No Agitas vēstules: «Tas mums bija trešais randiņš, un viņš man tiešām patika. Pirmoreiz patusējām kopā klubiņā un šķīrāmies pret rītu. Es aizbraucu mājās ar taksi. Reiz aizgājām kopā uz kino. Pēc tam viņš zvanīja, un mēs tikāmies atkal — gājām kopā slidot. Bijām mazliet nosaluši, tāpēc nolēmām sasildīties. Šoreiz — pie viņa mājās. Laikam iedzēru par daudz, es to tekilu vispār dzēru pirmoreiz, varbūt mans organisms to nepanes?
Nu, es paliku pie viņa pa nakti, bet mēs neko nepaguvām, jo… es biju pārāk piedzērusies. No rīta es aizmuku.
Ko man tagad darīt? Vakar viņš zvanīja, bet es teicu, ka nevaru runāt — esmu laukos pie radiem, un tā… Viņš taču tagad domā, ka esmu dzērāja! Bet es neesmu. Un man viņš tā patika!»
Atbild psihoterapeite Inese Putniece:
«Jā, Tava sākotnējā doma, protams, ir: viņš noteikti mani uzskatīs par dzērāju! Tomēr man šķiet, ka te tomēr uzsvars ir uz vārdu «aizmuku». Tas, ko gribu pateikt, — ne jau Tava apreibšana no tekilas vien bija par iemeslu tam, ka otrā rītā bija jābēg!
Domāju, ka katram vai gandrīz katram ir gadījies izdarīt kaut ko neapdomīgu vai traku, ko pēcāk nācies rūgti nožēlot, arī piedzerties. Ta’ nu gan nelaime! Kāpēc par to ar puisi neparunāt? Nesaprotu, kas te tik briesmīgs! Kauns? Jā, dabiski! Bet aiz kauna vēl neviens nav nomiris! Vienīgi jāpārkāpj pāri savam pašlepnumam un jāsaņemas, lai atklāti pārrunātu šo situāciju.
Turklāt izskatās, ka Tu bildi mālē melnāku, nekā tā ir patiesībā. Puisis taču zvanīja! Tātad, iespējams, nemaz nav šim apstāklim tik saasināti pievērsis uzmanību un saprot, ka Tu neesi dzērāja. Bet Tu izvairies un centies slēpties aiz šādām atrunām.
Bet varbūt patiesais iemesls tomēr ir tas, ka tas puisis Tev nemaz tik ļoti nepatika? Vai varbūt attiecības, Tavuprāt, attīstās par strauju, un Tu iekšēji jūti, ka pagaidām labāk ieturēt lielāku distanci, bet nezini, kā to viņam pateikt?