Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/15/9599083t1h97d3.jpg)
Jau vairākus gadus Jānis Mednis pūlas atrast īrniekus viņam piederošajā daudzdzīvokļu mājā Cērtelēs, apdzīvotā vietā pāris kilometrus no Cesvaines centra.
Vairākkārt laikrakstos publicētie sludinājumi diemžēl palikuši bez īpašas intereses. Labākajā gadījumā pāris cilvēku atbraukuši apskatīties, taču uz dzīvi tā arī neviens nav palicis. Pēc Reģu traģēdijas J. Mednis savas ēkas piedāvājis pat Labklājības ministrijai, lai tā šeit ierīko veco ļaužu aprūpes centru. Tomēr saņemtajā atbildē ne vārda par konkrētu sadarbību, vien sirsnīgs paldies par piedāvājumu.
Nu J. Mednis ķēries pie cita salmiņa. «Latvijas Avīzē» izlasījis rīdzinieces Vijas Blumbergas vēstuli «Cīnāmies par tiesībām uz mājokli». Cīnītāji ir denacionalizēto namu īrnieki, kuri jau vairāk nekā desmit gadus dzīvo neapskaužamā situācijā – bez siltuma, bez karstā ūdens un citām labierīcībām, turklāt namīpašnieki visādos veidos, pārsvarā ar nelikumīgiem līdzekļiem, pūlas šos cilvēkus izdabūt laukā no Rīgas centra namiem. Uz citu mājokli cerību nav, jo šo īrnieku liktenis, atklāti sakot, arī valstij ir vienaldzīgs.
Jumts virs galvas un citi labumi
Tāpēc Cērteļu īpašnieks šodien uzrunā ne vien ilggadējo skolotāju Viju Blumbergu, bet arī citus līdzīgā situācijā nonākušos rīdziniekus:
«Esmu politiski represēts otrās grupas invalīds, un man rit 82. mūža gads. Manā valdījumā šobrīd ir četri divistabu un divi vienistabas dzīvokļi. Tos dzīvošanai īpaši gribu piedāvāt trūkumā nonākušajiem rīcībspējīgajiem Rīgas pensionāriem. Rīcībspējīgajiem tādā ziņā, kas spētu noslaucīt savu durvju priekšu un reizi pa reizei aplaistīt arī puķu dobes pie mājas. Bet, ja tas liktos apgrūtinoši, tad, samaksājot apmēram pusi no īres maksas, ko šodien jums prasa par divistabu dzīvokli Rīgā, šos darbus, attiecīgi iekļaujot līgumsaistībās, veiks apkopēja.
Par simbolisku piemaksu, ja paši to nevēlēsities darīt, ik sestdienu sagatavos arī vannu vai dušu un, ja izteiksiet tādu gribu, veiks ārstniecisku masāžu, laucinieciski izsakoties, noberzīs muguru ar pirtsslotu. Ir iespējams izmantot labumus, kas aug Cērteļciema ogu un augļu dārzā un ko sniedz zivju dīķi. Garlaicību īsinot, varētu turēt pāris vistas vai zosis Mārtiņdienas maltītei. To minu kā varbūtējā hobija piemērus. Patīk rakņāties sakņu dārziņā? Lūdzu, zeme bez maksas, varētu teikt, durvju priekšā,» lauku labumus nebeidz cildināt Jānis Mednis.
Viņš paliek pie pārliecības, ka nav vērts smīdināt pasauli ar žēlabu sūtīšanu uz Strasbūru, Briseli vai citur. G. Grosfogeļa kungam un citiem privāto namu īpašniekiem no tā ne silts, ne auksts. Medņa kgs piedāvā izšķirties starp divām iespējām – pavadīt mierīgas vecumdienas normāli labiekārtotā Latvijas lauku ciematā vai dzīvot izmisumā neapkurināmā istabiņā komunālajā dzīvoklī, līdz pēdējam elpas vilcienam cīnoties par cilvēka cienīgiem dzīves apstākļiem.
No lauku dzīves nebaidās
Kuru variantu izvēlētos Jāņa Medņa uzrunātā Vija Blumberga, ilggadējā skolotāja un rīdziniece kopš 1988. gada?
V. Blumberga: «Katrā ziņā paldies Medņa kgam par piedāvājumu. Esmu dzīvojusi laukos un mani nebaida lauku darbi, protu pat govis slaukt – gan ar aparātiem, gan ar rokām. Vienu brīdi, kad šķita, ka skolai esmu kļuvusi par vecu, biju ļoti sadomājusies doties projām no pilsētas. Sagaidīju pensiju, bet... jau 12 gadus turpinu strādāt. Tas ir milzīgs gandarījums – justies noderīgai un strādāt iemīļotu darbu. Viss mans mūžs ir saistīts ar skolu, mācu latviešu valodu krievu mācību iestādē, man ļoti patīk šis darbs. Skolēni ir atvērti, mācās ar interesi, tāpēc, kamēr vien es jutīšos vajadzīga saviem audzēkņiem un maniem kolēģiem, šo darbu gribu turpināt.»
Tas ir viens no iemesliem, kāpēc Vija Blumberga nedomā pārcelties kur citur. Pārspriežot visus plusus un mīnusus, secinām, ka tas nebūt nav tik vienkārši – mainīt dzīves vietu tik kardināli: no pilsētas uz laukiem, no viena novada uz citu utt. Vijas kdze šajos gados iepazinusies ar līdzīgiem likteņa brāļiem un māsām un zina, ka daudzus Rīgā saista ģimenes pienākumi – kādai kundzei vīrs uz gultas, citai jāuzrauga mazdēliņš invalīds. Ir pensionāri, kuri ar visu sirdi pieķērušies Rīgai un dzīvi ārpus tās nespēj pat iedomāties.
Vija Blumberga dzimusi Liepājā un tur arī ilgus gadus strādājusi, taču dēls studēja Rīgā. Notika nelaime, bija smagas komplikācijas, gribējās būt klāt un visu redzēt, tāpēc savu toreizējo dzīvokli Liepājā samainīja uz Rīgu. Tikai pirms gada skolotāja attapusies, ka tiešām var palikt bez mājokļa – uz ielas vai nakts patversmē. Zemapziņā gan valdījusi pārliecība, nē, valsts tādu netaisnību nepieļaus. Bet izrādījās, ka denacionalizēto namu īrnieki nevienam nav vajadzīgi.
«Piketējām, rakstījām uz visām pusēm protestus un iesniegumus, bet neviens mūs neievēroja, nevienam par mums nebija nekādas daļas – ne deputātiem, ne tiesām. Tas ļoti sāpēja – šī nevērība, necieņa, cinisms. Pēc šiem pārdzīvojumiem nopelnīju slimnīcu – dabūju ārstēties četras reizes trīs dažādās ārstniecības iestādēs. Bet tagad esmu tikusi tam pāri. Man ir darbs, un es mācos no Karnegī – to, ko nevaram mainīt, nav vērts pārdzīvot,» apņēmīgi nosaka Vijas kdze, piebilstot, ka uz Strasbūru vēstule tiešām nosūtīta, tāpēc tagad tikai jāgaida atbilde.
Vai izmaiņas sākušās?