Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/15/9280159t1h120d.jpg)
Jūnijā notika Ēdoles pils izsole, ko plaši apspriež sabiedrībā, izsolītas arī Āsteres un Lāņu muižas Limbažu rajonā un citi darījumi ar kultūrvēsturiski vērtīgiem nekustamajiem īpašumiem. Tas rosina uzzināt, kas šobrīd pērk un pārdod pilis, muižas Latvijā un kādam nolūkam šos īpašumus iegādājas.
Lai apzinātu Latvijas vēsturiskās celtnes – pilis un muižas – un ar padomu palīdzētu to sakopšanā, 2000. gadā izveidoja Latvijas Piļu un muižu asociāciju. Tās izpilddirektore Laima Lupiķe min, ka šobrīd asociācijā ir 95 biedri, kas pārstāv 89 pilis un bijušās muižas.
Ar īpašumu uzskaiti esot grūtības, jo pilīm un muižām īpašnieki ik pa laikam mainās. Turklāt ne katram īpašumam, ko tautā mēdz dēvēt par pili, ir pils nozīme. Vairāk ir tā saukto muižu kungu māju. Dažkārt nenopērk visu muižu, bet tikai atsevišķas ēkas. Tipisku viduslaiku piļu palicis ļoti maz – ap piecpadsmit, turklāt tās laika gaitā pielāgotas jaunām funkcijām un laikmeta prasībām. Kad 1920. gadā Latvijā sākās agrārreforma, saskaitīja 1400 muižas.
Laima Lupiķe teic, ka no šobrīd apzinātajām 260 pilīm, muižām 81 atrodas privātīpašumā, 143 pieder pašvaldībām un 26 ir valsts īpašumā.
Liktenis – ne vienmēr labvēlīgs
Muižnieki, mantojot, pērkot un pārdodot savus īpašumus, ievēroja tā laika pirkuma prasības, kurās svarīga nozīme bija muižnieka statusam. Tie, kam nebija titulu, šos īpašumus nevarēja nopirkt. Pilīs, muižās notika plaša saimnieciska darbība, tāpēc cēla ne vien greznas kungu mājas, bet arī saimniecības ēkas, staļļus un citas peļņai nepieciešamas būves. Latvijas 20. gs. divdesmito gadu agrārreformas gaitā muižu zemes sadalīja zemniekiem, muižu centrus nodeva pašvaldībām, skolām, slimnīcām, nespējnieku patversmēm. Diemžēl ne katram īpašumam atradās kārtīgs saimnieks. Slaveno Bēru dzimtas pēcnācējs Ulrihs fon Bērs vai ik gadu atbrauc uz Latviju, lai atbalstītu Ēdoles pils atjaunošanu, bet nav spējis palīdzēt senču īpašumam – Zlēku muižai, kuras teritoriju pēc agrārreformas sadalīja jaunsaimniecībās un kura Otrā pasaules kara laikā nodega.
Ir arī vēl tādas muižas, par kurām nav skaidras īpašuma tiesības. Piemēram, Bērvircavas muiža Jelgavas rajonā. Tā pienāktos valstij, tāpēc pašvaldība par to neliekas ne zinis un arī valsts neizrāda interesi.
Latvijas Piļu un muižu asociāciju satrauc valdības atbalstītais Labklājības ministrijas priekšlikums nojaukt ugunsgrēkā stipri cietušo sociālās aprūpes centra «Reģi» ēku (Reģu muižas kungu māja, celta 1890. gadā) Kuldīgas rajona Alsungas pagastā. Muižas ēkai taču nav jācieš kādu amatpersonu neizdarības dēļ. Vislabākā bojāgājušo piemiņas saglabāšana būtu ēkas atjaunošana – simboliski kā fēniksam atdzimstot no pelniem.
Labvēlīgāks liktenis ir tām pilīm, muižām, kurās iekārtotas mācību iestādes, muzeji. Piemēram, Lauksaimniecības universitāte Jelgavas pilī, muzejs Ventspils Livonijas ordeņa pilī, muzejs Durbes pilī, Latvijas Mākslinieku savienības radošās darbnīcas Zvārtavas pilī.
Ja vēlas pirkt
Ja esi noskatījis kādu pili, muižu, iztaujā ne vien tā saimnieku, bet arī kaimiņus. Jebkura informācija var likt izvērtēt nodomu pirkt.
