Ir krieviem tāds populārs teiciens... Un tomēr — mīl vai nemīl? Un, ja mīl, tad kāpēc sit? Te der paturēt prātā: jo tuvāks mums ir kāds cilvēks, jo lielāka iespēja, ka mēs viņu ne tikai nesapratīsim, bet arī pārpratīsim.
«<i>Bjot — značit ļjubit</i>»*
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Slāvu jeb, precīzāk, krievu dvēsele nav tikai šņabja glāzītē un skaļos laulāto strīdos šaurās virtuvēs, tā ir meklējama gadu simtiem dziedātās smeldzīgās romancēs par mīlestību. Izcilā dzejā. Neaizmirstamos garadarbos.
Smalkās stīgas
Rakstīt par krievu dvēseli, kur nu vēl par viņu — domāju, blakus Latvijai esošās valsts, kā arī šeit dzīvojošo sieviešu un vīriešu — savstarpējam attiecībām, ir gandrīz vai neiespējamā misija. Un tomēr neizprotamais slāviskās dvēseles vilinājums ir pārāk spēcīgs, lai necenstos ielūkoties šajā mijkrēslī. Krēslā, kur slēpjas nevis skaļa mīlestība kā dienvidniekiem vai izsmalcinātas lietiņas kā frančiem, bet, iespējams, kaut kas pārāk baisi patiess, gandrīz vai dēmonisks savā īstumā. Neviļus jādomā par lietām, kam, šķiet, nav nekāda sakara ar dzīves īstenību... Nu, nav tā nekāda te amo, iedod bučiņu vai I love you honey!
«Gan ienīstam, gan mīlam mēs nejaušības pēc, neko neziedojot ne niknumam, ne mīlestībai, un dvēselē valda kaut kāds slēpts aukstums, tajā brīdī, kad asinīs vārās uguns.»
Tā teicis izcilais krievu 19. gadsimta rakstnieks Mihails Ļermontovs, aprakstot to, ko domājis vīrietis par savam jūtam pret sievieti. Neviens, manuprāt, nav tik skaudri trāpīgi pateicis par mīlestības pretrunīgumu kā šis ģēnijs. Protams, tulkojums nevar atspoguļot to patiesību, kas ielikta šajos vārdos, taču jēgu gan noprast var. Turklāt pateikts mūsdienīgi. Un par krieviem.
Lai arī Ļermontovs sievietes raksturojis kā iedvesmas, vīrišķības un laimes avotu, viņš virtuozi atklājis vīrieša egoismu un izvēlīgumu. Varbūt krievu dvēsele ir tik neizprotama tāpēc, ka cilvēki, arī ikdienā, ielūkojas krietni par dziļu lietu būtībā? Arī attiecībās un mīlestībā.
Mēdz teikt, ka tas, kas mūs apbūris bērnībā vai pusaudžu gados, zināmā mēra veido visu turpmāko dzīvi. Man patika un arī tagad patīk Ļermontova «Mūsu laika varonis» («Geroj našego vremeņi»). Var jau būt, ka krievu dvēsele labāk atklājas citos viņu kultūras šedevros vai izcilās kinofilmās. Tomēr man patīk tieši šī grāmata, jo ļoti izsmalcināta veidā daudz pasaka par krievu cilvēku savstarpējām attiecībām. Par tādām attiecībām, pēc kurām ilgojas jebkura sirds. Par tādām, kuras ir dzejas un romanču vērtas.
Neviens cits tik labi neatklāj krievu (un ne tikai krievu) sieviešu un vīriešu dvēseles spēles kā Ļermontova «Mūsu laika varonis» Pečorins ar visām viņa dīvainajām mīlestībām. Tāpēc, lai nejauši kādu neaizvainotu, jo, protams, viss, ko domāju par kādu neizpētītu un neizpētāmu smalku lietu, var būt maldi, neteikšu krievs, bet teikšu Pečorins.
