Viedokļu līderi iestājas pret dzīvnieku izmantošanu cirkā

Biedrības «Dzīvnieku brīvība» vārdā Agnese Gaile-Irbe publicējusi atklātu vēstuli par Rīgas cirku, kurš iestidzis 19.gadsimtā sakņotā ideoloģijā, kurā cilvēkam vajadzēja demonstrēt savu varu par dzīvo dabu, to pakļaujot savai nelokāmajai gribai.

«Pretēji saprātīgiem un mūsdienīgiem priekšstatiem par izklaidi gandrīz visās cirka izrādēs tiek izmantoti dzīvnieki – lielākoties savvaļas dzīvnieki. Cirks lepojas ar dresētājiem, kuriem, kā teikts aprakstā, izdevies dzīvniekiem «atrast īsto pieeju». Viņiem izdevies panākt, ka lācis brauc ar divriteni, zilonis sēž uz krēsla, tīģeris lec cauri degošam riņķim un jūras lauva šūpojas uz vienas pleznas. Laikā, kad citās civilizētās sabiedrībās nopietni spriež par īpaša statusa un aizsardzības piešķiršanu cilvēka ģenētiski tuvākajiem radiniekiem – cilvēkpērtiķiem, Rīgas cirks izrāda «Jautro pērtiķu šovu». Lai izklaidētu publiku, šimpanzes tajā ir pārģērbtas par policistiem un klauniem. Ja ticētu cirka argumentiem, varētu teikt, ka šimpanzes šeit ir nostādītas vienā līmenī ar cilvēkiem un ka šāda klaunāde liecina par mūsu brālību un savstarpējo uzticēšanos.

Patiesībā tradicionāli un arī juridiski šim tā dēvētajam atrakciju dzīvniekam nav nekā vairāk par priekšmeta statusu.

Maskarāde tikai neveikli mēģina pārliecināt, ka dzīvnieks šeit kaut ko tēlo tādu pašu iemeslu dēļ, kādu dēļ mēdz tēlot cilvēks, – tāpēc, ka grib, vai tāpēc, ka jautri, vai tāpēc, ka maksā,» uzsvērts vēstulē.

Izrāžu rīkotāji maldina paši sevi un skatītājus, ignorējot daudzos pētījumos, novērojumos un videomateriālos apstiprināto patiesību, ka šādu savvaļas dzīvniekiem nedabisku uzvedību un pakļautību var panākt tikai ar cietsirdīgu dresūru.

Dresūras laikā tiek pilnīgi salauzta dzīvnieka patiesā daba un iznīcināts tas, kas viņu padara par dzīvnieku.

Šie zvēri visu dzīvi pavada savām fizioloģiskajām vajadzībām neatbilstošos apstākļos – pieķēdēti vai ieslēgti šauros būros, vadāti tumšos furgonos, dzenāti pa apli metāla un betona celtnēs. Tie dzīvo cieši līdzās citu sugu dzīvniekiem, ar kuriem dabiskos apstākļos nekad neatrastos vienā vidē, un cieši līdzās cilvēkiem, kuri vienā rokā tur pātagu, bet otrā – barību, ko žēlsirdīgi izsniedz, ja dzīvnieks ir izpildījis pavēli. Pats Dzīvnieku aizsardzības likums, ja to apskata pēc būtības, nav savietojams ar dzīvnieku cirku, jo tas paģēr, ka cilvēkiem ir pienākums nodrošināt dzīvnieku fizioloģiskās un etoloģiskās vajadzības, kuras cirkā nav iespējams nodrošināt.

Taču vēl postošāka par nodarīto kaitējumu konkrētajiem dzīvniekiem, iespējams, ir pati dzīvnieku cirka ideoloģija.

Jo īpaši tāpēc, ka tās mērķauditorija lielākoties ir bērni, norāda dzīvnieku aizstāvji. «Absurdā kārtā Cirks savā mājaslapā apgalvo, ka mūsdienu cilvēkam ir zudusi saikne ar dabu un ka tieši cirks nodrošinot šo saskares iespēju. Patiesībā, radot neadekvātu priekšstatu par konkrētu dzīvnieku uzvedību un izskatu, cirks mazina cilvēku cieņu pret savvaļas dzīvniekiem un dzīvniekiem vispār. Pieņemot šos neētiskos priekšstatus kā dabiskus un normālus, Cirks nesaprot, ka pats tos ir radījis un turpina uzturēt spēkā. Tāpēc pārsteidzoši netālredzīgs un cēloņsakarības neizprotošs ir Cirka direktores Lolitas Lipinskas apgalvojums, ka dzīvnieki Cirkā esot tāpēc, ka tieši bērni tos pieprasot,» pausts vēstulē.

Dzīvnieku cirka pamatā ir 19. gadsimtā sakņota ideoloģija, kurā cilvēkam vajadzēja demonstrēt savu varu pār dzīvo dabu, to pakļaujot savai nelokāmajai gribai. Pagriezt upes pretējā virzienā, iznīcināt veselus biotopus, izskaust lielos plēsējus vai padarīt tos nekaitīgus. Šī ideoloģija nav sevi attaisnojusi – vēl vairāk, tā ir izrādījusies kaitīga ne tikai visām dzīvajām būtnēm, ar kurām mēs dalām vietu uz šīs planētas, bet arī mums pašiem.

