Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/15/9472839t1hc236.jpg)
Agijas Urtānes lielajā eksotisko putnu un dzīvnieku saimniecībā Mores pagasta «Salmiņos» ir daudz visdažādāko ārzemnieku. Viņu vidū ļoti labi iejutušies arī ibisi, kuru dzimtene, tāpat kā aploka kaimiņienei – vainagdzērvei Dzērvenei, ir Āfrika.
Ibiss – ēģiptiešu svētums
Senajā Ēģiptē pret ibisiem, kurus šajā zemē varēja ieraudzīt ļoti bieži, izturējās ar dievinošu bijību. Dabā visvairāk bija sastopami divi šo interesanto putnu veidi – jau minētie svētie jeb baltie ibisi un melnie ibisi. Ja cilvēku salīdzināja ar melno ibisu, tas bija liels apvainojums, jo šo putnu paradumu – barības meklēšanu visdažādākos atkritumos – personificēja ar personas dzīvesveidu. Toties svētos – baltos – ibisus pielūdza, uzskatot par dieva Tota (seno ēģiptiešu mitoloģijā – gudrības dievs, rakstības ieviesējs) simbolu un pielūdza. Skulptūrās Totu attēloja ar putna galvu, ibiss ietverts arī hieroglifa zīmē šī dieva apzīmēšanai. Ibisus turēja Totam veltītajos tempļos, bet pēc nāves viņus balzamēja un apglabāja speciālās galerijās.
Uzskatīja, ka ibisi sevī iemieso gudrību, graciozitāti un apgarotu mieru. Vēloties uzslavēt kāda cilvēka rīcību, par viņu teica: «Šī cilvēka rīcība ir tikpat cildena kā Tota ibisa gaita.» Ēģiptieši arī ticēja, ka ibisa dzertais ūdens ir svēts un tīrs.
Dzērvenes kaimiņi – haotiskās večiņas
No zoodārza atvestie ibisi Agijas Urtānes lielajā eksotisko putnu un dzīvnieku saimniecībā Mores pagasta «Salmiņos» nu jau trīs gadus priecē apmeklētājus ar savu neparasto, eksotisko izskatu. Agija par putniem saka, ka tie atgādina haotiskas večiņas. Te tie vienubrīd stāv, te nākamajā mirklī jau visi reizē, grūstīdamies kā pārpildītā transportā, uzlaižas augšā zaros. Pēc brīža viss bars atkal laižas lejā. Apliecinot, ka dabā ir bradātājputni, ibisi, paņēmuši ēdienu līkajā knābī, cēli aizstiepj to uz baseinu samitrināt. Ibisi liek knābi lietā, arī ar prieku urķējoties pa zemi. Un lielākoties viņi nav strādājuši velti – vienmēr atrodas kāds kukainis, ko notiesāt. Taču pārsvarā ibisi pārtiek no zivīm, gaļas, reizumis saimniecei izdodas ātrāk par stārķi pamanīt kādu vardi vai gliemezi, ar ko putnus uzcienāt. Ibisi un vainagdzērve Dzērvene ēdienu sadala savā starpā. Taču, ja ēdienkartē ir, piemēram, reņģes, dzērve tām vispār netuvojas. Toties, ja saimniece, rūpēdamās par nepieciešamo olbaltumvielu daudzumu, putniem iedod biezpienu, tad lielāko daļu ēdiena ar gardu knābi notiesā dzērve. Būdami saticīgi kaimiņi, viņi tomēr neņem ļaunā otra gastronomiskās vājības.
Reizumis arī saules vannas visi putni pieņem, kolektīvi apguļoties uz zemes. Vispār gan ibisi guļ mazāk nekā mājas putni. Arī viņu gulēšanas maniere ir īpatnēja – gan augšā uz zariem, gan stāvot uz vienas kājas. Lai arī ibisi ir afrikāņi, ziemu tie pārlaiž bez bēdu. Putniem aplokā uzbūvēta speciāla liela apsildāma māja. Tur, labi paēduši, viņi mitinās ziemā un gaida kārtējo pa-vasari.