Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/15/9336280t1h2c53.jpg)
Mans brauciens uz Spāniju sākās kādā marta vakarā viesistabā uz grīdas – pie izklātas kartes, ar portatīvo datoru un aviobiļešu rezervāciju internetā. Un ar cēliem mērķiem visu izdomāt un saprātīgi saplānot vēlāk, jo laika vēl ir tik daudz – izlidošana taču tikai jūlija sākumā.
9. jūlija rītā, ap pulksten septiņiem braucot uz lidostu, joprojām vienīgais ieplānotais un skaidrais fakts bija – ielidojam Madridē, atpakaļ izlidojam no Barselonas. Tam visam pa vidu – 10 dienas. Kolosāli. Kā vēlāk izrādījās, šis ir vispareizākais veids kā braukt uz Spāniju. Nesaspringstot ne par ko. Un, lūk, kāpēc.
Naktsmājas
Jebkura civilizēta cilvēka pirmā doma, esot svešā vietā (un, starp citu, ne tikai svešā), visdrīzāk ir – kad es būšu noguris, kur varēšu pagulēt? Ja tu brauc uz Spāniju vasarā, par to vispār nav vērts uztraukties. No visām nedaudzajām lietām, kas man bija līdzi, vienīgā, kuru ne reizi nenācās izmantot, bija džemperis. Samērā loģiski, ja gaisa temperatūra svārstās vidēji starp +40 un +25 grādiem.
Pirmkārt, Spānijā ir ārkārtīgi attīstīta hosteļu un kempingu sistēma. Otrkārt, izmantojot ceļvedi «Lonely Planet» (ļoti iesaku iegādāties!), jebkurā daudzmaz vērā ņemamā pilsētā – plus mīnus centrā – atradīsiet vairāku kvartālu lielu teritoriju, kurā katra otrā vai trešā ēka būs vai nu ģimenes pansija (īpaši raksturīgi Andalūzijai, Spānijas dienvidu galam), vai jauniešu hostelis ar visām ērtībām. Tas, protams, nav salīdzināms ar pieczvaigžņu viesnīcas luksusa numuriņiem, bet vienmēr nes līdzi zināmu daļu jautrības. Var gadīties, ka hosteļa īpašnieks no sava dzīvokļa iznes un tev aizdod ventilatoru, jo tieši šodien labo kondicionētāju, vai arī tu ar draugiem nokļūsti četrvietīgā (mēs braucām četratā) istabiņā, kuras platība ir tieši deviņi kvadrātmetri. Un vēl tajā ir divas divstāvu gultas, un četriem cilvēkiem vienlaicīgi istabiņā nav iespējams ieiet, ja vien trīs no tiem neatrodas gultā. Tajā pašā laikā tev ir visas iespējas nokļūt spāņu ģimenes mājā ar iekšpagalmu, kurā ir strūklaka, pie kuras vari pēcpusdienā laiski malkot vēsu dzērienu. Tas viss svārstās robežās no 10 līdz 20 eiro par nakti. Runājot par kempingiem – arī tie ir visur. Gan pilsētā, gan piepilsētās. Var ņemt līdzi telti vai arī par simbolisku samaksu iznomāt turpat uz vietas. Un visos kempingos – baseini.
Uzturs
Nākamā svarīgākā vajadzība jebkurai dzīvai būtnei jau no aizvēsturiskiem laikiem – apmierināt izsalkumu! Un lūk! Mans pirmais komentārs pārsvarā domāts sieviešu kārtas pārstāvēm. Spānija pati par sevi ir viena no lieliskākajām dabiskajām diētām, ar kādu man ir nācies sastapties. Galvenais tās parametrs – ēst negribas. Ja nu vienīgi kaut ko svaigu un sulīgu (faktiski tas nozīmē – veselīgu). Karstums, daudz ūdens (katrā pilsētā ik pēc pāris kvartāliem ir dzeramā ūdens krāns, līdzīgi kā Rīgā pie Rātsnama) un DAUDZ augļu, ko par niecīgu vai vēl niecīgāku (kaulējoties) cenu var nopirkt tirgū. Ja tev garšo apelsīni – daudzviet tos var vienkārši noplūkt. Apelsīni, kā zināms, aug kokos. Un koki ir visapkārt. Otrs komentārs domāts visiem. Picas, lazanjas utt. meklējiet krodziņos uz ielu stūriem. Bet vienas no labākajām brokastīm manā mūžā ir un paliek nedēļas garumā no rīta laiski piecelties, aiziet līdz tuvākajam pārtikas veikalam, savākt sev iepatikušos produktu komplektu, aiziet līdz centrālajam laukumam vai parkam, atlaisties paēnā un kādu stundu vai ilgāk nesteidzīgi brokastot tādu pašu dīkdieņu vidū. Un te nu mēs nonākam pie vēl kāda ļoti būtiska Spānijas parametra.