Rīgas cirks apelē pie senām tradīcijām un apgalvo, ka dzīvnieku trūkums cirku padarīs par teātra izrādi ar cirka elementiem. To sakot, tiek pieņemts, ka tradīcijas ir labas tikai tāpēc, ka tās ir tradīcijas. Un tiek aizmirsts, ka cirks kopš saviem vēsturiskajiem pirmsākumiem Senajā Romā jau ir mainījies. Nekur mūsdienu cirkā vairs par maksu neizrāda cilvēkus ar dažādām slimībām, iedzimtām kroplībām vai neskaidru dzimumpiederību, kā darīja vēl pirms 100 gadiem. Nepieciešamību kritiski izvērtēt tradīcijas un atteikties no dzīvnieku cirka jau ir sapratušas daudzas Eiropas valstis. Savvaļas dzīvnieku izmantošana ir aizliegta Beļģijā, Austrijā, Nīderlandē, Grieķijā, Slovēnijā, Bosnijā un Hercegovinā, Horvātijā un Kiprā. Lielbritānijas valdība apņēmusies ieviest aizliegumu drīzā nākotnē, savukārt vairākās citās valstīs netiek izsniegtas atļaujas dzīvnieku cirka izrādēm.

Rīgas cirks ir Valsts sabiedrība ar ierobežotu atbildību. Visu tā kapitāla daļu turētāja ir Kultūras ministrija, kura ieceļ tās direktori un vienīgo valdes locekli Lolitu Lipinsku. Tas no valsts saņem dotācijas, lai varētu nodrošināt zemas cenas un izrāžu pieejamību iedzīvotājiem. Pasaules cirka dienā 2014. gada 19. aprīlī gandrīz 70 cilvēki protestēja pret ziloņu izmantošanu un Cirka sadarbību ar dresētāju Larsu Holšeru, kuru tur aizdomās par dzīvnieku labturības noteikumu pārkāpšanu. Neņemot vērā šos protestus, jūlijā un augustā programmas «Vasaras rēvija» ietvaros Rīgas cirks ieplānoja 27 izrādes, kurās visās piedalījās ziloņi.

«Mēs uzskatām, ka Cirks savā pašreizējā veidolā ne tikai nekalpo sabiedrības interesēm, bet tām kaitē, un tāpēc lūdzam atbildīgās iestādes aicināt Cirku atteikties no dzīvnieku izmantošanas un radikāli pārdomāt savu vēstījumu sabiedrībai un savu vietu kultūras galvaspilsētā,» aicina dzīvnieku tiesību aizstāvji.

«Lūdzam un aicinām šim jautājumam pievērst tūlītēju uzmanību un neatlikt to uz nenoteiktu laiku tikai tāpēc, ka ir runa par dzīvniekiem. Lūdzam arī nedeleģēt šā jautājuma risināšanu Pārtikas un veterinārajam dienestam, kā tas darīts līdz šim. PVD nav spējīgs problēmu apskatīt pēc būtības, un tā kompetencē nav pienākums izvērtēt, vai dzīvnieki Cirkā vispār ir vajadzīgi,» uzskata «Dzīvnieku brīvība», lūdzot steidzamā kārtā sākt nopietnu sarunu ar Rīgas cirka vadību, lai Rīga iegūtu tādu kultūras iestādi, kuru apmeklēt nav pazemojums un kauns.

Viedokļu līderi pret dzīvnieku izmantošanu cirkā

Eiropas Savienības tiesas tiesnesis un Konstitucionālo tiesību komisijas priekšsēdētājs Egils Levits:

Ir pienācis laiks apzināties, ka arī dzīvniekiem ir tiesības saņemt cieņpilnu attieksmi no cilvēka.

Redzot lāci, kurš izdresēts braukt ar velosipēdu, pārņem kauna sajūta - par cilvēkiem, kuri šādi pazemo citu dzīvu būtni. Tiesiski nav šķēršļu dzīvnieku pretdabisku un līdz ar to neētisku izmantošanu nepieļaut. Vajadzīga tikai attiecīga sabiedrības nostāja un politiskā griba.

LU bijušais rektors Mārcis Auziņš:

Atceros savu bērnību, kad katru gadu mana tēva darbavieta dāvināja biļetes uz cirku. Tā nu es cirkā skatījos klaunus, gaisa akrobātus un dresētus dzīvniekus. Joprojām atceros to īpatnējo neērtības sajūtu, skatoties uz dzīvniekiem un to dresētājiem. Bija viņu žēl.

Žēl, ka kādam jāriskē ar dzīvību vai jādzīvo krātiņā, lai izklaidētu dīku sabiedrību.

Mazliet tas atgādina nāvei nolemtos gladiatorus Kolizeja arēnā. Nav pareizi 21.gadsimtā rīkot gladiatoru cīņas publikas visprimitīvāko instinktu apmierināšanai.

Kultūras portāla «Satori.lv» galvenais redaktors Ilmārs Šlāpins:

Brīvība ir personiska, nebrīve vienmēr ir abpusēja.

Tu nevari būt brīvs, ja pieļauj otra nebrīvi.

Filosofs Ivars Neiders uzsver:

Labums, kas tiek gūts no dzīvnieka izmantošanas cirka priekšnesumos, ir triviāls salīdzinājumā ar kaitējumu, kas tiek nodarīts dzīvniekiem. Bērnus dzīvnieki interesē, bet, manuprāt, ir krietni labāki veidi, kā šo interesi apmierināt.

Rakstniece Inga Ābele:

Savvaļas dzīvniekam ir tiesības uz savvaļas dzīvi.

Žaņa Lipkes memoriāla direktore Lolita Tomsone:

Cirkā lācis vai šimpanze brauc uz riteņa ne tāpēc, ka viņiem sasolītas barankas. Cirkā ieslodzīts savvaļas dzīvnieks tiek mocīts, ar āķiem bakstīts, ar pletni sists, lai atpelnītu savu uzturu un nestu peļņu savam «saimniekam». Dzīvnieks tiek pataisīts par klaunu, ko pats nekad nav vēlējies.