Valdzinošās siltummīles

Maiga Saulkrastos

Baltstarītes

Puķkopis Jānis Rukšāns stāsta, ka Latvijas dārzos visbiežāk sastopamas divas sugas: čemuru baltstarīte (Ornithogalum umbellatum), kuru tautā dēvē arī par Betlēmes zvaigznīti – ar nelieliem baltiem zvaigžņveida ziediem vairogveida ziedkopās (zied maija beigās un jūnija sākumā), un nokarenā baltstarīte (Ornithogalum nutans) – ar nokareniem zvanveida ziediem, kas sakārtoti līdz 25 cm garās piramidālās ziedkopās (zied maija otrajā pusē). Šīs un vairākas citas Eiropas un Rietumāzijas izcelsmes baltstarītes parasti necieš no ziemas sala, vienīgi stiprā kailsalā vēlams piesegt ar kūdru. Tās ir viegli audzējamas un ļoti dekoratīvas, turklāt noder ne vien dārza rotāšanai, bet arī ziedu griešanai.

Baltstarītes nav prasīgas augsnes ziņā, tomēr tā nedrīkst būt pārāk mitra un smaga. Vienā un tajā pašā vietā šīs sīpolpuķes var augt un ziedēt piecus sešus gadus. Audzējot labi drenētā augsnē, saulainā vietā, augi zied ļoti bagātīgi. Var stādīt grupās arī sausās, zālainās nogāzēs koku un krūmu tuvumā. Baltstarītes ir ļoti viegli un ātri pavairojamas veģetatīvi.

– Baltstarīšu sortiments neaprobežojas tikai ar šīm divām sugām. Savvaļā tās sastopamas ne vien Eiropā un Rietumāzijā, bet arī Dienvidāfrikā. Diemžēl Āfrikas izcelsmes sugas, kaut arī ļoti skaistas, nav sala izturīgas, pie mums tās nepārziemo, – saka Nacionālā botāniskā dārza speciālists Arnis Seisums.

Daudzi iegādājušies blīvvārpas baltstarītes (Ornithogalum thyrsoides) sīpolus, ko internetā piedāvā firma «Bakker». Tā ir siltummīloša suga, kam Latvijas klimata apstākļi ir par skarbiem. Šīs baltstarītes var mēģināt audzēt telpās. Novembrī vai decembrī sīpolus stāda podos tā, lai virs tiem būtu tikai 2 – 3 cm substrāta. Augsnei jābūt trūdvielām bagātai, ūdens un gaisa caurlaidīgai, viegli sārmainai (pH 6 – 6,5). Iepodotos augus kārtīgi salaista un novieto, piemēram, pagrabā, lai apsakņojas (šis process ilgst apmēram 8 nedēļas). Kad parādās lapas, sīpolaugus izliek gaišā, vēsā (+10 oC) vietā, sāk kārtīgi laistīt un mēslot. Pavasarī baltstarītes var iznest uz balkona vai dārzā, vislabāk no vējiem aizsargātā, siltā, saulainā vietā (augi jāsargā no salnām). Tās uzziedēs maijā. Pēc noziedēšanas, kad lapas gandrīz jau nokaltušas, laistīšanu pakāpeniski samazina. Pēc tam sīpolus pārvieto uz pagrabu un miera periodā glabā tajos pašos podos pilnīgā sausumā.

Krokosmijas

Ģintī ir vairākas sugas, tomēr kultūrā plašāk izplatīta viena – dārza montbrēcija (Crocosmia x crocosmiiflora) jeb krokosmija. Auga 30 – 40 cm garās, gaiši zaļās lapas pēc izskata līdzīgas gladiolām un acidantērām. Ziednesis ir līdz 80 cm augsts, apmēram 40 – 50 cm no tā aizņem skraja ziedvārpa. Oranžie ziediņi atplaukst pakāpeniski no vārpas apakšas uz augšu, vienlaikus ir atvērušies 4 – 8 ziedi. Dārzā zied no jūlija līdz septembrim. Krokosmijas jeb montbrēcijas izmanto ziedu griešanai – tie ilgi saglabājas, vāzē izzied pilnīgi. Apstādījumos šie augi veido spilgtus, ilgstoši ziedošus laukumus.

