Zinātnes un cilvēku labā: ja cilvēki pēc nāves nenovēlētu sevi anatomikumam vai nenovēlētu savus orgānus dzīvajiem, veselu un laimīgu cilvēku starp mums būtu krietni mazāk.
Ķermenis pēc nāves: otrā dzīve
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Dzīve tik tāds mirklis vien ir, nupat vēl rotaļājos smilšukastē, taču jau brīdi vēlāk klēpī auklēju mazbērnus, tā savu mūža gājumu bieži atceras sirmgalvji. Ikviens zina, ka pienāks brīdis aiziet viņsaulē. Daži uz šo notikumu raugās mierīgi, citi ar bailēm. Tradicionāli aizgājēju gulda zemes klēpī un izvadīšanā piedalās draugi, radi, kolēģi un paziņas. Uz kapu kopas gulstas ziedi. Taču ne vienmēr...
Ziedo sevi medicīnai
Piemēram, pensionārs rīdzinieks Evalds Liepiņš (79 gadi) pēc nāves netiks nedz guldīts zemē, nedz kremēts. Viņš novēlējis savu miesu medicīnai – pēc nāves Evalda ķermenis nonāks anatomikumā, kur Rīgas Stradiņa universitātes Medicīnas fakultātes studenti preparē mirušos, lai izprastu cilvēka uzbūvi.
Ar zināšanām, ko sniedz grāmatas, tik sarežģītā zinātnē kā medicīnā ir par maz, skaidro anatomikumā izvietotā universitātes anatomijas un antropoloģijas institūta direktore profesore Māra Pilmane. Evalds ir viens no desmit cilvēkiem Latvijā, kuri novēlējuši savu miesu zinātnei. Profesore šo soli vērtē ļoti augstu, jo studentiem trūkst ķermeņu, kurus pētīt. «Pieļauju, ka tas skan baisi, taču, piemēram, ķirurga arodu nevar apgūt, lasot tikai grāmatas,» teic M. Pilmane. Studentiem jāmācās griezt, šūt, pētīt un analizēt, lai dienās no viņiem izveidotos labi ārsti. Miris cilvēks ir vienīgā studentu iespēja gūt praktiskas iemaņas. Asistēt īstās operācijās studentiem ļauj tikai pēc krietna laika. Turklāt jāsāk ar visvienkāršākajiem darbiem.
Ārzemēs cilvēki uzskata par pilsoņa pienākumu savu ķermeni pēc nāves novēlēt medicīnai. Piemēram, Anglijā ir tik daudz cilvēku, kuri sevi novēlējuši medicīnai, ka anatomijas departamentiem nākas pat no ķermeņiem atteikties, stāsta profesore. Taču anatomikumā pašreiz ir tikai 20 līķi, turklāt daži tiek lietoti pat vairākus gadu desmitus.
Arī anatomijas profesors Gotfrīds Rūmans no Upsalas universitātes teic, ka Zviedrijā cilvēki bieži novēl sevi medicīnai. Ik gadu Upsalas universitāte saņem aptuveni 10 jaunus ķermeņus. Taču kopā sevi medicīnai novēlējuši aptuveni 300 Upsalas iedzīvotāji. Kopumā sabiedrība pret šādu rīcību izturas pozitīvi.
Savulaik E. Liepiņš vēlējies mācīties par ārstu, taču veselības problēmu dēļ nācies atmest šo ieceri. «Medicīnas studijas izputēja, taču esmu radis iespēju, kā palīdzēt šai zinātnei,» par savu lēmumu smej ilggadējs sportists.
Evalds absolvējis Latvijas Valsts pedagoģijas institūtu un pēcāk strādājis Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā, tolaik Latvijas Valsts fiziskās kultūras institūtā par sporta pasniedzēju. Savukārt 1975. gadā kopā ar vēl dažiem domubiedriem aizsākuši peldēšanu ziemā jeb roņu kustību. Evalds ik ziemu peldējis āliņģos un rūdījies. Cīnījies pret smēķēšanu un alkohola lietošanu. Taču, gadiem ritot, veselība kļuvusi aizvien sliktāka. Šobrīd Evalda sirdij palīdz pukstēt sirds stimulators, jo pārdzīvots infarkts. «Tobrīd nevienam nebija skaidrs, vai Evalds dzīvos,» teic viņa dzīvesbiedre.
