No vēstules redakcijai: «Mēs esam pazīstami jau kopš Jaungada balles. Gājām kopā dejot, visādi citādi tusēties, līdz maija sākumā nolēmām dzīvot kopā.
Paciest vai šķirties — tāds ir jautājums
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Viņš sameklēja mazu dzīvoklīti netālu no Spilves. Dārgs, toties atsevišķi. Mēbeles gan ir saimnieces, bet viņa ļāva iekārtoties pēc mūsu patikas. Varētu beidzot sākt normāli dzīvot, bet… viņš smird. Pareizāk — smaržo. Tikai tā jocīgi — it kā pēc vecmāmiņas, vai…
Agrāk viņa smaržai nebiju pievērsusi īpašu vērību. Viņš uz randiņiem vienmēr nāca svaigi nomazgājies, sasmaržojies, frišs. Bet ikdienā ir citādi. Teikt, ka viņš smird, man tā īsti nav pamata. Redzu taču, ka viņš mazgājas, reizi dienā iet dušā, bet…
Mums ir kopīgi nākotnes nodomi, ļoti daudz kas abiem saskan. Nu, kaut vai patīk viens un tas pats muzons… Tikai tā smarža… Varbūt es pati neesmu īsti riktīga?
Nevar taču būt, ka jāšķiras viena vienīga aromāta dēļ?»
Atbild psihoterapeite Inese Putniece:
«Man gan laikam nāksies Tevi apbēdināt. Šoreiz negribu līst kolēģu seksopatologu lauciņā un runāt par smaržu un aromātu nozīmi cilvēku seksuālajā dzīvē, bet varu teikt tikai to, ka agri vai vēlu šī nepatika Tev «pārcelsies» arī uz citu jomu! Tāpēc varu teikt diezgan droši — nekādas spīdošās jūsu kopējās nākotnes perspektīvas es neredzu...
Kopā dzīvošana taču paredz, ka abi satiekas ne jau tikai randiņos pilsētā, kur, dabiski, cenšas viens otram sevi parādīt no labākās puses. Kopā dzīvojot, neizbēgami agri vai vēlu šī smarža vai aromāts sāks Tev tik ļoti krist uz nerviem, ka būs jādomā, kā šo situāciju atrisināt.
Runāt atklāti? Bet kā to pateikt tā, lai otru neaizvainotu? Un ko tas patiesībā mainītu? Viņš taču nevar nekā ietekmēt Tavu patiku vai nepatiku pret to, kā viņš smaržo. Jo iemesls jau ir tajā, ka Tavs deguns un smadzenes viņa smaržu uztver kā kaut ko nepatīkamu, nevis ka viņa aromāts patiešām būtu kāds sevišķi īpatnējs.
Nezinot, kā draugam to atklāti pateikt, agri vai vēlu sāksi piekasīties pie katra sīkuma, ko viņš dara, saka, utt. Šāda Tava izturēšanās, maigi izsakoties, puisi izbrīnīs, bet, visticamāk, aizvainos. Un tad līdz kārtīgam strīdam vairs nav tālu.
Labi, ja strīds ir konstruktīvs. Tāds attiecībām piedod zināmu skaidrību par atšķirīgiem viedokļiem, piemēram. Bet šajā gadījumā tas nevar beigties ar kaut kādiem kompromisa lēmumiem. Jo nez vai Tu būsi ar mieru sākt sev iestāstīt, ka viņa smarža Tev patiesībā ārkārtīgi patīk? Bez tam strīda karstumā pateiktas šādas lietas drīzāk izskatīsies pēc personīgiem apvainojumiem.
Ja Tavi iebildumi attiektos uz puiša rīcību, tas viņam dotu iespēju vismaz mēģināt ko mainīt, bet šai gadījumā ietekmēt šo situāciju viņam nav nekādu cerību.
Bet varbūt šis stāsts nav par Tevi?»