Lāga draņķis
Gudri prāti jau pamanījušies minēto Ļermontova garadarbu nosaukt par pirmo sociāli psiholoģisko romānu krievu literatūras šedevru klāstā. Tāpēc var droši apgalvot, ka šī grāmata ir izmantojama gadījumā, ja esi nolēmis vai nolēmusi iemīlēties krievu tautības cilvēkā. Pat tad, ja tas jau ir noticis vai nekad nenotiks, ir vērts izlasīt! Izlasi, tā sakot, un padomā — vai tev to visu vajag? Protams, mūsdienu mīlestība citos daiļdarbos jau ir sastopama modernizētākā, taču nebūt ne vienkāršotā variantā. Šķiet, ka šodienas krievu mīlestībai trūkst tās skaistās romantisma vinjetes, bet tas ir tikai līdz brīdim, kamēr kāds no viņiem tev atver savu dvēseli. Taču tad — piesargies! V tihom omuķe čerķi vodjatsa...
Pečorins ir gan lāga draņķis, kurš mulsina sieviešu sirdis, lai izklaidētos, gan arī nelaimīgs vīrietis ar dēmoniski dziļu spēju mīlēt. Manuprāt, īsts krievs! Riktīgais slāvs, kurš arī pats savu dvēseli īsti neizprot. Tā vien gribas novilkt kā drebelīgai vecai tantiņai: «Jā, jā, tādi vispār visi vīrieši ir! Ne jau krievi vien.»
Krieviešu tipi
«Mūsu laika varonī» sastopam trīs sievietes: mežonīgo čerkesu meiteni Bellu, koķeto, maķenīt aprobežoto kņazieni Mēriju un lāga dvēseli Pečorina draudzeni — jau precēto Vareņku. Sievietes principā tādas pašas vien ir arī mūsdienās. Vīrieši arī. Nu, varbūt vienīgi mazāk novērojams kavalieru smalkums un jaukās manieres.
Taču ķibeles tās pašas. Bella, kad beidzot iemīlējusi lāga draņķi, aiziet bojā (ar Kaukāza tautām krieviem vienmēr gājis interesanti...). Bellu nodur kāds savas tautas pārstāvis. Nē, viņas mīļotais viņu nesita. Vienkārši — viņam atradās citas interesantākas nodarbes. Kaut kas aizraujošāks par mīlestību.
Lai ko jums kādreiz teiktu krievs, neticiet, ja viņš saka, ka mīlestībai cilvēka dzīvē ir maza nozīme. Mīlestības dēļ krievi var zaudēt galvu, skriet uz pasaules malu pakaļ savai mīļotajai, bet, kad viss beidzas, kad nav nekādu emociju, tad gan attiecībās ar sievieti iestājas Lielais un Pamatīgais Žanis. Tāda finita la commedia, ka maz neliekas! Tā iet visām, kurām palaimējas iemīlēties vīrieša gabalā, kurš pats nesaprot, ko grib. Ļermontova romānā augstdzimusī Mērija cieš, protams, arī precētā Varvara ir nelaimīga. Cieš visas.
«— Saki man, — beidzot nočukstēja viņa, — tevi ļoti uzjautrina manis mocīšana? Man vajadzētu tevi ienīst. Kopš mēs pazīstam viens otru, tu man neko, izņemot ciešanas, neesi devis...
Viņas balss ietrīcējās, viņa noliecās man tuvāk un noguldīja savu galvu man uz krūtīm. «Varbūt,» nodomāju es, «tieši tāpēc tu arī mani mīli: prieki piemirstas, bet skumjas nekad...»»
Liesmas un ledus
Pečorins pieder pie tiem vīriešiem, kuri mīl gan sevi, gan citus. Taču viņš pieder arī pie tiem, kas visu mūžu meklē tādu sievieti, kura pilnībā pārņemtu viņa bagāto, īpašo un neparasto dvēseli. Taču atbilstoša — īstā un vienīgā — sieviete neatrodas. Reālajā dzīvē gan parasti atrodas, ja vien vīrietis nav galīgais... piemēram, alkonauts. Lai gan arī tad krievu sievietes ir ļoti līdzjūtīgas un sirsnīgas. Tik ļoti, ka arī posļedņaja svoloč var cerēt uz kādu siltu stūrīti, ko ierādīs lāga dvēsele. Tāda sieva dzēronītim i pudeli atņems, i ragus aplauzīs, i sakops un pabaros. Ar vidusmēra krieviņu īsts krievu bābietis tiek galā itin viegli. Trakumi sākas tad, ja visam pa vidu ir pamatīga ļubov.Tad sievietei var nākties ciest tik ļoti, ka fiziska iespaidošana liekas tīrais nieks, salīdzinot ar tām mokām, kad mīlošai dvēselei nākas piedzīvot aukstu vienaldzību, kas var iestāties pēc vētrainas kaisles.