Ēvalds atceras: «Kā vēlāk uzzināju, tad biju komā. No laika, ko pavadīju tik dziļā bezsamaņā, vien atceros tikai spilgtu gaismas tuneli un pacilāti liegu pašsajūtu. Ticu dzīvei pēc nāves, jo piedzīvoju klīnisko nāvi. Pēcāk, pavēris acis, ieraudzīju meitu. Viņa lūdza mani parakstīt dokumentu par sirds stimulatora ievietošanu,» atceras sirmgalvis. Evalda dzīvesbiedre gan neizprot un neatbalsta vīra lēmumu. «Pastāv taču tautas tradīcijas, arī citi tuvinieki ir pret šādu rīcību,» nobažījusies teic Liepiņas kundze. Taču Evalds ir nelokāms savā lēmumā un viņu nemaz nebiedē procedūras, ko kādreiz veiks ar viņa ķermeni.
Baznīca atbalsta
Evalds ir luterānis un tic, ka miesa ir tikai trauks, kur mīt gars. Arī Romas katoļu baznīcas Latvijā kardināls Jānis Pujats skaidro, ka ķermenis un gars ir vienots tikai dzīves laikā. Pēc nāves dvēsele dodas mūžīgai dzīvei debesīs. Baznīca nenosoda cilvēkus, kuri novēl sevi medicīnai, tādējādi dara labu visiem cilvēkiem, kurus vēlāk dakterēs ārsti. Tomēr nelaiķi nekādā gadījumā nedrīkst uztvert un pasniegt kā apskates objektu anatomikuma apmeklētājiem, uzsver J. Pujats. Arī profesore M. Pilmane teic, ka apmeklētājiem mirušos neizrāda ziņkāres apmierināšanai un to cilvēku vārdi, kuru orgāni nonāk anatomikumā, nevienam netiek izpausti. Kardināls gan piebilst, ka tam, kurš sevi novēl medicīnai, jāievēro tuvinieku vēlmes. Ja radinieki neatbalsta šādu rīcību, ķermenis tomēr jāgulda zemes klēpī. M. Pilmane neapstrīd garīdznieka sacīto un skaidro, ka necīnītos par nelaiķa ķermeni, ja tuvinieki tomēr iebilstu. Taču kā J. Pujats, tā arī profesore aicina E. Liepiņu un pārējos, kuri nolēmuši vai plāno sevi ziedot medicīnai, apspriest to ar tuviniekiem, lai vēlāk neradītu viņiem papildu sāpes.
Tuvinieki atvadīsies šaurā lokā
Novēlot sevi medicīnai, jārēķinās, ka izvadīšana nenotiks, kā ierasts parastās bērēs. Arī kapa kopiņas, kur nolikt ziedus, nebūs. Atvadīšanās no nelaiķa notiek anatomikuma morgā. Tuviniekiem atļauts aizdegt sveci un nolikt ziedus pie aizgājēja, taču vainagi ar sēru lentēm nav jārūpē, jo pēcāk tos anatomikumā neuzglabās. Atvadu ceremonija paredzēta tikai tuvākajiem, jo anatomikums ir zinātniska iestāde, kur nav paredzēts rīkot vērienīgu ceremoniju, paskaidroja profesore. Taču šobrīd Rīgas Stradiņa universitāte sākusi pārrunas ar Rīgas domi, lai iegūtu nelielu zemes gabaliņu Meža kapos, jo kopš Latvijas neatkarības atgūšanas vienreiz jau ir kremētas preparēto ķermeņu mirstīgās atliekas un šobrīd anatomikumā atrodas vairākas urnas ar pelniem. Dienā, kad notiek kremēšana, universitāte organizē arī aizlūgumu par šiem cilvēkiem. «Vēlamies apbedīt pelnus un izveidot nelielu piemiņas vietu,» apņēmības pilna profesore.
Savukārt Zviedrijā situācija ir pavisam citāda, proti, mirstīgās atliekas kremē aptuveni pēc gada, jo ķermeņu ir pietiekami. Pēcāk pelnus atdod tuviniekiem vai apbedī vietā, kuru nelaiķis pirms nāves norādījis. Ja aizgājējam tuvinieku nav, kā arī viņi nav norādījuši precīzu apbedīšanas vietu, universitāte apbedī pelnus speciālā piemiņas vietā, kur deg mūžīgā uguns vai kur iespējams iedegt piemiņas svecītes.
«Evaldam taču ir tik daudz radu, draugu un paziņu, viņi būtu gatavi ar rokām viņu aiznest līdz mūža mājai, taču tagad viņiem nebūs iespējas pat atvadīties. Veciem cilvēkiem jādomā gaišas domas, nevis par nāvi, taču kopš brīža, kad Evalds izšķīrās par šādu soli, manās un citu tuvinieku galvā šaustās visādas šausmīgas domas,» sūrojas sirmgalvja dzīvesbiedre. Liepiņas kundzei šī situācija ir psiholoģiski smaga, jo, kad vīrs būs miris, tuvinieku iztēlē rosīsies baisi skati, piemēram, ko gan šobrīd dara ar Evalda ķermeni...
