Jaunie cilvēki pieaugušo attiecībām Baila ciltī (Āfrikā) tiek sagatavoti iniciācijas vai iesvētību ceremonijā, kad viņiem tiek atklāti sieviešu un vīriešu noslēpumi. Zēnus mēdz pakļaut vīrieša cienīgiem pārbaudījumiem.
Āfrikā — no zēna par vīru
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Baila cilts pusaudžiem liek bēgt no vīriem, kuri dzenas viņiem pakaļ ar nūjām un apmētā ar akmeņiem. Pēc miega uz zemes viņiem jānomazgājas aukstā ūdenī un vairākas dienas un naktis jāpaliek pilnīgi kailiem. Lai paātrinātu pirmo sēklas noplūdi, viņiem tiek dotas speciālas zāles, ar kurām jāieziež sēklinieki un kuras jāiedzer. Kaunuma apmatojums tiek izrauts, jo uzskata, ka tādējādi tiek saglabāts vīrieša dzimumspēks. Vecākie ciltsbrāļi instruē jaunākos seksa un morāles jautājumos.
Daudzas afrikāņu ciltis joprojām praktizē vīriešu apgraizīšanu un uzskata, ka bez šīs procedūras vīrietis nav pilntiesīgs cilts loceklis. Neapgraizīts vīrietis nedrīkst precēties un saņemt ģimenes mantojumu, tāds tiek saukts par suni un uzskatīts par netīru radījumu. Atšķirībā no mazuļu apgraizīšanas jūdaismā un islāmā, afrikāņiem visbiežāk procedūra tiek veikta, kad zēns sasniedz pusaudža vecumu, tas ir daļa no iesvētīšanas rituāla.
«Mati viņiem bija šonakt nogriezti un kopā ar bērnības garu palikuši mežā. Tagad uz viņu skūtajām galvām bija uzvilktas baltas joslas. Tās ir iesvētīšanas zīme. Baltā krāsa simbolizē skaidrību un liecina, ka jauneklis ir cienīgs kļūt par moranu (vīrieti)... Viņu acis pauda gan bailes, gan prieku.
Zināms, viņi mazliet baidījās no priekšā stāvošās noslēpumainās ceremonijas, kas pavada mokošo operāciju. Taču tajā pašā laikā viņi priecājās par to, ka no šīs dienas būs pilntiesīgi sabiedrības locekļi, īsti vīri..., kurus apskaudīs gan jaunāki zēni, gan vecāki vīrieši.» (S. Kuļiks. Kenijas safari. Rīga, 1983.)
Tradicionāli apgraizīšana notiek bez anestēzijas un skaitās zēnu vīrišķības pārbaudījums. Viņam sāpes jāizcieš savu biedru acu priekšā. Visbiežāk apgraizīšana notiek ziemas aukstumā, lai brūce ātrāk sadzītu. Mūsdienās gan apgraizīšana notiek vasaras mēnešos, kad zēniem ir vasaras brīvlaiks, skolā viņi atgriežas nopietnāki un pieaugušāki. Pēc apgraizīšanas jaunie vīrieši kļūst par pilntiesīgiem dalībniekiem cilts reliģiskajās ceremonijās un cilts lietu lemšanā.
«Cilts vecajo vadonis piegāja pie iesvētāmajiem un, apmērcējis rādāmo un vidējo pirkstu, ņēmās ar asinīm aizziest baltās joslas uz viņu pierēm... baltā bērnības krāsa aiziet pagātnē...
Iesvētāmā galvu audzinātājs iebāza sev padusē, bet ar otru roku saspieda zēna abas plaukstas... Langičore izvilka no sava tērpa krokām spoži uztrītu naža gabalu un ķērās pie darba. Vecis vīrs tīšuprāt strādāja lēnām, lai drausmīgās sāpes, asinis un visapkārt valdošais nomācošais klusums uz mūžu iespiestos iesvētāmā prātā un notiekošo padarītu nozīmīgāku...
Trīs vecākie morani stāvēja blakām un vēroja operējamā sejas izteiksmi. Mazākās sāpju grimases, par kliedzienu nemaz nerunājot, pietiktu, lai iesvētāmo izdaudzinātu par necienīgu... un ar negodu aiznestu no operāciju galda. Taču iesvētāmie bija nelokāmi. Kaut gan, manuprāt, viņi sevi apzināti kontrolēja tikai operācijas sākumā. Vēlāk jaunekļi vienkārši zaudēja samaņu.
...Antisanitāros apstākļos, kādos tiek izdarīta operācija, apgraizīto jaunekļu vidū nāve nebūt nav retums.» (S. Kuļiks. Kenijas safari. Rīga, 1983.)
Kristiešu misionāri sauc šos rituālus par ļauniem, barbariskiem un degradējošiem. Bet daudzi kristīgās garīdzniecības pārstāvji — afrikāņi, kuri paši ir apgraizīti, — uzsver rituāla tikumību un tā pozitīvo ietekmi uz jauniešiem. Zēni tādējādi kļūst par atbildīgiem sabiedrības locekļiem.
***
Gatavojot materiālu, izmantota šāda literatūra: Dž. Parinders. «Seksuālā morāle». Maskava, 2002.; Dž. Viljamsa. «50 fakti, kam jāmaina pasaule».