Rītiņa suns — labsirdīgs zaglēns

Slavenais šefpavārs Mārtiņš Rītiņš Latvijā pirmais ievedis itāļu spinones šķirnes suni. Pablo pēc rakstura esot ļoti labs, ja vien viņam nebūtu niķis zagt un pārlieku aizsargāt saimniekus.

Brāļasieva suņa dēļ skrien pakaļ braucošai mašīnai

Kad Mārtiņš Rītiņš pārcēlies uz dzīvi Latvijā un mitis vēl dzīvoklī, viņa brālis, kurš dzīvo Londonā, viņam teicis: tiklīdz būs māja, ir jāpērk suns. Šefpavārs atbildējis, ka gan jau dabūšot, bet dzīvoklī turēt nevar. "Manam brālim arī ir itāļu spinone, ko viņš ļoti mīl. Pie suņa viņš ticis ļoti interesantā veidā, proti, ar sievu Anniju gājuši Londonā pa ielu, un pēkšņi viņa pamanījusi mašīnā suni, kādu nekad agrāk nebija redzējusi. Annija momentāni tajā sunī iemīlējās. Mašīna sākusi braukt, bet Annija — ar augstpapēžu kurpēm kājās — sāka skriet tai pakaļ. Viņa nemūžam nav skrējusi. Nu, varbūt tikai skolas laikā. Paskrēja garām vienam luksoforam, otram. Pie trešā luksofora viņa to mašīnu noķēra un uzreiz saimniekam prasīja, kas tas par suni. Cilvēks nobrauca malā, parādīja suni, un tas bija itāļu spinone. Annija paziņoja, ka viņai arī tādu vajag."

Kad Rītiņš nopircis Baltezerā māju, tajā brīdī par suņa iegādi nav domājis, jo mājā vajadzēja taisīt remontu. "Biju aizbraucis ciemos pie brāļa uz Londonu. Pēkšņi 4. janvāra rītā brālis man saka, ka kaut kur mani aizvedīs. Kad aizbraucām, redzējām, ka nupat četri tādi skaisti piedzimuši. Nu kā varēja tādu nepaņemt?! Brālis man suni uzdāvināja un vēl pusgadu uzturēja. Vardu viņam izdomāja brāļasieva. Viņi visu ko izdarīja, es saņēmu gatavu suni," stāsta Rītiņš un piebilst, ka Pablo ceļojumu uz Latviju pārcietis labi. Gulējis lielā būrī un pat ēdienu un dzērienu nebija apgāzis.

Pīpmaņi padotie ar prieku iet pastaigās

Īsu brīdi pēc suņa ierašanās Latvijā Mārtiņš Rītiņš vēl dzīvojis savā dzīvoklī, tāpēc Pablo katru dienu ņēmis līdzi uz darbu restorānā. "Tad visi darbinieki bija tik pretimnākoši — visu laiku piedāvāja iet ar manu suni pastaigāties tepat parkā un suns dabūja tik daudz izskrieties. Beigās atklāju, ka darbinieki vienkārši gribēja iet pīpēt," gardi smejas Rītiņš. "Pats arī vedu viņu staigāt gan rītā, gan vakarā. Viņš ir medību suns, putnu ķērājs — kā ierauga putnu, tā skrien pakaļ. Baltezerā jau ir noķēris vairākus putnus un visus atnesis mājās."

Šefpavārs slavē savu suni — esot ļoti paklausīgs un audzināts. "Viņu uzpasēja un izmācīja kinoloģe Zaiga. Interesantākais, ka viņam ir izteiktas cilvēka acis — tās viņam visvairāk izsaka. Viņš ir draudzīgs ar visiem, bet ļoti aizstāv mani un manu mammu, un tas dažreiz rada problēmas, kad sasveicinos vai atsveicinos. Viņš nesaprot to un sāk rūkt. Nē, nav tā, ka viņam nepatīk kāds cilvēks. Bija tāds gadījums, kad mamma dārzā krita un dārzniece steidzās palīgā, bet suns nodomāja, ka viņa grib mammai uzbrukt un atturēja no palīdzēšanas. Ja kāds pieskaras man vai mammai, viņš mūs aizstāv."

