/nginx/o/2018/07/15/9474799t1ha0a3.jpg)
Te viens otru uzrunā uz «tu», un tas šķiet jauki. Katrā ziņā tas tuvina. Ja sarakstē partnerim kaut kas nepatīk, viņš pazūd, neko neteikdams. Tas ir neierasti un, ko tur slēpt — nepatīkami.
Vai pastāv i-neta lietotāju ētikas normas?
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Interesanti, vai vispār ir kādas interneta lietotāju ētikas normas? Vai šāda nevērība neietekmēs cilvēku attiecības ārpus portāliem? Vienīgi kāds jurists man atrakstīja, ka ir atradis sev draudzeni un to pašu novēl arī man. Ļoti jauki. Sarakstei ir loģisks noslēgums.
Lasot sludinājumus, izbrīnīja nemitīgā mīļvārdiņu lietošana: tikšanās vietiņa, dvēselīte, otrā pusīte, vēstulīte, numuriņš, turklāt abu dzimumu sludinājumos.
«Atiešanas» problēmas
Kad nu draugs vai draudzene laimīgi atrasti, vajadzētu aiziet no virtuālās dzīves un uzsākt reālo. Taču to izdarīt esot gaužām grūti. Par to bija stāstījuši iepazīšanās portālu lietotāji. Un, saprotams, no tā baidījos arī es. Ja nu tas kļūs par manu ieradumu arī pēc šā raksta? Daudzi to atklāti dēvē par atkarību. Viņi aiziet uz kantori, biroju, ofisu (tiem, kuriem nav i-neta pieslēguma mājās), un pirmais darbs ir ienirt iepazīšanās portālā, pārlasīt svaigākos sludinājumus. Elektroniski pačalot kādu stundiņu un sākt darbu. Azarts, spēles prieks, sajūta, ka esi dzīvelīgs, un viss.
Bet ir smagāki gadījumi — jau vienreiz laimīgi iepazinies internetā, turpina to darīt arī turpmāk, lai gan mīļotā ir blakusistabā. Kāda precēta kundze žēlojās, ka viņas vīrs regulāri čato iepazīšanās portālos, kaut gan ģimenē valda saskaņa.
Kāda tad ir sajūta pēc intensīvas iepazīšanās portālu pētīšanas un lietošanas? Varu ziņot — laba. Nevelk vairs turp doties nu nemaz. Varbūt tāpēc, ka esmu pārēdusies. Vairākas dienas pētīju «iepazisanas.com» Latvijas un ārzemju vientuļo cilvēku portretu galeriju. Pēc tam, ejot pa ielu, pārņēma tāda kā mātes Terēzes sajūta — gribējās visus cilvēkus apmīļot — viņi taču ir tik vientuļi!
Ko es ieguvu, iepazīstoties internetā
Anonīmi sarakstīties — tā ir tīrā špicka, bet nosūtīt savu foto — tas bija tik šausmīgi grūti. Datorspēlētāju valodā, esmu iegājusi nākamajā līmenī. Esmu kļuvusi drošāka, atbrīvotāka, vieglāk uztveru atteikumus. Jā, nepatīku Kārlim, Mārim, Andrim.
Toties patīku Jānim. Agrāk emocionāli ļoti pieķēros saviem paziņām, draugiem, tagad, šķiet, esmu dziedināta — galu galā ir tik daudz cilvēku, kurus var sastapt — miljoniem. Un ko tad darīšu jaunajā līmenī? Internetā vairs neiepazīšos, taču bija jautri un interesanti.
(Publicējam raksta fragmentu.)