Austrumu princis Kalafs

"Glorija mums ir cienījama kā Anglijas karaliene, Kalafs tai suņu hierarhijā ir šestjorka, bet kaķītis vārdā Pipars mums vispār ir just king..." tā par saviem četrkājainajiem draugiem smaidot stāsta Radio SWH prezidents komponists Zigmars Liepiņš.

Smagas pārrunas

Pie sava pirmā zelta retrīvera Zigmars Liepiņš un viņa kundze Mirdza Zīvere nonāca nejauši: dzīve saveda kopā ar kādu amerikānieti, kas iestāstīja, ka Latvijā noteikti vajag attīstīt tādu šķirni kā zelta retrīvers. Tas bija 1996. gadā. "Viņa mūs pielauza. Suns bija smuks, šķirne maz redzēta, un mēs paņēmām. Viņš atceļoja no Kanzasas, ar visiem papīriem un sešpadsmit vārdiem, kurus es nemūžam neiemācīšos. Bet mēs nosaucām par Gloriju," stāsta Zigmars un piebilst, ka par sunīti tolaik samaksājuši tūkstoti dolāru.

Pēc četriem gadiem komponists Operā iestudēja "No rozes uz asinīm", kur liela loma bija tenoram Kārlim Zariņam. Ģimeņu līmenī viņiem bija ļoti labas attiecības, tāpēc, kad Zariņa kucītei sadzima bērni, viņš aicināja Zigmaru ar ģimeni ciemos – tā teikt, paskatīties uz desmit zelta retrīverīšiem. "Mūsu plānos nebija iegādāties vēl vienu suni," stāsta Liepiņš un atceras, ka, ieejot Zariņu dzīvoklī, sapratis, ka neaizies prom tāpat vien. "Kad tādus ieraugi, esi gatavs savākt visus desmit uzreiz... Pēc ciemošanās mums bija šausmīgi smagas pārrunas. Mūsu ģimene visu laiku sadzīvojusi mierīgi, bet tas emocionālais stāvoklis, kad bija jāizšķiras par otru sunīti, bija kritiskākais visā kopdzīves laikā. Protams, bērni to spēli uzvarēja un tika paņemts suns vārdā Kalafs. Tas ir austrumu princis Turandotā. Zariņš visus kucēnus bija nosaucis operas varoņu vārdos."

Laukos ir labi

Zigmaru Liepiņu ārkārtīgi pārsteidza publikācija Neatkarīgajā, no kuras viņš uzzināja par aktiera Daiņa Porganta sunīša Džespera – viņš ir Kalafa tēvs – nešpetno raksturu: ka gatavs pārgrauzt rīkli ikvienam, kas ienāk pa vārtiņiem. "Tas nav iedomājams! Mūsu sunītis ir pats maiguma iemiesojums, eņģelis zemes virsū! Nekad nevienam nav iekodis. Viņš var stundu sēdēt un skatīties tev acīs, un ir tāda sajūta, ka viņam nekas cits pasaulē nav vajadzīgs."

Jau piekto gadu Kalafs, par viņu četrus gadus vecākā Glorija un vēl arī 10 gadus vecais runčuks Pipars (divu Latvijas čempionu dēls, meinkūna un persiešu krustojums) dzīvo Zigmara un Mirdzas lauku mājā, starp Roju un Kolku. Darbdienās viņus pieskata kaimiņi, bet īstie saimnieki dzīvnieciņus aplaimo brīvdienās. "Viņi dzīvo ārā, arī visu ziemu, retrīveriem ir speciāla divguļamā gulta, siltināta. Bet Piparam ir izveidota speciāla eja, pa kuru var ieiet mājā. Viņiem ir nepilnu hektāru liela teritorija – ar mežiņu, putniem un dīķi, kur nopeldēties. Tikai, protams, drusku pietrūkst savu cilvēku – kad braucam uz turieni, redzam, cik trīcoši viņi mūs gaida..."

Slimību enciklopēdija

"Ja man kāds jautātu, kur iegādāties suni, es teiktu: nekad nepērciet Amerikas suņu audzētavā! Glorijai ir gūžas locītavu displāzija, neiedomājamas alerģijas, struto ausis, viņai nešancēja divi pupi, tāpēc bija jāsterilizē – citādi būtu risks ar audzējiem. Pie ārstiem esam gājuši nepārtraukti." Komponists spriež: iespējams, pavairošanas procesā bijusi pārāk tuva radniecība. It kā jau dokumentos viss kārtībā, taču viņš šiem papīriem līdz galam netic. "Mana sune ir dabūjusi labāko, kas espējams, bet viņai ir visa suņu slimību enciklopēdija... Savukārt Kalafs ir pilnīgi vesels. Tāpēc, ja gribat zelta retrīveru, ejiet pie Zariņa vai Porganta, nebrauciet uz Ameriku!" smaida Z. Liepiņš un atklāj savu morāli attiecībā uz dzīvniekiem: "Ir ļoti svarīgi, lai bērniem mājās būtu kāds dzīvnieciņš. Taču ir jāsaprot, ka sākumā sunītis ir jauns, sprauns un smuks, bet vecumā – paplucis, viņam sāp kauli, un viņš vairs nav gatavs skraidelēt apkārt. Bet arī tāds viņš ir jāmīl, jāaprūpē un jāpabaro. Un tas var būt daudz grūtāk nekā sākumā."

***

Zelta retrīvers

- Maigs un atsaucīgs, sabiedrisks, ar labu raksturu – viņš godam pelnījis ģimenes drauga slavu; - Suņu pasaulē, iespējams, lielākais rīma; - Izcils medību suns; - Viņu var apmācīt cilvēku glābšanai, medībām, narkotisko vai sprāgstvielu meklēšanai, kā neredzīga cilvēka pavadoni vai palīgu invalīdam. Taču nekad šo suni nevarēs izmantot aizsardzībai, jo viņš nav tam domāts; - Suņa mīkstajai, gaišajai spalvai piemīt tendence pielipt pie visiem audumiem, to ir grūti notīrīt no apģērba, mīkstajām mēbelēm un paklājiem – tāpēc viņš nebūs īstais draugs pedantiskam cilvēkam; - Mūža garums ir vidēji 10–15 gadu.