsmām? Starp citu, vislabāko šā principa apliecinājumu, manuprāt, lieliski varēja redzēt Matī Milliusa brīnišķīgajā privātkolekcijas izstādē Nacionālajā muzejā un Mākslinieku savienības galerijā. Matī Milliuss ir mākslinieku draugs ar bohēmisku dvēseli. Igaunijā viņu daudzi uzlūko vienkārši par bomzi, bet viņa kolekcija mērāma miljonu vērtībā. Viņam ir līgums ar Tartu muzeju, kam viņš ik pa brītiņam kaut ko pārdod un no tā dzīvo. Bet viņa kolekcijā parādās tāda mūsu visu kopības elpa.
– Tāpēc arī par iepirkumu lemjošā ekspertu komisija ir starptautiska?
– Un ne tikai tāpēc, lai mēs spētu novērtēt un pārredzēt Igaunijas, Lietuvas, Vācijas, Somijas un Norvēģijas mākslu, bet lai arī uz mūsu, latviešu, darbiem kāds palūkotos ar starptautisku redzējumu. Piemēram, uz kādu mums ļoti mīļa klasiķa darbu ārvalstu eksperti var paraudzīties vēsi un atzīt: šis nu nebūt nav labākais no šā mākslinieka snieguma, tāpēc nesteigsimies ar pirkšanu, palūkosim vēl ko citu. Teikšu atklāti: lokālpatriotisms – šī vēlēšanās it visu kāda iecienīta mākslinieka radīto uztvert kā ģeniālu – dažkārt noved pie nekritiskuma. Ārvalstu ekspertiem nepiemīt šī mūsu iekšējā dievināšana pret māksliniekiem, kur dažu esam padarījuši jau par kulta zvaigzni.
No dalības mūsu muzeja padomē savu labumu gūst arī ārvalstu eksperti. Piemēram, Māretai Jaukuri, bijušajai profesorei no Tronheimas Mākslas augstskolas Norvēģijā, arīdzan slavenā Helsinku KIASMA muzeja kuratorei, Frankfurtes izstādē ļoti iepatikās mūsu jaunās paaudzes mākslinieces Katrīnas Neiburgas darbs «Vientulība», kas aplūkojams Eiropas Centrālajā bankā. Un nu mēs zinām, ka KIASMA muzejs pirks šo Katrīnas Neiburgas darbu.
– Jūs pieminējāt vārdu «klasiķi». Kā šis jēdziens vispār sader ar laikmetīgās mākslas izpratni?
– Arī laikmetīgajai mākslai ir savi klasiķi, piemēram, Juris Boiko. Arī Aija Zariņa jau ir laikmetīgās mākslas klasiķe.
– Bet Rozentālu un Purvīti droši vien še nepieskaitīsim. Un kā ar Džemmu Skulmi, Jāni Anmani, brāļiem Ģērmaņiem, Maiju Tabaku, Ievu Iltneri...
– Vai Purvīša pavasara ainavas atklāj mūsdienu pasauli? Domāju, ne. Ja kāds mūsdienās veidotu Purvīša darbiem līdzīgu gleznu, viņam būtu ļoti rūpīgi dabā jāmeklē ainava bez industriālā pagājušā gadsimta pēdām. Tāpat – vai Federa «Negaisa mākoņi» atspoguļos mūsdienu modernās tehnoloģijas pārzinoša jaunieša pasauli? Laikmetīgā māksla ir dvēseles kliedziens, kurš atspoguļo laiku, kurā mēs dzīvojam. Piemēram, Juris Boiko ievadīja laikmetīgo mākslu ar savu «ālēšanos», savu ironiju. Nē, viņš nebija disidents, viņš vienkārši pasmējās par pasauli, lai nesajuktu prātā no sāpēm šajā nebūt ne harmoniskajā laikā. Padomju gados, neprotestējot pret iekārtu, laikmetīgā māksla smējās par to.
