Rīgas apgabaltiesai nodota kāda pasūtījuma slepkavību lieta, kas piesaista uzmanību ne tikai ar apsūdzēto, bet arī upuru personībām, starp kurām ir gan kriminālās vides pārstāvji, gan uzņēmējs Andrejs Čepjolkins.
«Gribu būt killers!»
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Par vienu pasūtījuma slepkavības un divu pasūtījuma slepkavību mēģinājumiem tiesas priekšā stāsies Viktors Bobkovs (dz. 1965.g.), par slepkavības mēģinājuma atbalstīšanu apsūdzēts Aleksandrs Baikovs (1963), bet par slepkavības mēģinājuma organizēšanu – Vadims Kašnovs (1976). Viņi visi, pēc tiesībsargātāju ziņām, ir saistīti ar kriminālo vidi, kuras hierarhijā augstāku pakāpi ieņem, protams, iespējamais organizators V. Kašnovs. Agrāk par izspiešanu tiesātais V. Kašnovs ieņemot līderpozīcijas t. s. Burnova grupējumā. Šā grupējuma pamatspecializācija ir narkotiku kontrabanda (pats Valērijs Burnovs, kurš ilgu laiku bēguļoja un kuru pērn Latvijai izdeva Spānija, par narkotiku kontrabandu organizētā grupā tiesas priekšā stāsies 1. oktobrī).
Krietni zemāks noziedzības rangs ir V. Bobkovam, kurš lielu daļu mūža pavadījis, sēdēdams cietumā, arī par kādu sadzīves slepkavību. Neko daudz citu savā dzīvē nemanījis, V. Bobkovs arī turpmāko dzīvi bija iecerējis saistīt ar «savu aicinājumu» un arī celt kvalifikāciju (tiesībsargiem ir aizdomas, ka viņa slepkavošanas pieredze bijusi bagātāka nekā viņa sodāmība, iespējams, viņš izdarījis vēl divas «sadzīves slepkavības» 1998. un 1999. gadā). «Gribu būt killers!» – tā savus nākotnes sapņus pēc atbrīvošanas no cietuma saviem kameras biedriem iztēloja V. Bobkovs. Arī pēc atbrīvošanas viņš aptaujājis bijušos cietuma paziņas, vai nevajag kādu «novākt». Kā zināms, uz darbu iet vai nu tāpēc, ka darbs patīk, vai arī tāpēc, ka par to tiek pienācīgi maksāts. V. Bobkovam, šķiet, pieņemami likās abi komponenti. Trīsciparu skaitlis par pasūtījuma slepkavību viņam likās varen liels…
Nav precīzi zināms, ar cik cilvēkiem «killeram» izdevās par «darba piedāvājumu» vienoties un kuru grupējumu vai personu vajadzības apmierināt, bet konstatēts, ka, iznācis no cietuma 2003. gadā, viņš satika savu bērnības draugu A. Baikovu. Pārrunājot, kā nu kuram klājas, A. Baikovs pastāstīja, ka viņu kopīgais paziņa V. Kašnovs ir stipri «pacēlies» – kļuvis par paša Burnova «labo roku». V. Bobkovs arī A. Baikovam izklāstīja savus nākotnes sapņus kļūt par profesionālu «killeru». A. Baikovs izteicies, ka darbiņš varētu atrasties.
«Pārdaugavieša» slepkavība un šāvieni uz Čepjolkinu
Igors Zarevs kriminālajā pasaulē bija zināms ar iesauku Zverj un savulaik bija saistīts ar t. s. Pārdaugavas grupējuma pārstāvi Juriju Vasiļjevu (uzspridzināts Mežaparkā 1996. gadā). I. Zareva specialitāte esot bijis zagto automašīnu «bizness», līdz ar to viņa un Burnova grupējuma kriminālās intereses it kā nekrustojās. I. Zareva slepkavības motīvi tā arī nav noskaidroti.
Viņu nogalināja naktī uz 2003. gada 5. jūliju, kad pulksten 3. 00 viņš atgriezās no naktskluba savās mājās Gaiļezera ielā. Interesanti, ka īsi pirms tam viņš esot naktsklubā vinnējis automašīnu. Tomēr uzbrukums acīm redzami nebija saistīts ar mēģinājumu mašīnu viņam atņemt. Slepkava gaidīja savu upuri kāpņu telpā. Kad I. Zarevs ienāca nama pirmajā stāvā, slepkava raidīja divus šāvienus krūtīs un galvā, pēc tam sekoja vēl kontrolšāviens galvā. Pēc slepkavības noziedznieks pameta notikuma vietu, kā arī cimdus un slepkavības ieroci – pistoli TT ar klusinātāju.
