Sarunājām tikties mazā kafejnīcā netālu no viņa viesnīcas. Īsti nezināju, kāds viņš izskatās, jo bilde tikai atsūtīta maza un miglaina. Ļoti jau cerēju, ka tā vismaz bija viņa fotogrāfija...
Kā es gāju iepazīties ar ārzemnieku
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Sākumā domāju, ka taisīšu eksperimentu tikai sev — savu sajūtu, vēlmju izzināšanai, bet pēkšņi vienā mirklī atskārtu, ka manu pieredzi vēlētos uzzināt arī plašāka publika.
Bija vasaras sākums, un mana zivtele pati uzķērās uz ēsmas. Kā gan tas viss iesākās? Pavisam vienkārši — mūsdienās visu izdara internets un pievilcīgas bildes. Gribēju tikai pajokoties un kliedēt savu garlaicību.
Viņš meklēja sev meiteni, kas pavadītu viņu dažnedažādos ceļojumos. Intereses pēc sākām sarakstīties. Klasiskais stāsts — precējies, bet garīgās saiknes vairs nav (par fizisko nemaz nejautāju, jo sekss mani neinteresēja, un arī viņš neklāstīja savas erotiskās fantāzijas). Uzņēmējs, nodarbojas ar nekustamo īpašumu biznesu vienā no tuvējām Eiropas valstīm. Rakstīja daudz, vēlējās izzināt mani un tīksminājās par manām bildēm. Tolaik es pati nebiju dzimtenē un laika vilkšanai tas man tīri labi derēja.
Augusta sākumā viņš braucot uz Rīgu. Tā kā manā vienmuļajā dzīvītē ir bijuši tikai mūsmāju bāleliņi, vēlējos izmēģināt kaut ko jaunu. Nedaudz gan raustījos, jo — jūs jau paši zināt, kāda attieksme ir pret latviešu zeltenēm, kas pinas ar ārzemniekiem!
Bet ko gan es varu zaudēt? Tikai laiku. Mani vienmēr ir saistījušas jaunas iepazīšanās ar interesantiem cilvēkiem, un nelikās, ka viņš būtu klasiskais sekstūrists.
Tur nu viņš stāvēja ar rožu pušķi rokās (tikai ejot mājās sapratu, ka tur bija sešas rozes — trīs dzeltenas un trīs asinssarkanas. Kāpēc gan tā?). Pamaza auguma, bet biju gaidījusi daudz neglītāku.
Jutos patiešām pārsteigta. Būtu bijis garāks, tad būtu foršs džeks. Varbūt... Pieklājīgs, runīgs. Viņam patīkot Latvija, šeit jau esot kādu desmito reizi, jo, lūk, draugs dzimis šeit un atvēris te savu biznesu.
Runājām par ceļojumiem, apkalpošanas sfēru dažādās valstīs, par ēdienu. Nekā dziļa un saturīga. Ēdu savu bezgaršīgo suši un dzēru vermutu, jo šaubos, vai skaidrā prātā varētu izturēt šo tikšanos. Par laimi, kafejnīcā nebija daudz cilvēku.
Protams, viņš gribēja satikties vēl. Un es jau arī neesmu muļķe — sapratu, ko viņš vēlas. Vairāk nebiju ieinteresēta, tāpēc pārtraucu to visu, aizbildinoties ar laika trūkumu un darba daudzumu. Nekādu materiālo labumu no viņa neieguvu: teica, ka atvedis man smaržas, tomēr pirmajā tikšanās reizē viņš tās bija «netīšām atstājis viesnīcā». Kad vēlāk jautāju, vai dabūšu savas smaržas, viņas man uzdeva pretjautājumu: «Vai dabūšu tavu mīlestību?» Ar to man arī pietika.
Un tad, kur bijis, kur ne — uzradās kāds jauks latviešu puisis un lika aizmirst par visiem sekstūristiem un ārzemniekiem...
Mans padoms piedzīvojumu meklētājām un jaunām meitenēm — nu, nav tā vērts. Patiešām ne.