– Nav jau zināms, kādam nolūkam īpašumu nopircis iepriekšējais saimnieks. Ir arī tādi, kuri ar pilīm, muižām spekulē, tās izmanto neatbilstošiem mērķiem. Vienkārši sevis apliecināšanai iegādājas pili, pat neapjaušot, ka ēka var būt kultūrvēsturisks piemineklis un ka tās atjaunošanā, uzturēšanā vajadzēs ieguldīt pamatīgi daudz naudas. To viņi konstatē tikai pēc tam, kad pils nopirkta. Tādi gadījumi esot, – teica Laima Lupiķe. Ja celtne nav kultūras piemineklis, īpašnieks rīkojas pēc saviem ieskatiem. Iegādājoties kultūrvēsturiski vērtīgu ēku, tomēr vajadzēs ņemt vērā Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas (VKPAI) norādījumus, lai objektu pareizi restaurētu, uzturētu un ļautu ar to iepazīties sabiedrībai.
Cik aktīvs ir tirgus?
– Sākumā par Latvijas Piļu un muižu asociāciju daudz interesējās nekustamā īpašuma mednieki, lielākoties tie, kuri vēlējās pilis, muižas iegūt gandrīz vai par sviestmaizes cenu. Aktīvāks šo īpašumu tirgus bija pirms kādiem četriem pieciem gadiem. Tad bija gatavi pirkt muižas gandrīz par jebkuru cenu (tās svārstās no 200 tūkstošiem par ēkām, kuras ir diezgan bēdīgā stāvoklī, līdz pat 13 miljoniem latu). Skaisto Bramberģes muižu (Jelgavas raj.) nopirka par kolhoza pajām, pēc tam pārdeva. Domājams, ka nopelnīja labi. Šobrīd tirgus pierimis, cenas krītas, – teic asociācijas izpilddirektore Laima Lupiķe.
Gulbenes pilsētas domes tehniskā sekretāre Evita Lode stāsta, ka Gulbenes Balto pili izsolē 2005. gadā par Ls 45 000 ieguvis īpašumā Valmieras iedzīvotājs Elmārs Pitura, viņš iegūto īpašumu apsaimnieko veiksmīgi. Pils pārvaldnieks Jānis Ločmanis: – Pils sakopta, uzlikts pagaidu jumts, gada beigās tajā iecerēts atvērt viesnīcu.
Baltā pils ir daļa no Vecgulbenes muižas kompleksa. Vairākums šā kompleksa ēku pieder ne vien Elmāram Pituram, bet arī otram Valmieras uzņēmējam Jurģim Ābelem. Abi – rosīgi un rūpīgi apsaimniekotāji. Šogad tūrisma izstādē Berlīnē viņi iepazīstināja ar Vecgulbenes muižas atjaunošanas projektu.
Barona fon Mēdema bijušo īpašumu Kalnmuižu Rudbāržu pagasts iznomājis Liepājas mēra Ulda Seska ģimenei. Kalnmuižu, kuru palīdz apsaimniekot mēra znots futbolists Māris Verpakovskis, atjaunoja 2005. gadā. Nākamgad tajā paredzēts atklāt Piena muzeju.
Nurmuižas pili Talsu rajonā iegādājies Aizkraukles bankas prezidents Oļegs Fiļs. To viņš esot nopircis no kāda vācieša, kurš īpašumu bija mantojis no radiem.
– Mūsdienās, lai tiktu pie savas pils, vajadzīgs vismaz miljons. Cik maksātu Kazdangas, Jelgavas, Ventspils pils? Miljonus. Par Stukmaņmuižas kungu māju prasa vairākus miljonus. Lāņu muižu izsolē nopirka par vienu miljonu latu. Nelielas muižas ir lētākas – no 200 līdz 400 tūkstošiem latu atkarībā no zemes lieluma un ēku tehniskā stāvokļa, – skaidro Laima Lupiķe.
Šobrīd lielākā daļa no muižu īpašniekiem tās iegādājušies izsolēs, pārpirkuši no īpašniekiem, kas mantojuši mazās muižas.
