Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/15/9279981t1h6c03.jpg)
Kad «Audita aģentūras» vadītāja Indra Feldmane kopā ar četrus gadus veco dēlu un četrpadsmitgadīgo meitu ievācās plašajā četristabu dzīvoklī Pārdaugavā Zalves ielā, šo rajonu par sirdij tuvu nosaukt nevarēja, jo visa līdzšinējā dzīve pavadīta Daugavas viņā krastā, tāpēc sākumā bija grūti rītos pierast pie automašīnu piebāztajiem tiltiem. Nu te aizrit jau trešais gads un mūžīgie rīta sastrēgumi kļuvuši par Indras saspringtā dzīves ritma neatņemamu sastāvdaļu, bet jauno dzīvokli viņa beidzot var saukt par savām mājām. Indra uzskata – lai dzīvojamā telpa kļūtu par mājām, ir nepieciešams laiks.
– Gan plašuma, gan zaļās apkārtnes dēļ šeit jūtos kā privātmājā, – par savu dzīvokli stāsta enerģiskā saimniece. – Ja vēlos, varu iziet ārā un pasēdēt zaļajā pagalmā uz soliņa. Sievietei, kas no darba nāk mājās sešos septiņos, tāds dzīvoklis ir kā radīts, jo māja prasa papildu rūpes – te fasāde jāpielabo, te mauriņš jānopļauj, tāpēc visu laiku esi kā vāvere ritenī. Šajā dzīvoklī par to visu var aizmirst, bet priekšrocības paliek gandrīz tās pašas, kas dzīvojot mājā.
Meklējot dzīvokli, Indrai svarīgas bijušas trīs lietas – plašums, lielie logi un augstie griesti. Mājokli viņa izvēlējusies pēc fotogrāfijas sludinājumā – ātri un spontāni – tieši tāpat, kā vēlāk iegādāti dažādi dizaina elementi, vai tā būtu vāze, kamīns vai interesantas tapetes.
– Iekārtojot dzīvokli, izlēmu ņemt palīgos dizaineri, jo pati esmu ļoti straujas dabas. Neesmu no tām sievietēm, kas stundām ilgi pēta un analizē dizaina žurnālus. Man visu patīk darīt ātri un impulsīvi, tāpēc, lai galīgi neiebrauktu auzās, nolēmu konsultēties ar mākslinieci, – stāsta Indra. Kaut arī Indrai pašai tuvākas siltās, latviešiem raksturīgās zemes krāsas, viņa paklausījusi dizaineres padomam un ļāvusi dzīvoklī dominēt atturīgajiem un nomierinošajiem melnajiem un pelēcīgajiem toņiem, kas telpās mainās atkarībā no apgaismojuma. Pēc saspringtās darba dienas Indras «uzkarsētie» nervi burtiski «nočūkstot» uz nesatricināmi mierīgajām melni pelēcīgajām sienām.
Mājā, kur Indra dzīvojusi pirms pārvākšanās uz Pārdaugavu, dominējušas dzeltenīgās, bēšīgās un zaļās krāsas. Tagad jaunajā mājvietā košu un siltu akcentu piešķir oranžais, kas pelēkajam neļauj kļūt garlaicīgam. Oranžā krāsa rotaļīgi iezagusies gan melni pelēkos toņos ieturētajā virtuvē, gan viesistabā, gan meitas istabā un vienā no divām vannas istabām. To gan visbiežāk izmantojot meita, kamēr Indrai ar dēlu atvēlēta otra – nopietnākos, brūni bēšīgos toņos, jo divām dāmām sadalīt vienu vannas istabu ir problemātiski, neskatoties uz to, ka Indrai netīk ilgstošas vannošanās.
Indras guļamistabā vieglas, gandrīz netveramas romantikas dvesmas ienes sienas tapetes ar melnu, pelēku un bēšīgu lapiņu rakstu. Tieši par tām, vairoties no dzīves telpas romantizēšanas, saimniece bažījusies visvairāk, bet beigās sanācis tā, ka, pateicoties melnajām lapiņām, melnā krāsa iezagusies arī pārējā dzīvoklī – sākot ar virtuves grīdas flīzēm un beidzot ar atsevišķām sienām, kas nemaz neliekas drūmas, jo siltumu vēsajai pelēkā un melnā krāsu saspēlei piešķir gaiši brūnā parketa grīda. – Zināju, ka gribu parketu. Mājā, kur dzīvoju, bija lamināts, kas man ļoti nepatīk, jo tas ir auksts un staigājot klab, – skaidro saimniece.
– Galvenais, ka beidzot savā dzīvoklī man nekas nekrīt uz nerviem, – smejas Indra. – Jo parasti reizi pusgadā mani pārņem vēlme pārbīdīt mēbeles vai kaut ko pārkrāsot. Šeit tā vairs nav, jo viss, ko varētu pārbīdīt, jau ir iebūvēts...