Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/15/9227463t1h26fc.jpg)
Divreiz vienā upē... var iekāpt — to es varu simtprocentīgi apgalvot. Pirmā mīlestība tomēr ir visskaistākā, un, lai kāda tā būtu, to nevar aizmirst nekad.
Un tagad visu no sākuma...
Varbūt manu mīlestību var nosaukt par nelaimīgu — tā ir smeldzīga un sirdi plosoša. Bet nelaimīga mīlestība dvēseli bagātina — to gan saprot tikai vēlāk, kad visas ciešanas un kaislības aprimušas.
Smeldze atmiņās kļūst arvien skaistāka un cēlāka. Mēs tik ļoti mīlējām viens otru, ka likās — nekas nespēs mūs šķirt. Viņš bija mans pirmais vīrietis, es pat sapņos nevarēju iedomāties sev blakus citu.
Mums kopā bija tik labi... Bet tad liktenis mūs izšķīra — mums bija strīdi vienas sievietes dēļ, man likās, ka viņš mani ir nodevis, zuda ticība visam. Kur divi, tur trešais nevar būt. Es biju ļoti jūtīga un visu uztvēru pārāk saasināti. Un vēl šie padomdevēji no visām pusēm: ja viņš tagad tā, tad dzīvē vienmēr tevi krāps utt. Otrreiz mūžā vairs nevienu neklausītu.
Laikam jau tas bija liktenis, kas mums nebija lēmis būt kopā. Šķiršanos pārdzīvojām abi — dienām un naktīm mirku asarās, bet nespēju piedot.
Gāja laiks, es apprecējos ar citu vīrieti. Varbūt tas bija pārāk ātri — gribēju aizmirsties no visa. Nebija man tādas mīlestības kā ar pirmo draugu. Piedzima bērni...
Arī viņš izveidoja savu ģimeni. Ārēji katrs dzīvojām savu dzīvi, kaut abiem sāpēja sirds par to, kas bija noticis. Sirds dziļumos klusībā mīlējām viens otru. Šad tad viņš man piezvanīja, gribēja satikt, es vienmēr atraidīju... Bet bija reize, kad nespēju, teicu — atbrauc. Tie bija neaizmirstami kaisles mirkļi, bet es sapratu, ka nevaram neko vairāk atļauties, kaut gan tagad ļoti to nožēloju.
Gribēja viņš mani satikt atkal, es atraidīju. Bet pienāca diena, kad es pati gribēju viņu sameklēt, jo, dzīvojot ar vīru, nebiju laimīga. Nez cik reižu domāju par šķiršanos, tikai bērnu dēļ to neizdarīju ātrāk. Vīrs dzēra, saņēmu pārmetumus par neko. Tā mūsu dzīve izira — es izšķīros.
Un tad pēc daudziem gadiem es satiku savu pirmo mīlestību, vīrieti, kuru joprojām ļoti mīlu. Mana sirds dauzījās kā negudra — tik ļoti gribējās viņam pieglausties, apskaut...
Acīmredzot bija jāpaiet ilgam laikam un jāpārdzīvo mūsu šķiršanās, lai saprastu, cik ļoti mēs esam vajadzīgi viens otram. Vien izdzirdot viņa balsi, jūtu tādu mīļumu un maigumu, kādu ne no viena neesmu izjutusi. Man tā visa ir tik ļoti pietrūcis visus šos garos gadus. Mēs mīlam viens otru un gribētu būt kopā, bet... es esmu viena, bet viņam vēl ir ģimene. Bērni jau lieli, bet sieva... viņa pat domu par šķiršanos nepieļauj, kaut gan jūt, ka vīram ir cita. Gudra sieva tā nedarītu, ar varu jau mīļš nekļūsi.
Un tā es gaidu. Nu jau vairākus gadus mēs tiekamies — mums bijuši neaizmirstami tuvības mirkļi. Arī man ir ļoti grūti šajā situācijā, domāju, ka mani sapratīs jebkura sieviete — nav viegli būt mīļākajai. Ir bijuši pieraudāti spilveni, negulētas naktis — ir grūti dalīties ar kādu, ļoti sāpīgi. Sevišķi grūti ir šķirties, tomēr es ticu, ka pienāks tāda diena, kad mēs būsim kopā un nekad vairs nešķirsimies. Ja cilvēks kaut ko ļoti vēlas, tas piepildās — agrāk vai vēlāk, bet piepildās. Un ar šo ticību es dzīvoju un ceru...