Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/15/9515558t1he0e6.jpg)
Uzņēmēja Marika Ģederte ar vīru un dēlu, četrgadīgo Robiju, gluži kā angļi ar lepnumu var teikt: «Mans nams ir mana pils.» 350 m2 plašā ēka, kas Ādažos uzslieta pirms 10 gadiem, var lepoties ar pamatīgu apkārtējās zemes platību. Piecus hektārus lielais zemes īpašums atrodas gleznainajos Gaujas krastos.
Te vietu atradusi arī māja vecākiem un viesu namiņš, kur Marika ar vīru vāc dažādus Gaujas izskalotus «labumus» – vecus airus, interesantus koka gabalus utt. Ap mājām aug savvaļas egles un bērzi, kas te «ieviesušies» galvenokārt dabiski. Tā vien šķiet – ja labi gribētu, te varētu rīkot pat mazas medības. Nu gluži kā kādā angļu aristokrātu īpašumā. Lai nu kā, sēņot pašu mājas pagalmā Marika var jau tagad.
Marika savās dzimšanas dienās draugiem lūdz dāvināt koku vai krūmu stādus. Tas esot arī ļoti praktiski, jo, tā kā Marika ir minimālisma cienītāja, māja šādi netiekot apkrauta ar nevajadzīgām lietām.
Turpinot latviešu seno tradīciju – mājām piešķirt vārdus, arī šis nams ticis pie vārdiņa «Marikas». Ģedertu ģimenē citu Mariku gan neesot. Nosaukumu esot izdomājis Marikas vīrs – Sliktāk viņam pašam, jo mainīt sievu tagad viņam būs daudz grūtāk, – smejas Marika. Kaut arī ārēji «Marikas» liek atcerēties par angļu aristokrātiem, mājas iekšpusē valda pavisam cits gars.
Atverot durvis, ienācējs nedaudz apžilbst no koši sarkanajām sienām, kas rīta saulē šķiet sevišķi spilgtas, bet, pēc mājas saimnieces teiktā, dienas gaitā mainoties gaismai, mainās arī to tonējums.
Marika savulaik dzīvojusi Amerikā, kur smēlusies daudz labu ideju, kādai jāizskatās mājai. – Jau no paša sākuma zināju, ka mājā gribu atsevišķus spārnus – bērnu, viesu un mūsu pašu – ar lielu vannasistabu un ģērbtuvi. Tas man likās ļoti ērti un praktiski, jo, kad mēs būsim veci, varēsim doties uz savu galu atpūsties, kamēr bērni savā galā mierīgi tusēs, – par amerikāņu idejisko mantojumu stāsta Marika.
Latviešiem netipisko kāri uz spilgtām, izteiksmīgām krāsām gan viņa mantojusi no itāliešu senčiem, kas kādreiz esot mitinājušies Kapri salā. Vecmāmiņas mammas uzvārds esot bijis Kaprāno. Tas varētu būt pietiekami nopietns arguments, kas skaidro Marikas drosmi viesistabas sienas krāsot temperamentīgi asinssarkanas.
Vēl pavisam nesen šīs pašas sienas esot bijušas tumši violetas un elektrozaļas, kas pamatīgi mulsinājis viņas viesus. Šā gada sākumā kaut kas pēkšņi noticis, un Marika sapratusi, ka sienām jābūt sarkanām. – Psihologi teic, ka sarkanā krāsa nepieciešama cilvēkiem, kuri meklē enerģiju. Savukārt cilvēki, kas veido interjerus, apgalvo pretējo – sarkanā krāsa radot mieru, – saka Marika, kas pati vairāk sliecas piekrist psihologu teiktajam. Viņas un vīra dzīve ir nepārtraukta kustība, abi ir sabiedriski aktīvi cilvēki, kam nepatīk atpūsties, laiskojoties pa dīvānu, tāpēc māja vairāk kalpo kā vieta, kur pārlaist nakti un uzņemt saimniekiem tik nepieciešamo enerģiju.
Atbilstoši Marikas dzīves stilam, kas sastāv no nemitīgiem ceļojumiem, viesistabas ādas dīvāni atgādina milzīgus čemodānus. Tie speciāli pasūtīti no Ķīnas. – Es zināju, ka gribu melnus ādas dīvānus, jo man ir divi lieli suņi un bērns ļoti aktīvā vecumā, tas ir ļoti praktiski, – saka Marika. Šā paša iemesla dēļ apakšstāvā arī izvēlētas gaiši raibas grīdas flīzes. – Baltā krāsa rada spoguļefektu, kura dēļ uz grīdas sakrājušies gruži nav tik viegli pamanāmi, – saka saimniece.
Apakšējā stāva grīdas ir apkurināmas, tāpēc te nav nepieciešami radiatori, savukārt augšstāvā grīdu sedz koka parkets, kas pats par sevi šķiet silts. Tur dominē violetās krāsas, kas saimniecei jau esot apnikušas, tāpēc drīzumā otrā stāva izskats tikšot radikāli mainīts.
Bet mājas centrālajā telpā – virtuvē – jau atkal klasiski sarkanais un melnais. Eleganti, kaislīgi un uzlādējoši.
Dīvāni – «Evas mēbeles»
Lampas – «Gaismas pasaule»
Žalūzijas – Avotu ielas aizkaru salons