«Mežones mīlestība ne ar ko nav labāka par augstdzimušas preilenes jūtām; vienas vienkāršība un prastums apnīk tieši tāpat kā otras koķetums...»
Un vīrietim kļūst garlaicīgi. Un skumji. Vienam ātrāk, otram krietni vēlāk, bet iestājas tādas dvēseles mokas, ka duša gorit i duša tomitsja. Kāpēc — to viens krievu vīrietis nemaz nevar pateikt. Vienkārši tāda ir viņa dvēsele. Viņš pie tā nemaz nav vainīgs.
«Biju iemīlējies augstākās sabiedrības dāmās, un viņas mīlēja mani. Taču viņu mīlestība tikai kairināja manu iztēli un mīlestību pašam pret sevi, lai gan sirds tajā pašā laikā palika tukša. Tad es sāku mācīties, bet arī zinātnes man apnika. Es ieraudzīju, ka ne slava, ne laime no tām nav atkarīga. Tāpēc paši laimīgākie ļaudis ir prasti un neizglītoti. Laime ir atkarīga tikai no veiksmes. Tikai jābūt veiklam, lai to iegūtu. Tad man palika patiešām garlaicīgi.»
Tā garlaicība jau nerodas tāpēc, ka Pečoriniem nepatiktu būt mīlētiem vai slaveniem. Vienkārši viens vīrieša cilvēks ņem un moka sevi ar domām par sevi pašu. Arī krievu sievietes, starp citu, savu dzīvi padara smagu, jo nemitīgi gruzījas un prāto par attiecībām; pārrunā tās ar draudzenēm, žēlojas savai mātei un pat vīrenei. Un tā abi labi — abas ābola pusītes nereti salaiž visu dēlī. Nu, vai jūtat, ka te vairs tikai viens solis līdz runām par bjot — značit ļjubit?
Garlaicība taču sevī ietver arī neinteresēšanos par mīļoto... Tāpēc sieviete, nabaga sirsnīgā, dvēseliskā būtne, gatava labāk pieņemt, lai pret viņu paceļ roku... (Vardarbībai pret sievieti gan nav nacionalitātes!!!). Ja jau izmisums ir tik liels, tak labāk lai sit, lai tikai nav vienaldzīgs! Un vēl — ja kultūrā ir bijis spēcīgi izteikts patriarhāts ar visām sievietes pakļaušanas iezīmēm, tad skaidrs, ka sitīs... Krievijas dienvidos dzīvojošajiem kazakiem pat bijusi tradīcija, ka ikvienā mājā pie sienas karājusies pletne. Kārtīgs kazaks jau sievu nesit — Die's pasarg! Taču sievišķim vienmēr jāzina, kas mājā īstais saimnieks...
Cīņā ar garlaicību
Un ko viens vīrietis dara, ja viņam ir garlaicīgi? Jā, jā... dzer, iet uz pirti, dodas zvejot un medīt mežonīgās migrējošās mežacūkas. Pa pjaņiem iekuļas baisākajos piedzīvojumos, piemēram, Maskavas vietā pamostas Pēterburgā, gluži kā mākslas filmā «Likteņa ironija jeb Vieglu garu!». Dažreiz garlaikotais vīrietis kaut ko arī uzmeistaro, piemēram, apkaļ blusu kā leģendārais Ļevša (amatnieks Kreilis) vai vienkārši kļūst par ģeniālu izgudrotāju.
Krieva plašā dvēsele meklē, kur izpaust savu plašumu un vienreizējo skaistumu. Nereti gadās, ka tikmēr nabaga krievu sieviete spiesta samierināties — ja nu ne ar briesmīgam ciešanām, tad ar pamatīgām neērtībām gan — un kaut kā organizēt dzīvi, lai māja būtu, kā krievi mēdz teikt, polnaja čaša. Kamēr vīrišķis nododas dvēseliskiem meklējumiem, kādam taču mājās jādzīvo! Un krievu sievietes ir tik ārkārtīgi vitālas...
* Sit, tātad mīl — krievu val.