Smilšu spēles bērniem un pieaugušajiem

Tas viss top 50x70 cm lielā smilšu kastē. Kopā ar smilšu spēles terapeiti pārrunājam šo mazo pasauli. Neatceros, kad būtu tik labi jutusies un atpūtusies pēdējo mēnešu laikā.

Terapeitiskās smilšu spēles autore ir angļu bērnu ārste un terapeite Mārgreta Lovenfelde. Ideju izmantot mazās figūriņas terapeitiskiem nolūkiem viņa smēlās 1911. gadā iznākušajā Herberta Džordža Vella grāmatā «Grīdas spēles». Tajā toreiz pazīstamais romānu autors ataino, kā viņš ar saviem mazajiem dēliem bieži dienām ilgi uz grīdas spēlējis piedzīvojumu spēles. Viņš tās uzzīmēja, nofotografēja un sīki aprakstīja, kas katrai spēlei vajadzīgs. Tā bija toreizējiem apstākļiem ļoti neparasta un nepamanīta grāmata. Tomēr no tā kļūst skaidrs, ka smilšu spēles ideja nāk no bērnu un kopumā cilvēku dziņas spēlēties un ka atgriešanās pie šiem attīstības aizsākumiem ir dziedinoša.

1929. gadā Dr. Lovenfelde savai bērnu klīnikas spēļu istabai iegādājās «brīnumu kasti» ar daudzām figūriņām, kārbiņām, nūjiņām, krāsainām pērlītēm un citām lietām, kā arī vienu cinka vanniņu ar smiltīm un otru ar ūdeni. Bērni uz to reaģēja pavisam normāli. Viņi kopīgi spēlējās vienā kastē un nosauca to par «pasauli». Mārgreta Lovenfelde raksta: «Nepilnos trīs mēnešos no tā spontāni radās jauna, pašu bērnu radīta metode.» Netraucēti spēlēdamies ar figūriņām smilšu kastē, bērni darīja zināmu savu emocionālo un garīgo stāvokli. 1954. gadā Junga skolniece Dora Kalfa devās no Šveices uz Londonu, lai gadu mācītos pie Mārgretas Lovenfeldes. Atgriežoties Šveicē, viņa ilgi domāja par šo terapijas veidu un visbeidzot, apvienojot to ar Junga dzīļu psiholoģiju un Tālo Austrumu filozofijas idejām, pamatoja savu metodi, ko nosauca par «smilšu spēli». Tobrīd viņa bija vienīgā Junga analītiķe, kura strādāja ar bērniem.

Nav jābrīnās, ka šī dziednieciskā metode, kas sākotnēji bija domāta tikai bērniem, drīz vien atrada izmantojumu arī pieaugušo terapijā.

Dora Kalfa secināja, ka smilšu spēle klientam dod dabisko un vienlaikus terapeitisko iespēju izpaust savu arhetipisko un iekšējo pasauli, kā arī kontaktēties ar ārējo ikdienu. Šo dažādo dimensiju sajaukums terapeita radītajā drošajā un aizsargātajā telpā spēja veicināt izlīguma un viengabalainības (veseluma) attēlus un atjaunot vitālo saiti starp Es un Pats, tas nozīmē – starp personību kopumā. Tikai daži pamanīja, ka dzimusi jauna dziedniecības metode, kas, iespējams, pilnībā spēj attīstīties tikai šodien, modernās smadzeņu izpētes laikā. Tā ir bagātinājusi visdažādākos terapijas modeļus, un vēl nebūt nav izsmeltas visas iespējas, ko tā varētu dot, piemēram, geriatrijai. Tā par smilšu spēlēm raksta ģimenes terapeite Linde fon Keizerlinka. Viņa ir Doras Kalfas skolniece, pati ir vairākkārt viesojusies Latvijā, lai savu pieredzi nodotu mūsu speciālistiem.

Rīgas Kurzemes rajona Sociālā dienesta atbalsta nodaļas ģimenēm ar bērniem sociālā darbiniece, kura savā praksē izmanto mākslas terapijas un smilšu spēles metodi, Ieva Lāss stāsta, ka savu kabinetu praktiski visu iekārtojusi pati. Pirms viņa uzsākusi smilšu terapijas apmācības kursu, esot jautāts, vai vispār būs iespējams ar to nodarboties, jo ir jārēķinās ar diezgan lieliem ieguldījumiem. Specializētas smilšu kastes, ap trīssimt figūriņu, dabas materiālu – visu Ieva pirkusi un vākusi pati.

– Ja tev populārā valodā būtu jāpaskaidro, kas ir smilšu terapija, kā tas notiek?