Laima Lupiķe stāsta, ka pārsvarā pilis, muižas iegādājoties Latvijas iedzīvotāji, nevis ārzemnieki. Acīmredzot viņi šajos īpašumos nesaskata ienesīga biznesa iespējas. Viņus vairāk interesējot zeme. Eiropas Savienības dalībvalstu pilsoņi drīkst pirkt zemi, ja viņi vēlas veikt uzņēmējdarbību Latvijā kā pašnodarbinātie zemnieki un vismaz trīs gadus nepārtraukti dzīvo Latvijā. Ir dažādi ierobežojumi. Piemēram, zemi nevar iegūt Rīgas līča kāpu aizsargjoslā, dabas rezervātos un citu aizsargājamo teritoriju dabas rezervātu zonās.
Nepārdod arī aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā iekļauto kultūras pieminekli. Vāciete, Hānu dzimtas locekle, nopirka Blankenfeldes muižu pie Lietuvas robežas, bet šo īpašumu atteica reģistrēt zemesgrāmatā, jo zeme atrodas valsts pierobežas joslā. Vēlāk viņa to pārdeva Latvijas pilsonim.
Ik pa laikam internetā parādās informācija par izsolītām pilīm, muižām. Šogad jūnijā vien izsolīti trīs lieli īpašumi: Āsteres un Lāņu muiža Limbažu rajonā un Ēdoles pils Kuldīgas rajonā.
Viļķenes pagasta padomes priekšsēdētājs Ilmārs Dzenis pastāstīja, ka izsolē par Ls 117 500 pārdota Āsteres muiža, par tās īpašnieku kļuvis Jūrmalas iedzīvotājs Juris Vanags. Izsolītais īpašums kalpošot privātām vajadzībām kā lauku māja, tāpēc pašvaldība jau salūkojusi dzīvokļus līdzšinējiem muižas iedzīvotājiem. Izsolē iegūto naudu pagasts plāno ieguldīt sporta halles būvniecībā.
Latvijā vienīgo vēl apdzīvoto Kurzemes bīskapijas jeb Ēdoles pili ceturtajā izsolē par 1,15 miljoniem latu iegādājusies SIA «Ēdoles pils», kas pieder uzņēmējam Ivo Zonnem. Diemžēl ar viņu man neizdevās sazināties. Internetā vien uzzināms, ka miljonāru sarakstos iekļautajam Ivo Zonnem pieder nekustamo īpašumu uzņēmums «Latvijas nami» un šā gada maijā «Baltic Screen» pētījumā viņš atzīts par otru vērtīgāko zemesgabalu īpašnieku Latvijā. Viņš ir arī basketbola kluba «Barons» prezidents. Ar otru pils līdzīpašnieku Kasparu Viškintu sazinājos. Viņš teica, ka turpmākos pāris gadus Ēdoles pilī gan nekas būtisks nemainīšoties, pēc tam tā varētu būt reprezentācijas objekts, kur ik pa brīdim pašiem atbraukt un atpūsties. Pilī viesnīca neesot plānota, senā pils daļa būšot pieejama sabiedrībai, jaunā – ar iekšējo pagalmu – būs privāta. Pils neesot pirkta naudas pelnīšanai.
Ne jau par vienu latu
Būt par pils īpašnieku ir ne vien prestiži, bet arī atbildīgi – ēku atjaunošanā, uzturēšanā jāiegulda prāvas naudas summas. Tāpēc, iegādājoties šādus īpašumus, jādomā, kā gūt papildienākumus. Naudu var pelnīt dažādi – sniedzot tūrisma pakalpojumus, izīrējot telpas, iekārtojot viesnīcas, organizējot ekskursijas… Šāds paraugs ir Bīriņu pils. Līdzīgi darbojas arī Dikļu pils, to privatizēja jau deviņdesmitajos gados, tai bija četri īpašnieki, pēc tam ieguva īpašumā akciju sabiedrība «Dikļu pils». Pašreiz vienīgais «Dikļu pils» akcionārs – uzņēmējs Egons Mednis. Dikļu pilī iekārtota četru zvaigžņu viesnīca ar 30 istabām, banketu zāles, restorāns, pirts komplekss. Pirms dažiem mēnešiem uzsākta klēts restaurācija.
Kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanai Kultūras ministrija cenšas rast finansējumu no Eiropas Savienības līdzekļiem, taču plānotā summa līdz 2013. gadam ir tikai kādi 20 miljoni latu. Ar to pietiktu vien kādiem trim objektiem… Lai tiktu pie Eiropas Savienības līdzekļiem, jāraksta projekti. Panākumi lielā mērā ir atkarīgi no īpašnieku uzņēmības, centības un izdomas.
