Jā, ar prezervatīvu — vairs nestāv... Man šķiet, ar tādu problēmu saskārušās daudzas sievietes pēc piecdesmit un pat pēc četrdesmit.
Ar prezervatīvu — vairs nestāv...
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Īsos vārdos situācija ir tāda: esmu šķīrusies (vai atraitne, vai tamlīdzīgi), esmu viena. Bet līdz mūža galam negribētu tāda palikt. Kā zināms, vīriešu, kas atbilstu šim vecumam, Latvijā ir ļoti maz. Vienu tādu satiku. Varētu būt īstais, bet vispirms tas jāpārbauda arī gultā. (Piedodiet par atklātību!) Esam taču pieauguši cilvēki un neiesim mocīties, ja seksā mums galīgi nesaskan.
Ierodos pie viņa — roze, labs vīns, mūzika, satīna palagi. Bet, kad dodamies uz gultu, apvaicājos, vai viņam ir arī gumijas mantiņa. Nē, neesot, viņš tādus draņķus neatzīstot. Bet man viņš ir gluži svešs cilvēks, nevaru riskēt!!!
Esmu apdomīga sieviete, tāpēc visam sagatavojusies — velku no somiņas līdzpaņemto prezervatīvu. Viņš mazliet palaužas, bet tad piekrīt — gribēšana tomēr ir lielāka par principu.
Stūķējam par abiem to gumiju virsū, bet nekā — draudziņš jau tā laikam turējies beidzamiem spēkiem un nu, gumijas smaržu sajutis, pavisam nolaiž galvu. No rīta — tas pats... Bez — vēl varētu, ar — nu nekādi...
Neriskēju. Devos tālākos meklējumos. Un atkal esmu izejas pozīcijas — orhideja, labs vīns, sveces, gulta. Bet ar prezervatīvu — nestāv...
Ko man darīt? Riskēt? Un cik tā stāvēšana vēl paredzama ilga, ja jau tagad dažus gumijas gramus nespēj pacelt?
Darbā aprunājos ar atbilstoša vecuma kolēģēm. Atzinās — esot tās pašas bēdas. Lai es priecājoties, ka vispār stāv. Un arī ārzemniekiem šajā vecumā neesot īpaši labāks stāvoklis.
Tad ko man īsti darīt? Palikt vienai?
***
Rīt uz šo kutelīgo jautājumu mums visiem atbildēs psiholoģe Inese Putniece.