– Smilšu spēļu terapijas laikā tiek nodrošināta brīva un pasargāta telpa, kurā ir iespēja ļauties savai iekšējai balsij un iztēlei. Smilšu spēles telpā atrodas divas noteikta izmēra smilšu kastes, no kurām viena ir pildīta ar sausām smiltīm, otra – ar mitrām. Plauktos atrodas daudzas dažādas miniatūras figūriņas un dabas materiāli, kuri tiek lietoti, radot smilšu bildes. Kad smilšu bilde ir izveidota, es cilvēku aicinu pastāstīt, kas bildē ir redzams, ko viņam nozīmē šīs figūras, vai ir kāds stāsts par to, kas ir bildē, ko cilvēks jūt, skatoties uz savu bildi vai pret atsevišķām figūrām utt. Tas, ko jautāju, noteikti ir atkarīgs no konkrētās situācijas, ar ko cilvēks atnācis, un no konkrētās bildes satura un enerģijas. Katrai bildei tiek dots nosaukums.

– Bet ja cilvēks nevar, negrib runāt?

– Tad es to nespiežu. Smilšu bilde satur daudz simbolu. Tie ir viņa dvēseles vēstījums. Tāpat kā sapņi, smilšu spēle ar tās simboliem atklāj piedzīvojumus un pārdzīvojumus, ko varbūt uzreiz nevar izteikt vārdos. Es tos varu saskatīt un mēģinu palīdzēt saskatīt arī klientiem. Cilvēkam sarunāties caur tēliem un simboliem bieži ir vieglāk.

Nesen pie manis bija viena pusaudze, kura tajā dienā nevēlējās likt bildi. Labi. Es piedāvāju uzzīmēt neeksistējošu būtni. Viņa savu zīmējumu nosauca «kaķcilvēks». Meitene stāstīja, ka kaķcilvēks ir labs, nevienam nedara nekādu ļaunumu, bet viņš ir ļoti, ļoti vientuļš, un tā arī viņa bieži jūtas. Es piedāvāju meitenei smilšu kastē izveidot tādu pasauli, kur kaķcilvēks justos vislabāk. Meitene ar prieku piekrita un izveidoja noslēpumainu, pasakainu vietu, kura bija ne tikai skaista un droša, bet kurā bija arī kaķcilvēka draugi. Šajā procesā notika ļoti svarīgs darbs ar meitenes iekšējiem spēkiem un resursiem. Man šķiet ļoti svarīgi, lai smilšu spēles likšana notiktu brīvā, drošā un radošā gaisotnē, lai tas notiktu, nekas nevar būt piespiedu kārtā.

– Ne visiem ir mākslinieka talants radīt šādu bildi. Ir taču situācijas, kad cilvēks speciāli cenšas, piedomā un izskaistina savu darbu.

– Lai veidotu smilšu bildes, nav vajadzīgs mākslinieka talants vai mākslinieciskas prasmes, bet varu 100% apgalvot, ka smilšu bildes noteikti veicina personības un radošo spēju attīstību. Tas, kas tiek veidots smilšu bildē, vienmēr ir pareizs. Neko nevar izdarīt nepareizi. Jo ikreiz tiek radīta mazā Lielā pasaule, tiek izstāstīts kāds nozīmīgs stāsts. Manā skatījumā nav neglītu vai nemāksliniecisku smilšu bilžu, jo cilvēka dvēsele, lai arī ievainota un sāpināta, vienmēr ir skaista. Smilšu bildes taču ir dvēseles spogulis!

– Cik ilgi notiek šāds seanss – bildes likšana?

– Parasti 45-50 minūtes. Laikā, kad cilvēks liek smilšu bildi, es neko nejautāju.

– Bet ar vienu bildi nepietiek?

– Lai panāktu smilšu spēles atveseļojošo iedarbību, vajadzētu vismaz 10 – 12 smilšu bildes. Tas ir ļoti individuāli. Katru smilšu bildi fotografēju Katram klientam ir sava mape ar bildēm un to aprakstiem.

– Vai ir kādi vecuma ierobežojumi?

– Speciālajā literatūrā rakstīts, ka var sākt no 2,5 gadiem. Tā vismaz uzskata Linde fon Keizerlinka. Praktiski ar maziem bērniem ir tā, ka var sākt no tā brīža, kad viņš ir iemācījies spēlēties un var uzlikt šo bildi. Par citām vecuma robežām nekas nav dzirdēts, un ar smilšu spēli var nodarboties līdz pat sirmam vecumam.

– Vai nav tā, ka pie tevis nāk tikai bērni un pusaudži, jo lieli cilvēki smiltīs nespēlējas?

– Jā, protams, pieaugušie sākumā tā arī reaģē un jautā: «Kā, un man tagad vajadzēs te spēlēties smiltīs? Vai tad tas nav domāts bērniem?» Parasti tādi jautājumi ir tikai pirmajā reizē, bet tad, kad cilvēks aiz «paspēlēšanās» sāk saskatīt sevi, savu iekšējo pasauli un apjauš, cik nozīmīgus personīgos atklājumus šajā dvēseles ģeogrāfijas kartē var atklāt, maina savas domas. Es strādāju ar dažādām vecuma grupām, bet visvairāk ar pusaudžiem un pieaugušajiem. Smilšu kastē bildes var likt vienlaikus gan pāris, gan ģimene, vecāki ar bērniem utt.