Runājot par laikmetīgo mākslu, nedrīkst aizmirst ne tikai mākslinieka iekšējo pārliecību par pasauli un tajā notiekošo, bet arī viņa izmantotos izteiksmes līdzekļus. Savulaik uzplauka datoru, tagad uzzied video ēra, mainās fotogrāfija. Ir iespēja izteiksmes līdzekļus kombinēt, atrast dažādus efektus. Starp citu, Gints Gabrāns sacīja, ka pēc Venēcijas biennāles viņš varētu izņemt vismaz divus patentus...
Līdz ar pārmaiņām pasaulē mainās arī mūsu domāšana. Mēs domājam asociācijās, informācijas pārpilnībā ir radīts daudz klišeju, kuras mākslā bieži vien izmanto.
– Bet vai domāšana klišejās neveicina arī zināmu paviršību? Šķiet, klišejas mākslā ir neviennozīmīgi vērtējama parādība.
– Jā, bet māksla vispār ir neviennozīmīgi vērtējama...
– Cik zināms, muzejs jau iepircis divdesmit divus darbus – Imanta Lancmaņa, Aijas Zariņas, Barbaras Gailes, Jura Boiko un igauņu gleznotāja Andreasa Tolta gleznas, Intas Rukas fotogrāfijas... Kādi bija atlases kritēriji?
– Pirms vēl nav perfekti sakārtots «Silakrogs», šī Nacionālās bibliotēkas grāmatu krātuve, kur arī mūsu muzejam būs sava vietiņa, muzeja ģenerālsponsors – Aizkraukles banka – iepirkumam izvēlas ērtāk uzglabājamus darbus savās telpās. Tāpēc arī iegādātas, piemēram, nevis instalācijas, bet gleznas, fotogrāfijas. «Silakrogā» patlaban glabājas vienīgi nelaikā mirušā mākslinieka Jāņa Viņķeļa arhīvs, ko mums uzdāvināja viņa māte Anna Viņķele. Nākamgad par godu Viņķeļa jubilejai esam iecerējuši veidot īpašu šā autora izstādi.
Pie mums – aģentūras «Trīs brāļi» telpās – glabājas dāvinājumi, piemēram, Egona Spuras fotogrāfijas, divi Imanta Lancmaņa darbi.
Var jautāt, kāpēc, piemēram, Lancmaņa «Kalētu klēts» sērija ir laikmetīgā māksla. Tāpēc, ka tā atbilst visiem laikmetīgās mākslas parametriem. Pirmkārt tā raksturo autora dzīves dažādus posmus, viņa zināšanas par dažādiem reālisma veidiem. Šajā sērijā ir atklāti četri gadalaiki, četras fāzes «Kalētu klēts» attīstībā, un tajā mākslinieks iekomponējis arī pats sevi. Pēdējais darbs vispār ir izcils. Imants Lancmanis bija lūdzis nofotografēt sevi uz tagadējās Kalētu klēts fona. To darīja viņa sieva, tagad viņa ir mirusi. Arī šajā attēlā Imants Lancmanis ir redzams viens pats. Mākslas darbā elpo dzīves rudens un arī atmiņa no vistuvākā cilvēka...
No Aijas Zariņas klasiskajiem darbiem esam iepirkuši «Karmenu» un «Eiropas nolaupīšanu», jo šīs gleznas to autori, nu jau mākslas pilnbriedā, raksturo visspožāk kā viņas izvēlētā ceļa klasiķi.
Kad ārvalstu eksperti galerijā «Alma» redzēja tagad Parīzē dzīvojošās mākslinieces Barbaras Gailes darbus, viņi bija sajūsmā. Tie ir it kā pilnīgi monohroni, taču ar milzīgām niansēm gan tonālā, gan faktūras ziņā. Tajos ir pērļainas, fantastiskas nokrāsas, līdz pēdējam sīkumam izstrādātas faktūras. Izteiksmes līdzekļu ziņā Barbara ir fantastiski konceptuāla. Viņa pilnībā raksturo vienu no šā laikmeta glezniecības virzieniem. Kad viņas darbus ieraudzīja Haite Zutere – Frankfurtes izstādes kuratore, tā viņu sajūsmā nodēvēja par daiļglezniecību.