Dīkdienība, vārdā siesta
Ļoti vienkāršoti runājot – oficiālais laiskošanās periods. Siesta sākas ap divpadsmitiem, vieniem dienā. Tas ir brīdis, kad vidusmēra latvietim pāriet vēlēšanās aktīvi strādāt. Kādreiz, ekspadomju laikā, tas saucās – pusdienlaiks. Un ilga no stundas līdz pat divām – atkarībā no ieņemamā amata. Spānijā siesta ilgst līdz sešiem, septiņiem vakarā. Jebkuram. Neatkarīgi no ieņemamā amata. Šajā laikā pārsvarā nestrādā neviens un nekas, izņemot lielveikalus, daļu kafejnīcu un tūrisma objektus. Oficiālais iemesls – karstums. Praktiskais – domāju, ka tā tik un tā ir dienvidniekiem tik raksturīgā tendence nekur neskriet un izvairīties no stresa «a la» padomāsim vēlāk. Savukārt vēlās pēcpusdienas jeb fiestas ir domātas tam, lai atpūstos un uzņemtu spēkus jaunai dienai. Kad tad spāņi strādā – tas man joprojām nav skaidrs. Un man ir pamatotas aizdomas, ka viņi to dara samērā reti un neregulāri. Iespējams, ka tas arī padara Spāniju par ideālu vietu, uz kuru jābrauc atpūsties. Kur tad vēl citur, ja ne zemē, kur reālais darbalaiks ilgst vien nieka četras stundas?!
Transports
Ļoti ērts. Autobusi, vietējie avioreisi, ātrvilcieni. Ir gan viena nianse – ar stopošanu ir švaki. Mēs mēģinājām, mums nesanāca. Šoferi ir ļoti laipni, gandrīz katrs uzskata par savu pienākumu pamāt šosejas malā stāvošajiem dīvaiņiem ar mugursomām – sākot no autobusu vadītājiem un beidzot ar meksikāņu kino cienīga izskata busiņiem, kuru kravas nodalījumos pārvadā vistas. Divpadsmit stundu laikā mums neizdevās apstādināt nevienu. Līdz ar to apmēram desmitos vakarā nolēmām mest mieru, veicām īso pārgājienu kalnā starp divām šosejām un pārlaidām absolūti fantastisku nakti pļaviņā – uz zemē noklātiem guļammaisiem un skatoties zvaigznēs. Ja godīgi – labāk nekā jebkurā kempingā.
Tas, kas paliek pāri
Un nu lietas, ko iesaku izdarīt Spānijā. Aizbrauc uz Andalūzijas vēsturisko mauru daļu (Granādu, piemēram). Aizej uz Alhambras cietokšņa dārziem. Un tad sapratīsi, ka tu taču būtu varējusi piedzimt par mauru valdnieka atvasi un dzīvot praktiski paradīzē!
Nepaslinko un iepazīsties ar kādu no vietējiem. Aizejiet uz flamenko krodziņu, kuru viņš pats labprāt apmeklē. Pat ja neesi šī mūzikas stila cienītāja, redzēt, kā pāris septiņdesmitgadīgu spāņu senjoru sacenšas šā žanra dejošanā vai dziedāšanā, ir vērts. Un šarmantākais tajā visā ir tas, ka šie kungi savā ikdienas dzīvē visdrīzāk ir skolotāji vai varbūt advokāti, vai vienkārši strādnieki. Flamenko spāņiem ir tas pats, kas latviešiem tautas dejas vai dziesmas. To prot visi.
Meitenes, iegādājieties vismaz vienu habanico jeb vēdekli. Ticiet man, nekādi minisvārciņi, augstpapēžu kurpes vai superkuplinošā skropstu tuša nepadara sievieti tik sievišķīgu, cik tāds vēdeklis. Un pavērojiet, kā ar to apietas pašas spānietes, – tik daudz flirta iespēju... Starp citu, viens no populārākajiem un biežāk dzirdamajiem spāņu komplimentiem skan: Tev ir skaists vēdeklis. Turklāt – ļoti praktiski un klimatam atbilstoši.
Vēlā vakarā pastaigā pa pilsētas parkiem un laukumiem – ir ļoti liela iespēja uzdurties vietām, kurās cilvēki dejo lielisku Argentīnas tango. Latvijā tādu ieraudzīsiet tikai kādās sacensībās vai, labākajā gadījumā, Marijas Naumovas izpildījumā «Dejo ar zvaigzni» ierakstos.
Nesamulsti, ja viesmīlis jautā, no kurienes esi ieradusies, un, uzzinot, ka no Latvijas, sāk vaicāt, kā klājas tam jūsu futbolistam Paharam vai kaut ko tamlīdzīgu. Viens no spāņu neiztrūkstošiem ikrīta ziņu sižetiem ir reportāža no Madrides «Real» komandas treniņa.
Svētdienas rītā iegriezies vietējā baznīcā. Visticamāk, pirmajā brīdī tevi pārņems sajūta, ka esi nokļuvusi filmas «Krusttēvs» filmēšanas laukumā – vīrieši melnos uzvalkos, sievietes baltās kleitās, ar bērniem, ar bērnu ratiņiem. Nē, tas ir parasts svētdienas dievkalpojums katoliskajā Spānijā.
Pievērs uzmanību zemei, pa kuru staigā. Arī publiskajās tualetēs, veikalos utt. Lielākoties visur ir marmora grīdas. Pat laukumi pilsētu centros ir noklāti ar marmora plāksnēm. Tas ļauj uzskatāmi saprast luksusa relativitāti – Spānijā marmors ir viens no lētākajiem pieejamajiem celtniecības materiāliem un turklāt – patīkami vēss.
Iebrien kādā no neskaitāmajām strūklakām.
Līdzi ņem šortus, pāris krekliņu, vienas bikses un varbūt vienu kleitu. Vairāk kā vienu dienu neko no tā tāpat nevarēsi uzvilkt, bet jebkurš tikko izskalots/izmazgāts apģērba gabals pāris stundu laikā būs izžuvis un atkal velkams.
Pasēdi parkā un pabaro putnus – no pieciem divi būs parastie baložveidīgie, bet kādi trīs – spilgti zaļi vai sarkani papagaiļi.