Sabiedrības attieksmei jāmainās
Savukārt M. Pilmane teic, ka lielākoties anatomikumā nonāk cilvēki bez pirmās pakāpes tuviniekiem vai kuru griba par viņu pēcnāves ķermeņa izmantošanu nav zināma. Bieži vien tie ir bezpajumtnieki. «Reizēm gan šķiet, ka dzīve bez pajumtes ir dzīvesveids, jo brīdī, kad bezpajumtnieks nosalis skvēriņā uz soliņa vai gājis bojā kā citādi, tiek veikta pārbaude iedzīvotāju reģistrā. Tad nereti atklājas, ka šim cilvēkam tomēr ir pirmās pakāpes tuvinieki,» stāsta profesore. Taču strādāt ar bezpajumtnieku ķermeni ir sarežģītāk, jo līķiem jau veikta sekcija. Turklāt par cilvēka pagātni un veselības stāvokli nekas nav zināms, tādēļ līķis vairākus mēnešus jānotur speciālā šķidrumā, lai iznīdētu, piemēram, hepatītu vai tuberkulozi. Taču pret šo koncentrēto šķidrumu bieži studentiem ir alerģija, kas traucē veikt izpēti, sūrojas M. Pilmane.
Profesore atzīst, ka riskē, arī pieņemot anatomikumā cilvēkus, kuriem ir pirmās pakāpes tuvinieki. Jo Latvijā sabiedrībai vēl jāaug, lai šādu situāciju uztvertu normāli.
Tādēļ pastāv liela iespēja, ka pēc cilvēka nāves, piemēram, dzīvesbiedrs vai bērni apstrīdēs nelaiķa gribu un uzsāks strīdu ar anatomikumu. «Protams, mēs necīnīsimies par līķi un atdosim to,» teic M. Pilmane.
Ķermeņus, kuri nonāk anatomikumā, iebalzamē, lai tie nebojātos un kalpotu studentiem iespējami ilgāk. Tādēļ vēl jo sliktāk, ja tuvinieki pārdomā tikai pēc kāda laika. Tādā gadījumā anatomikumam jācieš materiāli zaudējumi, jo viena ķermeņa iebalzamēšana izmaksā aptuveni 400 latus.
Robs likumdošanā – arī donorus varētu pētīt
Cilvēki bieži mēļo, ka, novēlot savu ķermeni medicīnai, iespējams par to saņemt materiālu atlīdzību, taču profesore to kategoriski noliedz, paskaidrojot, ka ne šodien, ne arī agrāk cilvēks naudu nesaņem. M. Pilmanes praksē bijuši gadījumi, kad anatomikumā ierodas sirmgalve, lūdzot paņemt viņas nelaiķi vīru, jo viņai nav naudas, lai sarīkotu bēres. Taču profesore šādās situācijās ir nelokāma un atsaka, jo nelaiķis dzīves laikā nav paudis šādu gribu. Turklāt valsts piešķir pabalstu, lai tuvinieki varētu sarīkot vismaz pieticīgu atvadu ceremoniju.
Cilvēkiem, kuri grib novēlēt sevi anatomikumam, jāvēršas pēc deklarētās dzīvesvietas tuvākajā Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes Iedzīvotāju reģistra departamentā un jāraksta iesniegums. Tur jāmin, ka persona atļauj izmantot savu ķermeni, audus un orgānus pēc nāves. Taču cilvēkiem iespējams ne tikai novēlēt savu miesu anatomikumam, bet arī pēc nāves ziedot savus orgānus dzīvu cilvēku vajadzībām. Ja cilvēks izvēlas ziedot tikai orgānus, viņa ķermeni pēc to izņemšanas atdod tuviniekiem. Taču likumdošana šajos jautājumos nav sakārtota. Proti, orgānu donori un cilvēki, kuri sevi ziedo izpētei, aizpilda vienu un to pašu veidlapu, kur atsevišķi nav norādīts, vai cilvēks ar mieru ziedot tikai orgānus vai visu ķermeni. M. Pilmane teic, ka personīgi tikusies gandrīz ar katru cilvēku, kurš sevi novēlējis anatomikumam. Tādēļ praktiski nav iespējams, ka cilvēks, kurš ziedojis tikai savus orgānus, nonāk izpētes vajadzībām. Taču teorētiski un ja vien profesores vietā strādātu kāds cits cilvēks bez ētiskas pieejas, visus tos, kas ziedo pēc nāves savus orgānus dzīvu cilvēku glābšanai jeb ir orgānu donori, arī varētu atdot studentu vajadzībām.
