Mana nauda vai mūsu nauda?

«Abi pelnām, abi maksājam rēķinus, ikmēneša «nodevu» par dzīvokli, par benzīnu, «pabalsti» bērniem, kuri tikai nesen sāka iet skolā… Esam vairāk vai mazāk sadalījuši «ietekmes sfēras» — kurš par ko maksā.

Nauda mums ir kopēja, un arī nekāds laulības līgums nav noslēgts. Atkal tā paša iemesla dēļ — nav jau kā dēļ… Vīrs pelna nedaudz mazāk par mani, bet, par laimi, pagaidām viņam šā iemesla dēļ kompleksi nav radušies. Darbs, ko viņš dara, viņam pašam patīk, un liekiem satraukumiem nav arī laika.

Es strādāju vairāk. Reizēm pieķeru klāt arī naktis — mana specialitāte ir pieprasīta, un ja var nopelnīt… Vienreiz atteiksies, otrreiz tev to darbu vairs nepiedāvās! Taču nostrādātās stundas es neskaitu un arī vīram neko nepārmetu. Reizēm gan viņš paburkšķ, ka manis nekad neesot mājās, ka bērniem vajadzīga māte… Bet kopumā viss ir normas robežās.

Taču nesen mums radās problēma — es saņēmu nelielu mantojumu. Nekāda dižā pils tā nav, tikai mazs dzīvoklītis pilsētas nomalē. Protams, nauda ļoti noderēs, jo dzīvojam kā lielākā daļa — no rokas mutē. Nomaksāsim kredītu, nopirksim bērniem vajadzīgo, varbūt visi kopā kādu nedēļu pat paceļosim…

Kur tad problēma? Uzzinājis par mantojumu, vīrs ļoti sapriecājās: «Nu, tad beidzot es tikšu pie jauna auto! Vecais opelītis izskatās tik bēdīgi, ka kauns to likt darbavietas stāvvietā!»

Un tajā brīdī man uznāca kaut kāds klikšķis: pagaid’, pagaid’, tas tomēr ir mans mantojums! Kāpēc lai es pirktu tev auto? Ja gribi, sameklē pats sev papildu darbu un nopelni! Arī man taču ir visādas vajadzības.

No savas, kolēģu un draudzeņu pieredzes zinu, ka vīrieši šīs mūsu mazās (bet dārgās!) vajadzībiņas nekad neprot novērtēt. Ko lai es tagad daru? No vienas puses, negribas bojāt attiecības ar vīru. No otras… Kad tad vēl, ja ne tagad? Un kā to vīram pateikt tā, lai viņš saprastu?»

Psihoterapeites Ineses Putnieces komentārs:

Jā, nu neapšaubāmi! Saldā naudas vara! Un kur tad vēl apziņa, ka tas ir MANS mantojums! Tad nu gan es beidzot parādīšu, kurš te ir saimnieks un noteicējs!

Bez tam es arī ikdienā nopelnu vairāk, tātad man a priori ir pilnīgas tiesības pieprasīt kādu mazumiņu sev! Nav jau tā, ka VISU sev... Kaut ko nopirkšu bērniem, vīram ar’, lai šis tas tiek! Lai neceļ pretenzijas. Galu galā patiešām varētu kaut kur aizceļot! Bet pašai to vajadzību sakrājies tik daudz! Vienīgi nevar saprast, kā viņam iestāstīt, ka viņš grib tieši to pašu, ko es? Nu tā, lai viņš domā, ka viņš to grib, nevis ka esmu to uzspiedusi?

Vai tā tas ir? Ka visu laiku esi jutusi dusmas uz savu vīru, jo viņš nepelna pietiekami, bet Tu esi spiesta strādāt pat naktīs? Vēlies viņam parādīt īsto vietu? Atriebties par to, ka nevari atļauties visu, ko sirds kāro? Vai varbūt beidzot šādā veidā vēlies pateikt, ka līdzšinējā dzīve Tevi vairs neapmierina? Tikai nezini, kā to labāk izdarīt, lai neaizvainotu vīru?

Jebkurā gadījumā Tev jāsaprot, ka abas lietas vienlaikus Tu nevari dabūt. No kaut kā būs jāatsakās. Un jautājums ir: kas Tev svarīgāks? Saglabāt iepriekšējās attiecības ar vīru, bet līdz ar to izjust mūžīgu neapmierinātību un dusmas, ka viņš brauc ar jaunu auto, pirktu par naudu, kuru jūs būtu varējuši izlietot arī kādām citām vajadzībām, vai iztērēt mantojumu pilnīgi pēc saviem ieskatiem, bet zaudēt to stabilitāti attiecībās, kurās abi ar vīru dzīvojat. Atliek tikai noteikt savas prioritātes un sākt rīkoties. Viegli nebūs abos gadījumos.

Nauda pati par sevi parasti nav iemesls nesaskaņām divu cilvēku starpā. Šajā gadījumā tā drīzāk jāuzlūko kā simbols — ko tas pasaka par jūsu abu attiecībām. Tas nav nekas jauns vai unikāls, ka ar naudu iespējams radikāli mainīt attiecības. Atklāti runāt par to, kā es jūtos attiecībās — kas man patīk, kas nepatīk, ko es vēlētos mainīt, bet kur būtu ar mieru piekāpties — dažkārt nav viegli. Tāpēc vieglāk rīkoties ar naudu, jo tā neiebilst.