Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/15/9229038t1hd08a.jpg)
Inga Gorbunova, žurnāla «Ieva» galvenā redaktore. Precējusies divreiz, divu dēlu mamma. Kāds ir viņas viedoklis — precēties vai neprecēties?
Kāpēc gan neprecēties?
Domāju, kamēr nav bērnu, tikmēr var dzīvot kopā, cik uziet, nenoformējot attiecības. Ja vien nav tā, ka kādu tas interesē tīri juridiski, piemēram, ja viena no pusēm ir vairāk pārtikusi vai ir kopīgs bizness. Taču, ja cilvēki dzīvo kopā un viņiem ir bērns, domāju, ka jāprecas, jo bērnam ir svarīgi, lai viņam būtu ģimene.
Arī man pašai ir bijis svarīgi, ka man ir mamma un tētis, nevis mamma un mammas draugs, kuram es esmu meita. Arī uzvārdi... Galu galā, ja cilvēki dzīvo kopā un viņiem ir bērns, rodas jautājums: kāpēc neprecēties?! Ja pieņemam, ka dzīvojam kopā pagaidām, iznāk, ka cilvēku, ar kuru mēs gribētu dzīvot kopā tā riktīgi, patiesībā vēl tikai gaidām.
Zinu vienu jaunu sievieti, kurai bērns šogad sāka iet pirmajā klasē. Viņa tikko apprecējās. Viņai ļoti gribējās, to visi juta. Bet interesantākais, ka viņas meitiņa bija teikusi: «Cik labi! Beidzot mums būs normāla ģimene ar vienu uzvārdu!»
Nenosodu tos, kas šķiras
Pati esmu precējusies divreiz. Pirmā reize bija agrā jaunībā. Šajā laulībā piedzima pirmais dēls. Tas zvērests, ko tu dod divdesmit gadu vecumā baznīcā Dieva priekšā, sakot: «Kamēr nāve mūs šķirs...» Tie ir smagi vārdi, tos neviens nevar paredzēt. Jo, ja cilvēkiem 20 gadu vecumā ir kopējas intereses, 25 gados tās jau var būt atšķirīgas. Es absolūti nenosodu un necīnos pret to, ka tagad šķiras četrdesmitgadīgi cilvēki, kas ir apprecējušies 20 gadu vecumā. Jo cilvēki ar laiku mainās. Bet domāju, ka šķiroties galvenais ir saglabāt labas attiecības un savstarpēju cieņu.
Papīri nav galvenais, bet...
Domāju, raidījums «Būvējam ģimeni» liks cilvēkiem aizdomāties par ģimeni, par laulību. Ģimene ir atbildība. Tā ir atbildība pret bērniem. Cita lieta — visiem cilvēkiem, kuri viens otru mīl un dzīvo kopā, agrāk vai vēlāk gadās kādas saķeršanās. Turklāt neviens nav pasargāts no jaunas iemīlēšanās. Bet tajā brīdī, kad jautājums ir par attiecībām ar vīru, tu varbūt drusku padomāsi, pirms skriet pie kāda cita. Tas nav tik viegli. Tur jābūt nopietnām pārdomām. Jo aizejot tu tomēr riskē kaut ko sagraut. Bet, ja tev nav ģimenes, tu neko nesagrauj.
Ja vienkārši dzīvo kopā ar kādu, var likties «šodien dzīvoju, rīt nedzīvoju». Papīri un zīmogi nav galvenais, bet man tomēr liekas, ka oficiāla laulība kaut ko nozīmē. Ne jau velti sabiedrībā vispār ir ģimene. Ja cilvēkiem ir skaidrs, ka viņi grib būt kopā, neredzu nekā tik šausmīga, lai baidītos no laulībām. Ja tu neprecies, pieļauj reālu iespēju, ka drīzumā atradīsi kādu citu — labāku.
Domāju, ka sievietēm ir tā: ja viņai tas vīrietis vai puisis patīk, viņa var teikt, ka oficiālas laulības nav svarīgas un ka viņai ir vienalga (prec vai neprec), bet dziļi iekšienē viņai nav vienalga. Instinktīvi viņai ir vajadzīga drošības izjūta, kas rodas salaulājoties. Un, ja neesi precējusies, konkurentes var teikt: «Ai, viņš šodien ir ar tevi, rīt būs ar mani! Ja nav sieva — var pabīdīt malā.» Laulībā tiešām ir citādi. Bet puiši uz to lietu skatās citādi. Lai gan ne visi. Ja puisis ļoti baidās meiteni pazaudēt, viņš tomēr mēģina viņu apprecēt.
Tas, ka esi precējies, neuzliek važas. Man kā sievietei nav svarīgi, lai mans vīrs būtu pie manis kā piekalts. Es pārstāvu uzskatu, ka kopā var labi dzīvot tad, ja tu otram dod zināmu brīvību. Ja tu neliec viņu būrī. Uzticēšanās ir visa pamatā. Un uzticības pilnas attiecības var būt gan tad, ja pirkstā ir gredzens, gan tad, ja tā nav.