Nervu sistēmas mīklainās slimības ļaudis nomoka jau gadsimtiem ilgi. Cilvēki nezināja, ka šīm šūnām piemīt aizsardzības spējas…
Mīklainās slimības
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Neironu bojāeja
Kaut gan smadzenes ir tikai aptuveni 2% no cilvēka svara, Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) profesore Ināra Logina uzsver, ka nervu sistēma ir viena no koordinējošām, kas nodrošina organisma vienotību, realizē domāšanu un citas saprāta funkcijas. To veido centrālā un perifērā nervu sistēma, kā arī refleksu loks.
Lai smadzeņu šūnas funkcionētu bez aizķeršanās, to energoapgādi veic glikoze. Organisms to nevar uzkrāt, tādēļ smadzenes ir atkarīgas tikai no tā glikozes daudzuma, kas cirkulē asinīs. Smadzenes patērē vidēji 20–25% cilvēka ieelpotā skābekļa.
Nervu šūnu nāve var būt saistīta arī ar citām slimībām vai traumām. Īpaši tas raksturīgs išēmiskajam insultam.
Tomēr ne vienmēr saprāta balstīto procesu traucējumi beidzas ar plānprātību. Tā var būt arī labdabīga aizmāršība. Smadzeņu darbību var aktivizēt pat tik vienkārša nodarbe kā dienas darbu pārcilāšana atmiņā vakaros.
Demence nav tikai vecumā
Cilvēku garīgo veselību veicina smadzeņu treniņš, fiziskās aktivitātes, sirds un asinsrites sistēmas stimulēšana.
Demence jeb plānprātība ierobežo cilvēka ikdienas aktivitātes, pavājina intelektuālās funkcijas un ietekmē arī apkārtējo ļaužu dzīves kvalitāti. Tā ir visu prasmju — atmiņas, domāšanas, valodas, spriešanas spēju — krasa pasliktināšanās, salīdzinot ar iepriekšējo līmeni.
Maldīgs ir uzskats, ka šī problēma attiecināma tikai uz ļoti veciem cilvēkiem. Lai gan bieži šī patoloģija lielai daļai ir tikai mūža otrajā pusē, dažādas smadzeņu audu izmaiņas ārsti nereti novēro jau pēc 40 gadiem.
Agrīnus demences simptomus ne vienmēr pamana laikus, taču tad vēl, novēršot slimības provocējošos faktorus, visu var vērst par labu.
Nervu šūnu bojājumu riska faktori ir vīrišķīgā hormona testosterona līmeņa svārstības, iedzimtība, nepietiekamas fiziskās aktivitātes, sociālā vide, neveselīgs uzturs.
Alcheimera slimība
Klīniskās universitātes slimnīcas «Gaiļezers» neiroloģe Ieva Paegle mierina, ka nervu sistēmas un smadzeņu slimības var diagnosticēt agrīni, paredzēt izmaiņas pat šķietami veselam cilvēkam, kuram vēl nav nekādu sūdzību.
Veicot magnētiskās rezonanses izmeklējumu, jau 10 gadus pirms izmaiņu sākšanās tās var paredzēt un laikus veikt profilaktiskus pasākumus atbilstoši šūnu nekrotiskajam procesam. Par to brīdina izmaiņas asinsrites, endokrīnajā un citās sistēmās.
Palīdzēt jau slimam un vecam cilvēkam var ļoti nedaudz vai nemaz, savukārt 35–40 gados slimību var pārtvert laikus.
Alcheimera slimība ir visizplatītākais cēlonis, kas rada demenci. Pacienti bieži sūdzas, ka vairs nepazīst kādreiz zināmos cilvēkus. Sūdzības pakāpeniski pastiprinās, un cilvēks zaudē spēju loģiski domāt, secināt, izvērtēt. Pāris gados Alcheimera slimnieks kļūst atkarīgs no citiem cilvēkiem, viņam nepieciešama aprūpe, jo, slimībai progresējot, vairs nespēj pats apģērbties, staigāt, paēst.
Parkinsona slimība
Cita neirodeģeneratīva kaite, kas bojā galvas smadzenes, ir Parkinsona slimība. Zināms, ka tā bijusi Ādolfam Hitleram, Salvadoram Dalī, Mao Dze Dunam, Ronaldam Reiganam un citiem.
RSU Neiroloģijas klīnikas vadītājs profesors Andrejs Millers nopūšas, ka no Parkinsona slimības pilnīgi izārstēt nav iespējams.
Galvenais slimības riska faktors ir vecums — ar to sirgst galvenokārt pēc 60 gadiem, lai gan reizēm tā skar 30–40 gadu vecus cilvēkus. Zinātnieki spriež, ka to, visdrīzāk, nosaka iedzimtība.
Parkinsona slimība biežāk ir vīriešiem nekā sievietēm, turklāt risku paaugstina kontakts ar pesticīdiem un toksīniem, piemēram, tvana gāzi.
Pēc šūnu bojāejas cilvēka organismā rodas dopamīna deficīts — tā ir ķīmiska viela smadzenēs, kas nosaka spēju koncentrēties un laimes izjūtu. Slimības simptomi izpaužas, ja bojā gājis vairāk nekā 50% šūnu, atsevišķos gadījumos — pat līdz 70%.
Rada medikamentus
Organiskās sintēzes institūta laboratorijas vadītājs doktors Valerjans Kauss skaidro, ka visi neironu, organisma dzīvības un atmiršanas procesi ir ķīmiskās reakcijas. Tāpēc, izstrādājot medikamentus, farmakoloģiskais mērķis var būt jebkurš slimības simptoms. Parasti izvēlas to, kas visvairāk kaitē cilvēkam konkrētas slimības gadījumā.
Bieži lietojamā kombinētā terapija vienlaicīgi cīnās ar vairākiem simptomiem, taču cilvēka smadzenēm ir spēcīga dabiska aizsardzības barjera pret dažādu ķīmisko vielu iejaukšanos.
Jaunu preparātu izstrādāšanai nepieciešami apmēram 10–14 gadi, jo pieaug kvalitātes un medikamentu drošības kritēriji.
Diemžēl liela daļa farmakoloģiskās industrijas uzņēmumu pievēršas medikamentu radīšanai slimībām ar plašu nēsātāju loku, lai gan pasaulē ir daudz bīstamu, ātri progresējošu slimību, ar kurām slimo maz cilvēku.