Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/15/9525855t1h94a0.jpg)
Valodu var aplūkot dažādi.Ja uzklausītu tikai to, kā mūsu valodu vērtējuši un nievājuši okupanti un viņu pakalpiņi, tad var iebraukt dziļā purvā.
Neviens neiebilst, ka lielo tautu pilsoņi lepojas ar savu valodu plašo pielietojumu, bet tas nedrīkst būt par iemeslu citu valodu noniecināšanai. Vēl jo vairāk tas nav jādara pašiem latviešiem.
Starp citu arī lielo tautu tā sauktajām augstākajām aprindām laiku pa laikam bijusi tieksme parādīt savu inteliģenci, runājot kādā citā valodā. Tā, piemēram, Krievijas cara galmā 16. – 17. gadsimtā par smalko toni uzskatīja sarunāšanos poļu valodā. Bet krievu tauta šajā laikā runāja skaistā senkrievu valodā, kas mūsdienās sastopama vairs tikai hronikās. Savukārt 18. gadsimta otrajā pusē par smalko toni kļuva franču valoda.
19.gadsimtā latviešu smalkās aprindas uzskatīja, ka bez vācu vārdiem nav iespējams pateikt pat vienkāršas domas.
20.gadsimta otrajā pusē daudzi mūsu pašu titulētie zinātnieki to pašu teica par krievu valodu un savos darbos lietoja rusicismus pat ja pēc tiem nebija nekādas vajadzība. Bet nu sācies anglicismu laiks. Brāļi Kaudzītes, savas puses sprukstiņu, kas nevarēja iztikt bez svešvārdiem, ļoti veiksmīgi nosauca par Švaukstu. Varbūt, ka tagad būtu jāsaka – anglošvauksti vai neošvauksti.
Protams, dzīve iet uz priekšu. Rodas jauni izgudrojumi, tiem jāmeklē jauni vārdi. Tomēr, labi ieskatoties, mūsu pašu valodā jebkura svešvārda vietā var atrast labus latviešu vārdus. Pagāja laiks, kamēr izdomājām, ka aeroplāna vietā var teikt lidmašīna, kompjūtera vietā – dators. Ļoti labskanīgi ir jaunvārdi – vilciens, tālrunis u.c. Mūsu valoda ir ļoti bagāta, taču parastā sarunu un rakstu valodā izmantojam tikai daļu no plašā vārdu krājuma, pārējo uzskatot par novecojušu.
Latviešu valoda ir viena no visbagātākajām pasaulē: tās uzbūve pieder pie lielajiem brīnumiem, jo vārdi viens ar otru vijas pārsteidzoši dziļās kopsakarībās. Ja attīrām mūsu valodu no vārdiem, kas radušies citu valodu ietekmē, nonākam pie nozīmīgiem secinājumiem. Izrādās, ka katrs senais vārds saistāms ar veselu vārdu kopu. Daudzu kopu saknes ir savā starpā saistītas ar vairāku līmeņu saitēm, jeb, lietojot modernos terminus, dziļi strukturētas. Vēl vairāk – šīs saknes ir tās, no kurām senajās valodās veidoti paši galvenie jēdzieni.
Kā piemēru minēsim sakni dzi. Tālajā senatnē tā apzīmēja enerģētisko dzīvības spēku. No šīs saknes veidoti dzīvības spēka izpausmju apzīmējumi arī citās senajās valodās. Piemēram ķīniešu valodā šo spēku apzīmē ar skaņām – tsi, ci, či, ciguns. Mūsdienu latviešu valodā no šīs saknes veidotas daudzas vārdu kopas. Sāksim ar vārdiem cilvēks, cilts, tad skatām vārdus – dzimt, dzimta, dzimtene, dzimts u.c.
Tālāk varam atvasināt vārdus: dzīvība, dzīve, dzīvot. No tiem veidoti dzīvības radīšanas vārdi – dzemdēt, dzemdības, dzemde, dzemdētāja. Vēl tālāk nāk dzīvības saturēšanas un atjaunošanas vārdi – dzīšana (gan brūces sadzīšana, gan virzoša darbība), dzīsla (kas satur muskulatūru), dzīslojums, dzīslene u.c. Vēl pieminami vārdi, kas saistīti ar tādu nepieciešamu dzīves būtību kā nākotnes izzināšana – zīlēšana. To darīja zem svētā koka ozola ar tā augļiem – zīlēm. Zīles nes un stāda putns sīlis.
Zīlējot iegūst ziņas. Tās nes sīks putns zīlīte. Bet cilvēks, kas iegūst ziņas un prot tulkot zīlītes teikto, zīļu zīlēšanas, zilo ūdeņu un citas debess zīmes, ir zintnieks. Viņš ir zinīgs. No šiem vārdiem – ziņnesis, zināt un daudzi citi.
Ja, nedod Dievs, kāds cilvēks apslimis vai notikusi nelaime, tad viņu vajag dziedināt. To dara dziednieks. Viņš gatavo dziedinošo zāļu dziru. Arī vārdi dzert, padzerties, dzirdināt ietilpst šajā vārdu grupā.