Pirms vairākiem gadiem vēlmi apsaimniekot Ēdoles pili izteica uzņēmējs Valentīns Kokalis. Viņš vēlējās iegādāties pili par… vienu latu. Nez, vai viņš toreiz ironizēja vai sprieda nopietni, taču šādu objektu nopirkt par miljonu un vēl tās atjaunošanā ieguldīt vismaz kādus piecus miljonus… šķiet neprātīgi.
Kā pilis mēdz novērtēt? SIA «Eiroeksperts» valdes priekšsēdētājs Artūrs Žuromskis: – Tās var vērtēt pēc trim metodēm – pēc ieņēmuma metodes (cik daudz naudas dos pilī izveidotais bizness), pēc izmantošanas metodes (cik izmaksātu, ja uzbūvētu līdzvērtīgu celtni vai tieši tādu pašu, piemēram, Ēdoles pils maksātu 2,5 miljonus), pēc datu salīdzināšanas metodes. Ēdoles pili vērtēja pēc otrās un trešās metodes, salīdzinot ar līdzvērtīgiem īpašumiem Vācijā, Itālijā, Horvātijā, Austrijā… Artūrs Žuromskis spriež, ka Ēdoles pili varētu izmantot kā ekskluzīvu dzimtas māju dzīvošanai, nevis pelnīšanai.
Rūķīšu ozols kritis…
Ēdoles pagasta padome 1992. gadā pili nodeva pašvaldībai un SIA «Ēdoles pils» strādāja ekonomiski normāli līdz brīdim, kad tā pērn bankrotēja. Kāpēc tas tā notika? Pēdējā SIA «Ēdoles pils» valdes priekšsēdētāja Austra Lūciņa pastāstīja, ka SIA pils vajadzībām esot aizņēmusies lielas naudas summas. Beidzies naudas aizdevumu līgumu termiņš, naudas neatdošanas gadījumā būtu bijis jāmaksā pamatīgi soda procenti. Tāpēc SIA «Ēdoles pils» izpilddirektors ierosinājis izsludināt maksātnespēju. Tās bilancē uzņemto inventāru izpārdeva, lai segtu kārtējos rēķinus un izmaksātu algas darbiniekiem. Tagad pils esot tukša – bez mēbelēm, bez lustrām, bet ekskursantiem pieejama (esot gids, kura vadībā pili var apskatīt). Bijusī Ēdoles pils pārvaldniece, nupat demisionējusī Ēdoles pagasta padomes deputāte Iveta Roga stāsta: – Pils strādāja normāli, gadā bija ap trīspadsmit četrpadsmit tūkstoši apmeklētāju, notika koncerti, izstādes, banketi, kāzas… Viesnīcā varēja izguldināt ap simts viesu. Sezonā vismaz trīsdesmit vietējos iedzīvotājus nodrošinājām ar darbu. Varējām taču dzīvot, bet ar Ēdoles pagasta padomes priekšsēdētāja nomaiņu daudz kas kļuva citādi. Netika parakstīts pils apsaimniekošanas līgums starp SIA «Ēdoles pils» un pašvaldību, bija skaidrs, ka priekšsēdētājs grib pili pārdot. SIA darbiniekus atlaida, un viss aizgāja uz grunti. Ļoti žēl, mēs taču bijām ieguldījuši ne vien līdzekļus, bet arī savu izdomu, enerģiju.
Inga Roga skaidro, ka no mandāta atteikusies ētisku apsvērumu dēļ, neesot vēlējusies strādāt padomē, kurā gandrīz visu nosakot priekšsēdētājs Mūrnieks.
Varbūt tas ir zīmīgi – dažas dienas pirms ceturtās izsoles kritis ap 800 gadu vecais teiksmām vītais Rūķīšu ozols… Viena no leģendām vēstī – ja ozols lūzīs, pils nogrims.
Ēdoles pagasta padomes priekšsēdētājs Vilnis Mūrnieks uzsver, ka pils attīstībai nepieciešami milzu līdzekļi, tāpēc nolemts to pārdot. Par izsoli viņš teic: – Gaidām, kad trīsdesmit darbdienu laikā mums pārskaitīs naudu, un tad slēgsim pārdošanas līgumu un dokumentus nosūtīsim VKPAI.
Vai valsts izmantos Ēdoles pils pirmpirkuma tiesības? Šādas tiesības valstij ir.