Varētu izcelties strīds starp anatomikumu un nelaiķa tuviniekiem, jo anketā rakstīts – atļauju izmantot ķermeni, audus vai orgānus. Arī Veselības ministrijas Veselības aprūpes organizācijas nodaļas vadītājas vietniece Ilze Šķiņķe paskaidroja, ka ārstniecības vai izglītības iestāde, lai arī iesniegums nav korekts un juridiski pareizs, nekad nenostāsies pret ētikas normām.
Donoru kartīte – katrā aptiekā
Savukārt Zviedrijā ir citādi – cilvēki, kuri vēlas būt orgānu donori vai vēlas ziedot savu ķermeni izpētei, ir juridiskā ziņā krasi atdalīti. Zviedrijas iedzīvotāji, kuri vēlas ziedot sevi izpētei, aizpilda speciālu veidlapu, ko izsniedz medicīnas universitātei. Šajā veidlapā cilvēks rakstiski atļauj savu ķermeni pēc nāves izmantot medicīnā, kā arī norāda, ko darīt ar mirstīgajām atliekām, kad mācību process būs beidzies un ķermenis būs izpētei nederīgs. Šī veidlapa jāparaksta gan novēlētājam, gan diviem lieciniekiem, stāsta profesors Gotfrīds Rūmans. Savukārt tiem, kuri vēlas ziedot savus orgānus, izveidota mājas lapa internetā, kur viņi var reģistrēties. Veidlapa, kas jāaizpilda orgānu donoriem, nav jāparaksta lieciniekiem. Turklāt ikvienā Zviedrijas aptiekā iespējams nopirkt kartīti, kas jāaizpilda orgānu ziedotājam un jāglabā šī kartīte makā, lai tā vienmēr būtu līdzi. Tādējādi, ja nu notiek nelaimes gadījums un mediķi pie nelaiķa atrod šādu kartīti, viņi ir droši, ka cilvēka orgānus var pārstādīt citiem. Arī pats profesors Gotfrīds Rūmans pēc nāves atļāvis savus orgānus transplantēt tiem, kam tie vajadzīgi.
Atvēlot orgānus, glābj cilvēkus
P. Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas transplantācijas nodaļas vadītājs Sergejs Truškovs atklāj, ka Latvijā orgānu donori pārsvarā ir vecāki par 45 gadiem. Tikai viena trešdaļa donoru miruši no traumām, piemēram, autokatastrofās, no smagiem kritieniem u. c. Lielākoties viņu vidū ir vidēja gadagājuma cilvēki, kurus uzveicis insults un iestājusies smadzeņu nāve. Šādā situācijā mediķi steidz pārbaudīt ierakstu iedzīvotāju reģistrā, lai uzzinātu, vai cilvēks dzīves laikā izteicis savu gribu. Ja ieraksta nav, ārsti sazinās ar tuviniekiem un lūdz viņu atļauju transplantēt sirdi vai nieres. Tā kā orgānu donori atrodas dažādās slimnīcās, P. Stradiņa klīniskās universitātes transplantācijas nodaļai, saņemot zvanu no kādas slimnīcas reanimācijas nodaļas, jārīkojas steigšus. S. Truškovs teic, ka labāk orgānus izņemt no vēl dzīva cilvēka (sirds pukst, bet viņš faktiski jau ir miris), jo tad lielāka iespēja, ka jaunais organisms labi iedzīvosies.
2006. gadā Latvijā veiktas 75 nieru transplantācijas un divas sirds transplantācijas.
Arī šogad jaunu sirdi un iespēju dzīvot guvuši jau divi cilvēki un nieru transplantācija veikta 39 cilvēkiem. Taču veselu cilvēku, kuri būtu gatavi ziedot vienu nieri, Latvijā ir ļoti maz. Kopš 1973. gada tādi bija tikai seši cilvēki. Turklāt visos gadījumos tie bijuši vecāki, kuru bērni sirguši ar neārstējamām nieru kaitēm. Orgānu donoru vidū gadā ir tikai viens jaunietis. Personām, kuras nav sasniegušas 18 gadu vecumu, izņemt orgānus aizliegts bez rakstiskas vecāku atļaujas. Cilvēki bieži maldīgi domā, ka cilvēks, kurš ziedo vienu nieri, atņem sev no dzīves vairākus gadus. Nieru donoriem visu atlikušo mūžu nodrošināta bezmaksas veselības aprūpe, kā arī regulāri jāapmeklē veselības pārbaudes, taču ar vienu nieri var dzīvot pilnvērtīgi.
uzziņa