Vai košļene skūpstoties netraucē?

SEPTĪTĀ NODAĻA, kurā Džouna Finna izklāsta savu skumjo dzīvesstāstu un mudina Džeriju apdrošināt dzīvību par iespējami lielāku summu

– Jaunībai raksturīga ātra un neapdomīga rīcība, – sacīja misters Riverss, padzirdējis par kolēģa laulībām. Džerijs gaidīja apsveikuma vārdus, bet misters Riverss turpināja:

– Ceru, ka tava sieva neizrādīsies traucēklis darbā. Man, protams, būtu jāapsveic tevi un jāuzdāvina kaut kas, bet es pagūšu to izdarīt dienā, kad šķirsies.
Džerijs jutās apbēdināts. Pirms dažām minūtēm viņš bija gatavojies pavēstīt darbabiedram jaunumus, bet tas uztvēra ziņu kā rūgtas zāles.

– Nu, tu jau, protams, pārcelsies dzīvot pie viņas? – apvaicājās misters Riverss.
– Jā. Šovakar.
– Žēl gan. Man bija jauka sabiedrība visu šo mēnesi.
– Esmu lielu pateicību parādā, – aizkustinājumā atbildēja Džerijs.
– Kad būšu mazliet iedzīvojies, kādu vakaru uzaicināšu ciemos.

Džerijs sāka kravāt mantas. Vēl nebija sakrājies pārāk daudz iedzīves, tāpēc tā lieliski ietilpa vienā ceļasomā. Misters Riverss piedāvājās ar mašīnu aizvest jaunlaulāto mājās, bet vienlaikus turpināja sirdīgi burkšķēt:

– Tātad tu esi jau viņas trešais upuris. Sievietes no visas tiesas ir neizprotamas būtnes. Viņām par katru cenu jātiek līdz laulāšanas soliņam, virtuvei, mazgātavai, dzemdību namam un tautskolas vecāku padomei, pirms secināt, ka vīrieši ir nelieši. Tad seko šķiršanās un daudzkārt vēl arī uzturnauda, kas jāmaksā vienam cilvēkam par divu cilvēku kļūdu.

– Īzak, kāpēc tu esi tik naidīgi noskaņots? Runā tā, it kā pats būtu reiz precējies.
– Esmu jau arī bijis precējies.
– Tu?
– Tieši tā. Pirms trīsdesmit gadiem. Bet tas bija īss prieks. Nodzīvojām kopā tikai četras dienas.
– Kāpēc jūs izšķīrāties?

Īzaks Riverss neziņā paraustīja plecus:
– Īstenībā tāpēc, ka apprecējāmies. Sieva bija izšķērdīga. Reiz aizrādīju, ka jāiegādājas automātiskā kartupeļu mizojamā mašīna, jo viņa vienmēr grieza pārāk biezu mizu, bet viņa pameta kartupeļu mizošanu pusratā un pārcēlās uz dzīvi pie vecākiem. Kopš tiem laikiem kartupeļus  mizoju pats. Izņemot nesenos laikus, kad tu izpalīdzēji man.

Valdīja mazliet nomācošs noskaņojums. Pavadījis Džeriju līdz namdurvīm, misters Riverss samiernieciski piezīmēja:
– Uzvelc modinātāju, lai rīt no rīta laikā paspētu uz pieņemšanu. Redzi, mīlestība mēdz būt akla, bet pacienti gan ne.

Džerijam gribējās kaut ko teikt, bet viņam jau bija pielipis laulātam vīrietim raksturīgais nerunīgums, un viņš tikai domīgi piebilda:
– Paldies, Īzak. Tu esi labs draugs...

Uz to Īzaks atbildēja:
– Ja tev nepatiks jaunajās mājās, nāc atpakaļ. Vismaz pie manis vistas nekladzina.

Džerijs vēlreiz noteica «Paldies, Īzak» un ar ceļasomu rokā devās uz jauno dzīvesvietu, kuras iekārtojumu noteica vienīgi vārds Vēlos....

Parasts amerikānis vispirms iegādājas mājvietu un pēc tam mašīnu, arkuru aizbraukt no tās pēc iespējas tālāk. Džerijs Finns vēl nebija izjutismilzīgo svētlaimi, kas raksturīga dzīvei uz kredīta, jo viņš uz parādavēl nebija iegādājies nedz mājvietu, nedz mašīnu. Toties viņam bija
sieva, kurai pieder viss.

Pēc ilgstoša skūpsta Džerijs saņēma atļauju justies kā mājās. Maigaisseptembra vakars gādāja par noskaņojumu. Džouna aizvilkalogiem aizkarus un izdzēsa traucējošās gaismas, jo viņas pieredze liecināja,ka fotogrāfijas un mīlestība vislabāk attīstās tumsā. Pēc dabas
viņa bija aktīva, turpretī Džerijs aizvien kavējās izrādīt iniciatīvu. Pateicoties Džounas iniciatīvai tagad viņi ir vīrs un sieva, kas zina viens otra vārdu un vecumu, kā arī abiem ir likumīgas tiesības ķīvēties un mīlēties. Droši vien tuvredzība Džerijam joprojām sagādāja īpašas grūtības atšķirt sievu no pārējām sievietēm, jo viņam šķita, ka uz ielas redz simtiem Džounai līdzīgu būtņu. Viņš nebija aptvēris, ka arī Džouna pārstāv konkrētu standartu, kura modeļu attēli tiek publicēti uz žurnāla vāka un ziepju reklāmās.

Džerijs bija kautrīgs. Viņa kautrība izpaudās tik lielā mērā, ka jau pirmajā laulības dzīves vakarā viņam bija jācieš bads. Proti, viņš nespēja apvaicāties sievai par vakariņām.

Savukārt Džouna šķita pārtiekam no košļājamās gumijas. Tā viņai bija mutē pat skūpstoties. Gatavojoties skūpstam, viņa tik prasmīgi ar mēles galiņu mēdza piespiest gumijas pikuci starp apakšlūpu un smaganām! Viduslaiku tumsībā dzīvojošie eiropieši uzskata beisbolu
par Amerikas nacionālo sporta veidu. Kā parasti, viņi maldās. Tas nav beisbols, bet gan gumijas košļāšana.