Odoroloģiskā (smaržas) ekspertīze konstatēja, ka cimdi un ierocis saglabājuši V. Bobkova un nedaudz vājākas arī A. Baikova smaržas pēdas. Tomēr apsūdzība par slepkavību uzrādīta vienīgi V. Bobkovam.
Šāda ekspertīze nodeva V. Bobkovu arī pēc uzņēmēja Andreja Čepjolkina (viņa sieva ir bijusī Latvijas Zvērinātu tiesu izpildītāju padomes priekšsēdētāja Inga Čepjolkina) slepkavības mēģinājuma. Uzņēmējs tika sašauts savas privātmājas pagalmā Sesku ielā, kad no rīta devās uz garāžu. Uzbrucējs, kurš bija maskā, bija noslēpies starp māju un garāžu. Pēc šāvieniem cietušais izskrēja uz ielas, bet uzbrucējs nobijās un «darbu» līdz galam nepaveica, aizbēgot no notikuma vietas ar visu ieroci, ko tā arī nav izdevies atrast. Arī šoreiz atentāta motīvi palika neskaidri. Lai arī V. Bobkovs noliedz savu vainu, odoroloģiskā ekspertīze konstatēja, ka viņš bijis privātmājas pagalmā pie garāžas.
Atriebība par grautiņu sporta klubā?
2003. gada 3. oktobrī Latvijas Nacionālās sporta skolas telpās Rīgā, Skanstes ielā, notika pēdējo gadu lielākais masveida grautiņš starp diviem grupējumiem. Sporta skolas telpās ienāca vairāk nekā 20 vīrieši un vairākas reizes ar pistolēm izšāva uz cilvēkiem, kuri trenējās, bet pēc tam sāka viņus sist ar beisbola nūjām. Cietušie četri cilvēki bija Burnova grupējuma pārstāvji, starp cietušajiem bija arī pats V. Burnovs, kuram izdevās no sporta kluba aizbēgt. Uzbrukums bija saistīts ar līzingā ņemtu automašīnu «Mercedes Benz 500» – V. Burnovs to bija iegādājies firmā «Inserviss Group». Par šā grautiņa sarīkošanu apsūdzība tika uzrādīta arī «Inserviss Group» drošības dienesta vadītājam Anatolijam Aņikejevam. Tomēr Vidzemes priekšpilsētas tiesa (tagad jau par kukuļņemšanu apsūdzētā tiesnese Beatrise Tālere) viņu attaisnoja. Burnova grupējums acīmredzot nolēma sarīkot savu tiesu.
Interesanti, ka V. Burnovs un A. Aņikejevs bijuši skolas draugi un savulaik bijuši vienā kriminālā grupējumā, tomēr vēlāk viņu ceļi šķīrās. Pēc grautiņa sporta klubā abpusējs ienaids acīmredzot sasniedza kritisko robežu. Kad V. Burnovs atradās bēgļa gaitās, viņa «pienākumus» izpildīja V. Kašnovs, pie kura «killeru» V. Bobkovu atveda A. Baikovs, – tika nolemts grautiņa sarīkotāju «likvidēt». «Killers» saņēma A. Aņikejeva fotogrāfiju, informāciju, kur viņš dzīvo, un ieroci. V. Bobkovs saņēma arī avansu – 150 latus. Kopumā V. Bobkova «darbs» sekmīga izpildījuma rezultātā tika novērtēts ar profesionāla «killera» pašcieņu pazemojošu samaksu – 600 latiem. Tomēr sekmīgais iznākums tā arī izpalika.
V. Bobkovs izsekoja savu upuri pie dzīvesvietas un 2004. gada pavasarī, bruņojies ar pistoli, bija gatavs veikt pasūtījumu. A. Aņikejevs pretī nāca ar savu draudzeni, bet V. Bobkovs tā arī neizšāva, iespējams, tāpēc ka uzdevums bija nogalināt tikai viņu, bet atstāt dzīvu liecinieci (V. Bobkovs nebija maskā) viņš arī nevarēja. Lai arī it kā nekas nenotika, prokuratūra šo epizodi uzskata par pierādītu. Kratīšanas laikā V. Bobkova dzīvoklī atrada ieroci, A. Aņikejeva fotogrāfiju, turklāt V. Bobkovs arī pats ir atzinies. Interesanti, ka pats A. Aņikejevs sakās neatpazīstam V. Bobkovu un sevi par cietušo neatzīst. Iespējams, tas ir saistīts ne tikai ar to, ka šajās aprindās nav pieņemts būt cietušā statusā, bet arī ar bailēm no atkārtotas Burnova grupējuma atriebības. Pašlaik A. Aņikejeva atrašanās vieta nav zināma – visticamāk, viņš izbraucis no Latvijas. Tiesas process šajā lietā sāksies novembrī.