Gan zintniekam, gan dziedniekam jāprot dzirdēt un jābūt dzirdīgam. Šīs īpašības gan vajadzīgas katram, kas grib saglabāt dzīvību, dziednieki savu darbību veicināja dziedot dziedinošu dziesmu. Mūsu senčiem bija dziļas zināšanas. Līdzīgi kā uguni rada no dzirksteles, dzirkstēja viņu valoda, jo tā sākās no dievišķās dzirksts – dzi.
Apskatījām tikai daļu no vārdiem, kas veidoti no saknes dzi kā varena uguns no mazas dzirksteles. Šo lielo vārdu kopu varētu salīdzināt ar jau minēto sīļa stādīto zīli, no kuras izaug varens ozols. Tam vainagu veido spēcīgi pamatzari, kas, kupli zarojoties, veido grezno ozola vainagu. Mūsu valoda dzirkstīt dzirkstī no daudzajām pārsteidzoši dziļajām sakarībām.
No šiem piemēriem redzams, ka vārdi, kas izsaka līdzīgus jēdzienus, arī paši savā starpā ir ļoti līdzīgi. Tas nozīmē, ka latviešu valodas vārdi nav radušies nejauši jūtu uzplūdumos, bet šī valoda ir apzinīgi veidota. Vēl jo vairāk, tā kalpojusi par izejas punktu citām indoeiropiešu valodām.
Daudzviet mūsu valodā jūtamas pašas dabas, t.i. Dieva dotās skaņas. Par valodas veidošanas pamatu kalpojušas zemes, iežu, upju, ūdenstilpņu, gaisa un citu dabas veidojumu rezonanses svārstības, kā arī vecāko bioloģisko būtņu – zāles, niedru, koku, mežu, zvēru un putnu valodas. Ar muzikālo dzirdi apveltītie mūsu senči tās pārvērta balsenes radītās skaņās. Piemēram, gan latviešu, gan somugru skanīgās vārdu saknes saistāmas ar to izcelsmi no Ziemeļeiropas kristāliskajiem iežiem – granīta un greisa. Mūsu valoda vēl tikai 20.gadsimta sākumā skanēja kā dziesma. Tagad šādu izrunu valodnieki dēvē par stiepto intonāciju. Vēl tagad var sastapt lauku māmuļas, kuru runa skan kā dziesma. Ne jau velti tieši šajā valodā saglabājusies pasaules senāko, svētāko un vērtīgāko ziņu krājums – latvju dainas.
Mūsu dainu valoda ļauj izteikties īsāk un precīzāk nekā daudzas citas valodas. Tā ir tuvāka dabai, tad arī tās vārdu spēks ir lielāks. Nācies salīdzināt dažādu tautu dziedniecības un aizsardzības tekstus, t.s. buramvārdus. Latviešu valodā to teksti ir ļoti īsi, bet citu tautu teksti ir desmit un pat vairāk reižu garāki. Apmēram līdzīgi veidota ne tikai mums ļoti tuvā lietuviešu valoda, bet to varētu attiecināt arī uz armēņu valodu.
Mūsu valoda ir ļoti tuva svētajai valodai – senindiešu sanskritam, ko augstu vērtē visa civilizētā pasaule. Pēdējā laikā arvien vairāk zinātnieku uzskata, ka sanskrits radies Eiropā. Tomēr jēdziens Eiropa ir visai plašs. Tāpēc paskatīsimies dziļāk.
Valodu speciālisti mēģinājuši salīdzināt sanskritu ar dažādu tautu valodām, lai noteiktu svētās valodas izcelsmi. Par pamatu ņēma pašu senāko un svētāko tekstu – Rigvēdu pirmo himnu. Tajā sastopam 62 vārdu saknes. Līdzīgas vārdu saknes latviešu valodā ir 52, lietuviešu – 36. Pārējās Eiropas tautu valodās sakritību bija maz, piemēram, angļu, grieķu, latīņu un vācu valodās – 8-12. Tādējādi, kā arī ņemot vērā daudzos Latvijas vietvārdus, kur pieminēti Rama, Indra, Kāli u.c. tagadējās indiešu dievības, varam izteikt minējumu, ka pasaules svētā valoda – sanskrits – cēlusies no mūsu senču – letu valodas. Senie svētnieki – bramaņi aiznesa to no letu zemes uz Indiju pirms pieciem gadu tūkstošiem kopā ar lielajām zinībām.
Mūsdienu ārzemju valodnieki latviešu valodu atzīst par visvecāko dzīvo valodu pasaulē. Tiesa, paralēli pastāv vēl otrs uzskats, kas par nedaudz vecāku vērtē lietuviešu valodu. Ņemot vērā šo valodu radniecību, abi apgalvojumi savā būtībā nav pretrunīgi.
Ļoti cienījami ārzemju zinātnieki mācās latviešu valodu, lai varētu iepazīt mūsu gara mantās glabātās sensenās zināšanas. Latviešu valodu māca Bonnas, Hamburgas, Prāgas, Minsteres, Stokholmas, Vašingtonas, Viļņas un vēl citās universitātēs. Mums nav jākaunas no savas valodas, bet gan jālepojas ar to.