No Jura Boiko esam iegādājušies jauktā tehnikā darinātu triptihu, kur ir gan glezniecība, gan grafika. Patlaban ir apmēram simts dažādu mākslinieku darbi, kurus esam jau nolūkojuši iepirkšanai.
– Un tomēr ir sajūta, ka jautājums par laikmetīgās mākslas kritērijiem nav īsti skaidrs.
– Vieglāk atbildēt, vai ir dzīve uz Marsa. Atcerieties Oļģertu Jaunarāju, kurš ar savu abstrakto glezniecību vienmēr ir bijis jauns, jauneklīgs, lai cik viņam arī būtu bijis gadu. Viņš vienmēr gājis līdzi laikam. Toties, palūkojoties uz daža laba Mākslas akadēmijas studenta darbiem, var redzēt, ka viņš vecs jau piedzimis… Par laikmetīgās mākslas jēdzienu diskutē un spriež muzejos Norvēģijā, Somijā, Igaunijā. Skaidrībā it kā tikts par nonkonformistiem. Tie ir sešdesmito, septiņdesmito gadu mākslinieki, kuri strādāja atšķirīgi, laikam un laika ritumam atbilstoši, kuri nepakļāvās ideoloģiskajam spiedienam. Tāpēc pie laikmetīgās mākslas varam pieskaitīt ne vien tās aizsācējus Latvijā Juri Boiko, Hardiju Lediņu, bet pat Zentu Loginu.
Tāpat skaidrs – ja Nacionālajā muzejā ir glezniecība, grafika, tēlniecība, šie tradicionālie izteiksmes līdzekļi, tad mūsu pienākums būtu vairāk lūkoties uz digitālām tehnikām, instalācijām. Piemēram, mums ir doma veidot interneta mākslas kolekciju.
Ir milzīga drosme vai arī pilnīgs prāta trūkums uzņemties laikmetīgās mākslas interpreta lomu. No vienas puses, tu manipulē ar cilvēka uzskatiem. No otras – spēles noteikumi jāatklāj skaidri un gaiši. Un proti: runa ir par tavu vai kādas grupas skatījumu uz laikmetīgo mākslu. Nekas te nav absolūts. Mēs pasakām: muzeja topošajā krājumā atklājas mūsu ekspertu komisijas skatījums uz laikmetīgo mākslu un konkrētu mākslinieku darbu piederību tai. Mūsu atlase ir bez pretenzijām uz absolūtu vai kategorisku patiesību. Starp citu, 12. oktobrī Rīgā notiks liela starptautiska konference, kurā spriedīs, diskutēs un strīdēsies par laikmetīgās mākslas kritērijiem.
Gribētos, lai Laikmetīgās mākslas muzejā cilvēki meklētu atbildes arī sevī.
***
Uzziņa
Laikmetīgās mākslas muzeja krājuma starptautiskā ekspertu komisija
- kultūras ministre Helēna Demakova,
- Aizkraukles bankas valdes priekšsēdētājs Ernests Bernis,
- Tronheimas universitātes (Norvēģija) un Helsinku Modernās mākslas muzeja KIASMA kuratore Māreta Jaukuri,
- starptautiski atzīts laikmetīgās mākslas konsultants un galerists Norberts Vēbers (Vācija),
- kuratore, mākslas zinātniece, KUMU direktore Sirje Helme (Igaunija),
- Viļņas universitātes profesore, mākslas zinātniece Raminta Jurenaite (Lietuva),
- multimediju mākslinieks Raitis Šmits,
- mākslas zinātniece, Latvijas Laikmetīgās mākslas centra eksperte Ieva Astahovska,
- mākslinieks Leonards Laganovskis,
- Kultūras ministrijas vecākā referente vizuālās mākslas jautājumos Māra Ādiņa,
- v/a «Jaunie Trīs brāļi» Laikmetīgā mākslas muzeja krājuma veidošanas nodaļas vadītāja Astrīda Rogule.