Runājot par palaidnībām, Rītiņš teic, ka tādas mēdz būt ļoti reti. "Nevienu zeķi, kurpi vai čību viņš nav ņēmis. Pablo spēlējās tikai ar savām mantām, taču viņš ir liels zaglis. Īpaši zog pārtiku. Tas ir vilku dabā. Reiz uz Lieldienām man bija sakrāsots liels grozs ar pīļu, zosu, vistu un paipalu olām. Pablo dienu iepriekš redzēja, ka mēs ēdam tās olas. Nākamā rītā eju lejā un... grozā nav nevienas olas. Pablo sēž un skatās, bet šur un tur viņa groziņā ir čaumalas. Vēl kāds gadījums. Man bija 91 gadu vecs onkulītis. Ļoti lēns. Kad viņš virtuvē strādāja, Pablo viņu vienmēr apzaga, ielīda savā grozā un gulēja."

Pablo lielās ar savu steiku

Suns tiekot barots ar sauso barību "Eukanuba" vai arī kādu Kanādas ražotāju barību. "Sākumā viņam devu kaulus un gaļas gabaliņus, bet tad man teica, ka tas nav ieteicams. Tagad viņam tikai speciālos gadījumos iedodu kādu steika gabaliņu. Uz pirmo dzimšanas dienu iedevu vidēji jēlu izceptu steiku, ieliktu kastītē, ko apsēju ar bantīti. Pablo bija tik lepns, ka tā ir viņa dāvana! Viņš turēja to sainīti mutē, staigāja apkārt un lielījās, bet citādi tikai kādreiz iedodu viņam kādu stobra kaulu. Dodu arī kaltētas cūku ausis. Sākumā man no tām bija grūti tikt projām — tas viņam bija vienīgais mierinājums." Tāpat Pablo garšo gurķi, bumbieri, āboli.

Ikdienā, kamēr šefpavārs Rītiņš ir darbā, Pablo dzīvojas pa viņa Baltezera privātmāju. "Durvis viņš pats māk atvērt. Tiek iekšā manā guļamistabā, mammas istabā, dzīvojamā istabā un ārā arī tiek. Apkārt ir liels dārzs, kur viņš brīvi var skraidīt. Katru rītu ceļos pulksten 6 un mēs dodamies pusstundas garā pastaigā uz mežu. Kad pārbraucu no darba, atkal dodamies uz mežu. Vislabākais ir brīvdienas, kad pusotru divas stundas mēs varam staigāt un staigāt."

Vai Pablo nav liels "dārznieks"? Rītiņš atbild: "Mammas pirmā lielā mīlestība ir dārzs — tur katrai dobītei apkārt ir aplikta maziņa sētiņa. Viņš zina, ka tur nedrīkst iet. Viņam tikai divas trīs reizes ir jāpasaka, un viņš neiet. Vienīgi nav patīkami, ka viņš kāju paceļ pie kadiķiem."

Katrā istabā pa suņa dvielim

Vai Mārtiņš piekrīt teicienam — "kāds saimnieks tāds suns"? "O, jā! Man jau citreiz saka, ka man ir tik gudrs, paklausīgs un inteliģents suns. Nu jā, jā — tā kā es. Viņam ir mana daba. Viņš var būt klauns, kad kustas, bet var būt arī kā arābu rikšotājs. Pirmajā gadā mēs piedalījāmies izstādēs. Viņš visu laiku dabūja pirmās vietas, izņemot vienu reizi — 14. jūliju, kad viens maita, franču buldogs, viņu uzvarēja. Domāju, tas bija politisks jautājums, jo tā ir Francijas nacionālā diena. Izstādēs vairāk nepiedalāmies. Viņš brīvā dabā dzīvo, un tas vairs nav tas."

Pablo kopšana visvieglākā esot vasarā, kad viņš sevi mazgā, peldoties ezerā. Ziemā ir mazliet grūtāk. "Viņš ļoti bieži ir jāberzē un jāķemmē. Pablo ir gara bārda, un tā visu laiku ir siekalaina un slapja. Tad, kad viņš to purina, viss iet pa sienu, pa griestiem, pa gleznām. Vienreiz nenoturējos, iežmiedzu starp kājām, paņēmu šķēres un nolēmu nogriezt. Viņš uz mani tā pašķielēja, ka nespēju to izdarīt. Tagad katrā istabā man ir suņa dvielis. Par netīrajām ķepām es neuztraucos. Protams, viņš pielāčo. Māja jau nav muzejs. Kad pie manis nāk ciemiņi, saku, lai nevelk apavus nost. Ja reiz suns staigā, cilvēki var apavus nenovilkt.

Uz augšu