– Ar kādām problēmām cilvēki nāk pie tevis?

– Atbalsta nodaļā es visvairāk strādāju ar ģimenēm, kurās ir atkarības problēmas – alkoholisms, narkomānija, līdzatkarība. Pēdējā gada laikā daudz ģimeņu, kurās ir dziļi starppaaudžu konflikti. Dienestā visbiežāk strādājam ar ģimenēm, kurās šīs problēmas ir ilgstošas, dziļas un ļoti komplicētas.

Ar smilšu spēles palīdzību var palīdzēt noteikt gan problēmu, gan ceļu, uz kurieni iet.

Piemēram, nāk sieviete, kurai, pēc viņas vārdiem, atkārtoti neveicas privātajā dzīvē un viņa jau otro reizi iziet pie vīra ar alkoholisma problēmām. Smilšu bilžu likšanas procesā viņa atklāj tās patiesības par sevi un priekš sevis, kas viņai palīdz saprast, mainīt un uzlabot savu dzīvi. Atklāj sevi kā personību un caur smilšu bildi atrod tos iekšējos spēkus, kurus iepriekš viņa neapzinājās. Tas ir fascinējošs process, un man ir visdziļākās cieņas izjūta pret katru no klientiem.

Kā jau minēju, smilšu bildes var likt arī vecāki ar bērniem. Piemērs ir viens puisītis ar savu tēti. Viņus ir pametusi mamma, tētis ir dienējis Afganistānā, bieži dzer. Pirms bildes likšanas viņš bija ļoti skeptiski noskaņots attiecībā uz bilžu likšanu un bija pārsteigts, ka es piedāvāju viņam likt kopā ar dēlu. Puika pirmais sāka likt, un tēvs neviļus sekoja šim procesam. Beigās tēvs uzlika tādu kara ainu ar aizsargvalni, viss bruņojums tēmēts uz dēla figūrām. Ejot projām, vīrietis tā apjucis teica: «Kā es tā pret savu dēlu!» Puisītis nāk vēl tagad. Žēl, ka tēvs vēl nav gatavs strādāt ar savām alkohola lietošanas problēmām, bet ļoti nozīmīgi, ka viņš tagad akceptē, ka dēlam vismaz tā var palīdzēt. – Ja tu redzi, ka bilde vēsta par kādu milzīgu pārdzīvojumu, pat pārciestu fizisku vardarbību, kā tu rīkojies?

– Visbiežāk pie mums ienāk klienti, kad mēs jau zinām, kādas problēmas konkrētā ģimenē ir, un smilšu bildes tikai apstiprina jau zināmo informāciju. Ar smilšu bilžu palīdzību caur drošo vidi, atbalstu iespējams palīdzēt tikt galā, un tas ir viens no svarīgiem instrumentiem, bet, protams, kā sociālais darbinieks es strādāju ne tikai ar atbalsta sniegšanu, problēmu identificēšanu un risināšanu, bet arī piesaistu profesionāļus no malas. Regulāri pārrunājam situācijas arī atbalsta nodaļas profesionāļu komandā t.s. supervīzijās par labākajiem risinājumiem klienta labā. Vardarbības gadījumos ģimenē sadarbojamies ar Rīgas bāriņtiesu, krīzes centriem «Dārdzedze» un «Marsa gatve», bērnunamiem u.c., kur strādā lieliski profesionāļi.

– Tad, ja es pareizi saprotu, smilšu spēles ir terapija?

– Jā. Smiltis un smilšu bilžu likšana palīdz atveseļoties pēc kādas emocionālas vai fiziskas traumas.

Manuprāt, smilšu spēle ir vēl viena mūsdienās ļoti aktuāla lieta. Šīs 45 minūtes vai stundu cilvēks velta tikai sev. Bērniem (vispār jau arī pieaugušajiem) ir svarīgi, ka šīs 45 minūtes viens cilvēks visu uzmanību nedalīti velta tikai viņam, ir blakus, interesējas par viņa izveidotām bildēm un figūrām – tātad par viņu pašu – domām, jūtām, darbiem.

– Vai nav tā, ka vasarā, ejot gar jūras krastu, tu nepārtraukti analizē smilšu pilis?

– Smilšu pilis, dažādus akmeņu krāvumus, zīmējumus smiltīs, protams, neanalizēju, bet varu teikt, ka tos baudu un ar interesi vēroju. Jautāju sev, ko tas man stāsta. Smilšu bildes jau nav saistītas tikai ar konkrēto smilšu kasti un smiltīm, bet arī ar milzīgo mitoloģijas, pasaku, tēlu un simbolu pasauli, kas veidojusies tūkstošiem gadu pirms mums un ir visiem mums kopīga.