Sieviete — čūska? Vai vienkārši — zoss?

CopyTelegram Draugiem X Whatsapp
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Foto: EPA

Redakcija saņem vēstules, jautājumus, kas prasās pēc atbildes, pēc palīdzības. Tās tagad komentēs psiholoģijas maģistre, psihoterapeite Inese Putniece. Uzticieties viņai! Rakstiet! Šodien — Alises vēstule!

«Man to vīrieti nekādā ziņā nevajag! Ne gultā, ne sadzīvē, ne par vīru, ne par mīļāko. Bet es nekaunīgi koķetēju, pavedu, ka nobrakšķ vien, un, protams, arī guļu ar viņu. Ar skaidro saprātu aptveru, ka tā nav jādara, bet mana maitas–čūskas daba dzen sagrozīt zēnam galvu tā, lai nesajēdz ne rīta, ne vakara. Man tas arī izdodas.

Tieši tāpēc, ka nekādi neesmu tai vīrietī ieinteresēta, mani nesatrauc, vai es ko izdaru labi un pareizi. Mani neuztrauc, kādas sekas varētu būt kādai no manām kaprīzēm, darbībām vai frāzēm. Brīžam it kā pa jokam izmetu visnotaļ aizskarošas lietas.

Pats satriecošākais ir tas, ka mana uzvedība, lai kāda tā būtu, viņu sajūsmina un liek vēl vairāk manī ieķerties.

Nesen bijām aizbraukuši neilgā ceļojumā. Viss bija skaisti un pat romantiski. Nakšņojām lauku viesnīcās. Gājām garās sniegotās pastaigās. Pikojāmies un dauzījāmies. Tiešām, bija gandrīz brīnišķīgi. Tiesa, pie beigām viņš mani sakaitināja ar savu sajūsmu par mani.

Pārbraucot mājās un atvadoties, tā vietā, lai godīgi pateiktu, ka zēns var nelolot cerības, ka mums vajadzētu vispār pārtraukt tikties, es atvadoties saldi pasmaidīju un izmetu kārtējo āķi līdz nākamajai tikšanās reizei. Kāpēc es tā darīju?»

Psihoterapeites Ineses Putnieces komentārs:

Tad kāpēc vispār par to runāt, ja neuztrauc, vai dari ko pareizi vai ne? Turpini tik tādā pašā garā un gūsti no tā gandarījumu! Neredzu, par ko te vajadzētu satraukties?

Ja nu vienīgi pastāstiņš bija paredzēts, lai citiem parādītu — re, ko es protu! Re, ko es varu!

Vai varbūt tas piederas pie jau minētās maitas–čūskas dabas, nekaunīgi koķetēt, ka brakšķ vien, ar pašu faktu kā tādu un tīksmināties par savu varu pār šo otru cilvēku?

Dīvaini arī izklausās teiktais, ka Tu centies šo otru cilvēku apzināti provocēt ar aizskarošām piezīmēm. Kam tas viss? Vēlme pārbaudīt otra izturības un pacietības mēru vai neapzināta vēlme atkārtot savā iepriekšējā pieredzē balstītas uzvedības modeli?

Nezinu gan, kur te sāpe un problēma — ja jau ir vienalga, kam atdot savu miesu un uz cik ilgu laiku, turklāt ir vienalga, kas notiek un kā jūtas tas otrs, tad ko tur daudz muti dzesināt?
Pavisam citāds šis stāsts izskatītos, ja pavērstu to pret pašu stāstītāju. Ko tad īsti Tu gribi ar to pateikt? Kāpēc par to visu runā? Varbūt patiesībā iekšēji jūties tik bikla un nedroša, ka tas ārēji jāslēpj aiz nekaunīgas koķetērijas un izmantošanas maskas?

Vai varbūt pati jūties šajās attiecībās kaut kādā veidā izmantota, bet baidies par to atklāti runāt, tad nu centies savu sāpi pasniegt pilnīgi pretējā mērcē?

Bet varbūt Tu vēl vispār nezini, kas ir ATTIECĪBAS starp diviem cilvēkiem, tāpēc turpini spēlēties kā bērns?

KomentāriCopyTelegram Draugiem X Whatsapp
Redaktors iesaka
Nepalaid garām
Uz augšu