Zinātnieki: mākslīgā dzīvība tiks radīta pēc trim līdz desmit gadiem

LETA
CopyTelegram Draugiem X Whatsapp
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.

Tikai saujiņa zinātnieku visā pasaulē cenšas mākslīgi radīt dzīvību, taču viņi paši uzskata, ka vairs nav tālu no mērķa.

Eksperti prognozē, ka paziņojums par panākumiem pašlaik plašākai sabiedrībai mazpazīstamajā «mēģenes mākslīgās dzīvības» laukā izskanēs jau pēc trim līdz desmit gadiem. «Tas būs ievērojams notikums, un ikviens gribēs par to uzzināt,» uzskata Marks Bedaus, kas strādā Venēcijā izvietotajā uzņēmumā «ProtoLife» un ir viens no tiem, kas iesaistījies šajā sacensībā. «Mēs runājam par tehnoloģiju, kas mūsu pasauli var mainīt visai fundamentālā veidā, patiesībā veidā, ko grūti paredzēt.»

Pirmā mākslīgā šūna, kas izgatavota, izmantojot dezoksiribonukleīnskābes (DNS) pamatsastāvā esošos ķīmiskos savienojumus, ar zinātni nesaistītam cilvēkam var nešķist nekas īpašs. Kaut vai tikai tāpēc, ka, lai to ieraudzītu, jums jāielūkojas mikroskopā. «Protošūnu radīšana satur iespēju pavērt jaunu skatījumu uz mūsu vietu Visumā,» uzskata Bedaus. «Tā izgaisinās vienu no nedaudzajiem fundamentālajiem noslēpumiem par [dzīvības] rašanos un mūsu sūtību.»

Arī vairāki citi zinātnieki uzskata, ka cilvēka radītas dzīvības formas kādu dienu sniegs iespēju atrisināt dažādas problēmas, sākot ar slimību apkarošanu un beidzot ar siltumnīcas efektu radošo gāzu piesaistīšanu un toksisko atkritumu iznīcināšanu.

Bedaus pašlaik saskata trīs būtiskākos šķēršļus sintētiskās dzīvības radīšanā. Pirmkārt, tāda šūnas apvalka radīšana, kas nelaistu cauri «sliktās» molekulas, ļautu iekļūt «labajām» un spētu pavairoties. Otrkārt, tādas ģenētiskās sistēmas radīšana, kas kontrolētu šūnas funkcijas un ļautu tai reproducēties un mutēt, reaģējot uz vides pārmaiņām. Treškārt, vielmaiņas nodrošināšana, kas no vides iegūtās barības vielas pārstrādātu enerģijā.

Viens no līderiem šajā zinātnes jomā Džeks Šostaks, kas pārstāv Hārvarda Medicīnas skolu, prognozē, ka tuvāko sešu mēnešu laikā zinātnieki paziņos, ka pirmais solis mākslīgās dzīvības radīšanā — šūnas apvalka membrānas — «nav liela problēma». Šīs problēmas atrisināšanai zinātnieki pašlaik izmanto taukskābes.

Šostaks ir optimistiski noskaņots arī par nākamo soli — DNS «ķieģelīšu» nukleotīdu iegūšanu, kas ļaus izveidot darboties spējīgu ģenētisko sistēmu. Viņš uzskata, ka tad, kad būs radīts apvalks un pareizās proporcijās pievienoti nukleotīdi, tālāko varēs vienkārši uzticēt Darvina evolūcijai. «Mēs neesam pietiekami gudri, mēs smagāko darbu vienkārši ļausim paveikt evolūcijai, un tad mēs noskaidrosim, kas noticis,» saka Šostaks.

Savukārt Stīvs Benners, bioķīmiķis, kas strādā Pielietojamās molekulārās evolūcijas fondā Geinsvillā Floridā, cenšas šo problēmu atrisināt, izejot ārpus dabīgās ģenētikas. Parasts DNS sastāv no četru veidu nukleotīdu molekulām — adenīna, timīna, uracila un citozīna (A,T, U, C), kuru pāru ķēde veido organisma ģenētisko kodu. Benners mēģina šim pastāvošajam ģenētiskajam alfabētam pievienot astoņu jaunus nukleotīdus.

Bedaus atzīst, ka mākslīgas dzīvības radīšana izraisa pamatotu satraukumu, taču viņš uzskata, ka ir ceļi, kā novērst iespējamās briesmas, piebilstot, ka paies vēl ilgs laiks, līdz šis jautājums kļūs par reālu problēmu. «Kad šīs lietas tiks radītas, tās būs tik vājas, ka tas būs liels sasniegums laboratorijā uzturēt tās pie dzīvības stundu,» norāda zinātnieks. «Tām izkļūt ārā un pārņemt [pasauli]... Pat mūsu iztēlē tas nevar notikt.»

KomentāriCopyTelegram Draugiem X Whatsapp
Redaktors iesaka
Nepalaid garām
Uz augšu