«Es tevi atradu internetā...»

Anita (35):
«Ievācu informāciju no paziņām un sapratu — ja gribu atrast sev dzīves draugu internetā, tam jāvelta milzum daudz laika, enerģijas un attapības. Jāstrādā kā detektīvam. Ieliku dažāda satura sludinājumus ar dažādiem segvārdiem gandrīz visos portālos. Lēnām atklājās tie, kuri raksta visām. Tad tie ar dažādām nosliecēm. Kā es smejos, tagad zinu visus Rīgas seksuālos maniakus, cietumniekus, zagļus, alfonsus... Finiša taisnē sarakstījos ar kādiem divdesmit, uz tikšanos aizgāju ar sešiem. Jā, un satiku savu īsto vīrieti — esam laimīgi kopā jau sešus gadus.»

Bet vēl attapīgāk ir rīkojušās kāda biroja četras darbinieces. Viņas interneta iepazīšanās laukos strādājušas kopā. Rezultāts ir labs — divas iestūrējušas laulības ostā, trešajai piedzimis bērniņš, ceturtā nodzīvojusi laimīgā kopdzīvē ar jauku vīrieti četrus gadus.

Vēl vienas sievietes stāsts ir gluži kā filmā «Tev pienācis pasts» (ar Tomu Henku un Megu Raijenu galvenajās lomās). Viņa iepazinās internetā ar savu darba kolēģi. Kāpēc tad beidzās jaukā kopdzīve? Viņš atkal ielika iepazīšanās sludinājumu internetā.

«Lai kliedētu laulības nolādētību...»

Šis teksta fragments no kāda iepazīšanās sludinājuma varētu būt vadmotīvs precēto vīru ārpuslaulības dzīves alkām. Sarunu neatteica solīds kungs, firmas vadītājs, patiesi šarmants vīrietis, ar kādu prieks būt kopā, kafiju malkojot.

Kārlis (57):
«Pateicoties iespējai iepazīties internetā, esmu saglabājis savu laulību. Šķirties negribu, nav arī iespējams — bērni, māja. Taču ar dzīvesbiedri apprecējāmies jauni un, kā saka, katrs esam aizgājuši uz savu pusi. Viņu arī vairs neinteresē fiziskā kopā būšana.

Kopš pastāv interneta iepazīšanās portāli, draudzenes esmu atradis tikai te. Arī skaistu mīlestību ar jaunu sievieti manas meitas vecumā. Neraugoties uz gadu starpību, bijām laimīgi, mūsu saprašanās bija absolūta. Piecus gadus manos komandējumos, ceļojumos nostaigājām, rociņās sadevušies. Vai nav sāpīgi šķirties? Tas atkarīgs no tā, kurš kuru atstāj.»

Arī es pati izmantoju šo iepazīšanās iespēju. Jo — kāpēc gan ne?

Tā bija ļoti jautra diena, kad sarakstījos ar vīrieti, segvārdā «Stimoroll». Tik asprātīgi teksti, smējos vienā laidā. Pēc kāda laika sarunājām satikties, tā teikt, uz aklo — iepriekš neapmainījušies ar fotokartītēm. Norunātajā vietā Rīgas centrā viņš piebraukšot ar ķiršsarkanu auto (marku man teikt ir veltīgi, tāpat neatšķiršu).

Vai man bija bail? Mazliet, bet esmu paradusi paļauties uz cilvēka saprātu. Uzdāvinātā rozīte arī lika mazliet atspringt. Braucām un sarunājāmies. «Stimoroll» izrādījās vīrietis ar patiesi asu prātu, apveltīts ar analītiķa dotībām, daudz lasījis.

Viktors (45):
«Neesmu pastāvīgs šo portālu izmantotājs. Pirmo reizi ieliku sludinājumu. Gribēju paskatīties, vai man būs piekrišana. Kāpēc man pirkstā laulības gredzens? Nu, es taču varu to noņemt. Saproti, ja jau man dzīvē viss būtu kārtībā, es taču nemeklētu kādu sievieti, ar kuru satikties pusdienlaikā.»

Mans nākamais sarakstes partneris Artis no kādas tālas pilsētas, iespējams, bija lūdzis, lai viņa vietā vēstules raksta kāds cits, visticamāk, inteliģenta sieviete. Sarakste bija patīkama. Bet, kad viņš piezvanīja, varēja parunāt ar grūtībām. Un tad notika kaut kas vienreizējs — sarunu beidzot, Artis nebija nospiedis atslēguma pogu un es varēju noklausīties gan rupjas lamas krievu valodā, gan kautiņa troksni, šķiet, ar brāli. Sliktākais, ka pa vidu jezgai bija arī bērns.

Lai papētītu iepazīšanās tehnoloģiju pamatīgāk, ne tikai atsaucos, bet arī pati ieliku sludinājumu. Nerunāju par «otrajām pusītēm» un «salnas skartajām dvēselītēm», rakstīju, ka meklēju spēcīgu palīgu tapešu līmēšanā. Tik tiešām tobrīd remontēju dzīvokli un domāju — kur gan labāk var cilvēku iepazīt, kā strādājot plecu pie pleca?

Vai man būtu dūša laist kādu svešinieku pār nama slieksni? Bet tik tālu lieta nenonāca. Lai gan biju norādījusi savu patieso vecumu, atsaucās galvenokārt ļoti jauni puiši. Sarakstījāmies par visādiem niekiem. Puiši jokoja, vai tad maksāšu naudā vai graudā? Un pēc divām nedēļām, kad tās tapetes bija jālīmē, visi mani palīgi bija pazuduši kā pērnais sniegs.

(Publicējam raksta fragmentu.)