Krokosmijas ir prasīgas pēc gaismas, audzējamas atklātās, saulainās vietās, irdenās, auglīgās augsnēs, kurās ir pietiekami daudz mitruma. Pie mums tās nav pietiekami ziemcietīgas, tāpēc pirms sala iestāšanās (oktobra sākumā) jāizrok. Bumbuļsīpoliem nogriež lakstus, nedaudz apžāvē, pēc tam glabā +2...+5 oC temperatūrā sausās smiltīs vai kūdrā. Laukā stāda aprīļa beigās līdz 10 cm dziļi. Tie bagātīgi veido sīkus vairsīpoliņus, ko izmanto pavairošanai. Krokosmiju vairsīpoliņi parasti sāk ziedēt otrajā audzēšanas gadā.

Himenokalas

Pēc Nacionālā botāniskā dārza oranžērijas vadītājas Zanes Purnes teiktā, visvairāk kultivētā suga ir groziņu himenokala (Hymenocallis calathina jeb Ismene calathina), kas savvaļā aug Peru. Šim amariļļu dzimtas augam ir lodveida sīpols ar cilindrisku kaklu. Lapas ir līdz 50 cm garas, ziednesis 40 – 60 cm garš, uz tā izvietoti 2 – 6 ziedi. Tas ir lielisks dekoratīvs podaugs, kas zied jūnijā, jūlijā.

Latvijas klimata apstākļos augs nevar pārziemot laukā, to audzē telpās siltā un gaišā vietā. Vasarā augu var iznest dārzā, nedaudz noēnotā vietā vai novietot uz balkona.

Ziemā šim sīpolaugam ir izteikts miera periods, taču pilnībā iekaltēt nedrīkst. Pārziemina sausās telpās +15 oC temperatūrā.

Himenokalas audzē barības vielām bagātā, irdenā augsnē. Substrātu gatavo no velēnu trūdzemes un lapu trūdzemes ar grants piedevu (attiecībā 2 : 2 : 1). Pārstāda ik pēc diviem trim gadiem. To dara pēc miera perioda, vienlaikus atdala vairsīpolus. Stāda ļoti rūpīgi, saudzējot saknes. Sēklu aizmešanās un attīstība augus novājina, tāpēc tūlīt pēc noziedēšanas ziednesi nogriež.

Āzijas gundegas

Dienvideiropā Āzijas gundegas (Ranunculus asiaticus) dārza formas audzē jau sen. To ziedi ir klaji, puspildīti vai pildīti, sarkani, oranži, balti, dzelteni, rozā.

– Latvijas klimatā Āzijas gundegas nav ziemcietīgas. Lai panāktu garāku ziedēšanas laiku, dārzā tās jāiestāda pēc iespējas agrāk – aprīļa otrajā pusē vai maija sākumā. Jūlijā, kad iestājas karsts laiks, gundegas parasti beidz ziedēt. To atmirušie laksti liecina, ka veģetācija ir beigusies, – skaidro puķkopis Mārtiņš Maltenieks.

Gumus izrok, kad laksti jau gandrīz nokaltuši, izžāvē un sausus pārziemina telpās. Pavasarī stāda saulainā vai viegli noēnotā, no vējiem aizsargātā vietā, 3 – 4 cm dziļi auglīgā, caurlaidīgā augsnē, 15 – 20 cm attālumā citu no cita.

Pirms stādīšanas gumus ieteicams kodināt pret sakņu puvēm vājā kālija permanganāta šķīdumā, pēc tam apmēram 24 stundas uzbriedināt remdenā ūdenī. Pēc apstrādes gumus liek mitrās skaidās vai kūdrā un pāris nedēļu tur vēsā (+10 oC) vietā. Kad parādījušās jaunās saknes, gumus stāda dārzā vai podiņā, kas piepildīts ar bagātinātu kūdru. Lai iegūtu krietni lielus stādus, to audzēšanu uzsāk vienu mēnesi pirms stādīšanas laukā.

Jāņem vērā, ka sabiezinātā stādījumā un lietainā laikā Āzijas gundegas var bojāt pelēkā puve.